Atskatāmies uz diviem koncertiem VEF Kultūras pilī. Proti, pagājušās nedēļas sākumā 2019. gada VEF džeza klubu atklāja franču multiinstrumentālistu kvartets Impérial Orphéon, savukārt ceturtdien šajā pašā koncertzālē viesojās koras virtuozs Sekū Kojate no tālās Gvinejas.

"Imperiālā Orfeona" iznāciens

Akordeons, perkusijas un visu veidu saksofoni (arī pats milzīgākais un basīgākais) pakāpeniski ieveda klausītājus vienā lielā daudzkrāsainā mūzikas kokteilī, kurā savstarpēji mijiedarbojās gan Brazīlijas, gan Balkānu ritmi, gan blūza un popmūzikas intonācijas, un pat valši un operas ārijas. "Etnovēstis" vēlas noskaidrot, kas “Imperiālā Orfeona” skaņu kokteilī nācis no tradicionālās mūzikas virtuves un izjautā perkusionistu Antonēnu Leimarī (Antonin Leymarie).

Anete Stuce un Antonēns Leimarī

Antonēns stāsta, ka kvarteta dalībnieki nāk no četrām dažādām Francijas pilsētām – no Dienvidu pilsētas Monpeljē, no Parīzes, no Lionas un no Santetjēnas, kas atrodas Austrumu Francijā netālu no Lionas. Līdz ar to grupas mēģinājumi notiek dažādās Francijas pusēs – ar ātrvilcieniem neesot grūti vienam pie otra doties un satikties uz trim četrām dienām kādā no mākslinieku rezidencēm, kur nodoties radošai darbībai.

Kāda ir “Imperiālā Orfeona” auditorija? Antonēns stāsta, ka tā esot ļoti dažāda, viņi daudz spēlē vietās, kur cilvēki dejo, taču ir arī koncerti pavisam mazos ciematiņos, kur viņu auditoriju veido ap 200 sēdošu veca gada gājuma cilvēku, viņi spēlē arī bērnu pasākumos, un visi koncerti esot bijuši brīnišķīgi. 

Vaicāts, kāda stila mūziku spēlē, Antonēns atbild, ka viņi spēlējot lielisku mūziku!

Pēc novērojumiem, ka grupas akordeonists dzied operas manierē, "Etnovēstis" lūdz atklāt, no kādām muzikālām vidēm mūziķi nāk. Antonēns stāsta, ka Remī Pulakiss (Rémy Poulakis) uz akordeona kopā ar savu ģimeni ballēs spēlējot daudz tradicionālo mūziku, un paralēli tam viņš esot arī operas tenors. Līdz ar to šīs iezīmes tiekot integrētas arī viņu repertuārā. Viņi nākot no tradicionālās un improvizētās mūzikas, kā arī no džeza pasaules, tādēļ savās kompozīcijās  viņi iekļaujot ļoti dažādas sev tīkamas tēmas – vienalga, vai tā būtu melodija no Brazīlijas, Francijas vai Rumānijas. Un to, kas iepatīkas, viņi apspēlē pēc savas gaumes. Piemēram, koncerta sākumā kvartets atskaņojis kādu melodiju no Dienvidamerikas, bet koncerta nobeigumā uz stabulītes nospēlējis tēmu no Verdi operas. Turklāt repertuāru viņi pieskaņojot attiecīgajai publikai.

Uz jautājumu, kāda ir mūziķu izglītība, Antonēns atbild, ka viņi visi studējuši klasisko mūziku, savukārt izvēles kursos viņš un abi saksofonisti studējuši džeza mūziku, bet akordeonists – opermūziku. Viņš paskaidro, ka klasiskās mūzikas izglītība Francijā esot pieejamāka, turklāt par brīvu, tādēļ lielākā daļa mūziķu sākuši ar to. Taču esot arī džeza skolas un daudz dažādas meistarklases, kur pilnveidoties.

Grupai esot jau kādi astoņi vai deviņi gadi, taču viņi tos īpaši neskaitot. Šajā koncertturnejā viņi nospēlējuši jau četrus koncertus Latvijā – Madonā, Cēsīs, Rēzeknē un Rīgā. Antonēns esot novērojis, ka kultūra te ir citādāka, klausītāji ir mierīgāki, un līdz ar to var just, ka tie tiešām klausās. Viņam esot neierasti, ka tie daudz aplaudē skaņdarba beigās, bet ne skaņdarba vidū. Kopumā viņam ļoti paticis spēlēt Latvijas publikai. 

“Imperiālā Orfeona” ceļojums turpināsies Igaunijā un Somijā, kur viņi esot uzstājušies jau agrāk. Nobeigumā Antonēns izsaka prieku un pateicību tiem cilvēkiem, kuri turpina rīkot šāda veida koncertus, tādējādi sekmējot savstarpēju mūzikas kultūras apmaiņu un atvērtību vienam pret otru.

Paldies koncerta īpašajiem atbalstītājiem – Helsinku aģentūrai Vapaat äänet, kā arī Francijas institūtam Latvijā!

Sekū Kojate un piecas lidmašīnas

Savukārt tajā pašā VEF Kultūras pils zālē pāris dienu vēlāk plašu publikas uzmanību raisīja gvinejiešu koras virtuoza Sekū Kojates (Sekou Kouyate) viesošanās, kurš ar šo 21 stīgas arfu pavadošo mūziķu kompānijā piedāvāja ieklausīties Rietumāfrikas Mandingu tradīcijas, džeza, soula mūzikas, kā arī afrikāņu popmūzikas sintēzē.

Anete Stuce un Sekū Kojate

Etnomuzikologs Boriss Avramecs daudz interesējies par koru – nejauši satikts īsi pirms koncerta sākuma, viņš par šo instrumentu stāsta nedaudz vairāk.

Pēc koncerta Sekū Kojate "Etnovēstīm " atklāj, ka kora ir viņa ģimenes mantojums – viņa tēvam bijis pavisam tradicionāls instruments, darināts no izgrebta ķirbja un zirga ādas.

Tā kora esot bijusi daudz lielāka par to, ar kādu viņš dodas savos koncertceļojumos un ko var pārvadāt lidmašīnās.

Dažkārt Sekū savam instrumentam pērk atsevišķu lidojuma biļeti, turklāt vienmēr pastāvot bažas, ka ceļojuma laikā šis trauslais instruments varētu saplīst. Pirms astoņiem gadiem tā esot noticis – nolaižoties Vācijā, viņa instruments bijis sadalījies četrās daļās. Un atrast citu instrumentu svešā vietā neesot nemaz tik viegli.

Par laimi, tā festivāla organizētājs bijis viņa draugs un pazinis citus koras spēlētājus, no kā koru varēja aizņemties. Tomēr Sekū atzīst, ka viņš ir pieradis tieši pie sava instrumenta un nav ieradis spēlēt svešas koras. 

"Etnovēstis" lūdz pastāstīt vairāk par Mandingu tradīciju, vaicājot, ko no tās klausītājiem bijusi iespēja dzirdēt koncertā.  Sekū stāsta, ka katra koncerta sākumā viņš cenšas prezentēt pašu instrumentu un savu kultūru. Šoreiz viņš spēlējis Mandingu tautas melodiju ar nosaukumu “Vēlēšanās”, ko tradicionāli spēlē uz koras vienas pašas. Koncertā tā skanējusi viņa variācijās un aranžējumā kvartetam.

Jautāts, vai Gvinejā arī sievietes spēlē koru, Sekū atbild apstiprinoši, paskaidrodams, ka agrāk gan šo instrumentu spēlējuši tikai vīrieši. Vai tam ir kāds sakars ar islamu? Sekū paskaidro, ka kora nepieder pie tiem instrumentiem, ko islams būtu aizliedzis spēlēt.

"Etnovēstis" arī vaicā, kādā valodā Sekū dzied, un viņš atbild, ka viņa valstī esot ļoti daudz dialektu, un viņš visbiežāk dziedot Malinke dialektā, kas pieder pie Mandingu tradīcijas. Vēl viņš piebilst, ka Malī šo dialektu sauc par Bambara, bet Senegālā – par Scouse, taču tā esot tā pati valoda. 

Uz jautājumu, vai savu spēles tehniku Sekū izkopis arī kādā mūzikas skolā, viņš atbild, ka tā esot dzīve, kas viņu mācījusi – sākotnēji viņš no tēva apguvis tradicionālo koras spēli, bet pēc tam jau pats izkopis savu spēli, pieslēdzot korai elektriskos pedāļus un komponējot savus skaņdarbus. 

Nobeigumā Sekū izsaka vēlēšanos atbraukt uz Latviju vēlreiz, te viņš bijis pirmo reizi, kaut gan agrāk esot uzstājies Zviedrijā un Krievijā.

Uz piebildi, ka šajā koncertā publika neesot dejojusi, Sekū atbild, ka, lai arī viņam patīkot, ka pie viņa mūzikas dejo, viņš tomēr vairāk novērtējot tos, kuri viņa mūzikā patiešām ieklausās, un dažkārt dejošana traucējot to darīt.

Pēc Sekū Kojates koncerta VEF Kultūras pilī "Etnovēstis" aprunājās ar pašu koras virtuozu. Elpu aizraujoša bija šo četru mūziķu profesionālā saspēle – tikai pēc tam mūziķi "Etnovēstīm" atklāja, ka uz skatuves viņi satikušies pirmo reizi. Liels pārsteigums, kas apliecina viņu augsto profesionalitāti, jo šķita, ka viņi kopā spēlē gadiem.

Katrs mūziķis nāk no savas Āfrikas valsts, bet dzīvo Vācijā un Dānijā, izņemot pašu Sekū, kurš uz Rīgu no Gvinejas bija lidojis ar piecām lidmašīnām, un jau nākamajā naktī gatavojās lidot atpakaļ.

"Etnovēstis" pateicas koncerta rīkotājiem par šo unikālo piedzīvojumu!