Varavīksne, panki un nogrimušie vikingu kuģi. Ciemojamies Serves pussalā Igaunijā

Lūkojoties Baltijas jūrā no Kolkas vai Mazirbes krasta, var aizmirsties, ka tikai kādu 30 kilometru attālumā atrodas Serves zemesrags. Serves pussala ir iegarena Sāmsalas pussala, kas stiepjas no tās dienvidrietumiem uz Latvijas pusi. No Latvijas piekrastes to atdala Irbes šaurums.

Mūsu laikos šī vieta ieguvusi pasaules arheologu uzmanību ar divu vikingu kuģu kapsētu atradumiem. Taču vietējie iedzīvotāji ik pa laikam savos laukos uziet Otrā Pasaules kara šaušalīgo kauju atliekas.

Pirms pussalas dzīvi skāra Otrā Pasaules kara sekas, starp tās iedzīvotājiem un Kurzemes lībiešiem pastāvēja aktīva sadarbība.

Tāpat kā lībieši, arī Serves iedzīvotāji tagad aktīvi rūpējas par savas identitātes kopšanu un saglabāšanu.

Ansekulas Tautas namā darbojas viena no aktīvākajām Serves kultūras kopējām – Mari Lepika (Mari Lepik). Visupirms Mari iepazīstina ar ansambļiem, kuru mājas ir Ansekulas Tautas nams, kā arī pastāsta vairāk par tradicionālās kultūras dzīvi gan Serves pussalā, gan visā Sāmsalā.

Uz jautājumu, kādas aktivitātes notiek Ansekulas Tautas namā, Mari atbild, ka šī ir vieta, kur tiekas gan dažādi dziedāšanas ansambļi, gan instrumentu spēlmaņi, gan arī rokdarbnieki. Savukārt deju vakari katru reizi notiek kādā citā Sāmsalas vietā. Arī Serves radio sarunas notiek ārpus Ansekulas Tautas nama, parasti pie vecākajiem Serves iedzīvotājiem, kuri māk skaistā Serves izloksnē runāt un pastāstīt par tēmām, kas viņus priecē – piemēram, par dzīvniekiem, bērnības atmiņām vai seno laiku modi.

Ansekulas pagastā iedzīvotaju skaits pamazām palielinās, un pašlaik viņi kopā ir ap 90. Savukārt Ansekulas Tautas namā tradicionālās kultūras jomā darbojas ap 50 cilvēku, kas sabrauc no visas Sāmsalas.

"Etnovēstis" lūdz Mari nosaukt un pastāstīt nedaudz vairāk par katru Ansekulas Tautas namā darbojošos grupu.

Kā pirmo Mari nosauc pašas pirms 13 gadiem dibināto sieviešu tradicionālās dziedāšanas ansambli Ammuker, kura nosaukums senākā Serves izloksnē nozīmē "Varavīksne". Šo ansambli Mari dibinājusi, kad gaidījusi ceturto bērniņu, un tas būtībā esot sieviešu aplis, kurā viņas var viena otru atbalstīt un dalīties ar saviem iekšējiem pārdzīvojumiem vai domām, jo te, laukos, tādu netrūkstot.

Bieži vien sieviete laukos jūtoties vientuļa ikdienas rūpēs par daudziem bērniem un lopiņiem, un tad šī esot tā vieta, kur to viena otrai var izstāstīt. Ammuker repertuārā ir Sāmsalas tautas dziesmas, kas atrastas Tartu muzeja arhīvā un tādējādi atkal atdzīvinātas.

Paralēli dziedāšanai sievas arī darina rokdarbus, kopj Serves izloksni, pēta savu kultūru, jo tautas dziesmas nevarot dziedāt, nezinot, kas tajās pateikts. Vasarā ansamblis viesojās Latvijā festivālā Baltica, savukārt šobrīd norit darbs pie Ammuker topošās plates.

Un turpinot par Serves ansambļiem - ja Ammuker dziedātāju vīri arī vēlas dziedāt, tad viņi dodoties uz Gotlandes pagastu, kur savukārt notiek vīru ansambļa Soe Jutt mēģinājumi. Ansambļa nosaukums Soe Jutt - "Siltās sarunas" – jau ietver tā pamatbūtību, ka tā mēģinājumi notiek, ejot pirtī. Varbūt tieši šī iemesla dēļ, Soe Jutt ieraksti vēl nav ieraudzījuši dienassgaismu.

Vēl pie Ansekulas ansambļiem Mari min vienu no vecākajiem ansambļiem – panku grupu Küi, kas veido tautas mūzikas aranžējumus repa, regeja un panka mūzikas stilos.

Šajā ansamblī kopā ar Mari darbojas viņas vīrs un brālis, ka arī kāds draugs no Gotlandes pagasta. Küi dziesmu tekstus veido Mari vīra Olivera sacerētie repa teksti, kā arī tautas dziesmu teksti, no kuriem lielākā daļa nāk no Sāmsalas, taču dažkārt arī no citām Igaunijas vietām.

Vēl Ansekulas tautas namā darbojas instrumentu ansamblis Sörvemaa Sörmitsejad ("Serves spēlmaņi"), ar kuriem Mari gatavojas piedalīties vasarā gaidāmajos Dziesmu svētkos. Tradicionālo instrumentu ansamblis sācis veidoties pirms četriem gadiem, kad Mari pati sākusi apgūt akordeona spēli, tas ieineresējis arī citus.

Mari spēlē kokli, vijoli, akordeonu, stabuli, varganu – tos visus viņa ir iemācījusies spēlēt pašmācības ceļā, taču labu pamatu tam esot iedevusi pirms tam mūzikas skolā apgūtā klavierspēle.

Atsevišķi mēģinājumi notiek ar "Serves mazajiem spēlmaņiem", ko Mari uzskata par vissvarīgāko nodarbi. Arī viņi rūpīgi gatavojas Dziesmu svētkiem.

Vēl Mari stāsta, ka Ansekulas Tautas namā uz mēģinājumiem sabrauc jauktais koris, kam esot ļoti labs diriģents, kurš pašlaik papildina zināšanas Eino Elleri (Heino Elleri) mūzikas skolā Tartu. Uz Ansekulu viņš braucot vienu reizi mēnesī, un tad visu nedēļas nogali norit intensīvi mēģinājumi. Arī koris gatavojas Dziesmu svētkiem, un uz tā mēģinājumiem Ansekulā brauc arī tie, kuri vairs nedzīvo Sāmsalā vai Serves pussalā. Tādējādi šis koris atdzīvina šo cilvēku piederības izjūtu.

Vēl ar kādas dejot pratējas Lauras ierašanos Sāmsalā attīstījušies arī danču pasākumi. Sāmsalnieki jau sen to esot gaidījuši, taču līdz šim nebija ne muzikantu, ne dejot pratēju. Mari priecīgi stāsta, ka nu tagad esot gan viņas apmācītie muzikanti, gan Lauras vadītās tradicionālo deju nodarbības. Turklāt kopš maija katru mēnesi kādā vietā Sāmsalā norisinās danču vakars, iepriekšējā dienā pirms sarunas tāds vakars bija Kūresāres mūzikas skolā.

Vaicāta, no kurienes Mari gūst motivāciju tik aktīvi darboties, un vai tas nāk no ģimenes, Mari apstiprina, ka tā varētu būt, jo šeit viņa dzīvo jau vismaz devītajā paaudzē. Vienkārši senāki dokumenti nav saglabājušies, kas vēstītu par vēl agrīnākām paaudzēm.

Šīs esot viņas mājas, un šī ir viņas kultūra, un par to neviens cits kā viņa nerūpēsies – tādēļ tapusi gan Serves ābece, gan sieviešu aplis, tāpēc viņa iesaista jauniešus aktivitātēs, kas saistītas ar šejienes kultūru, lai viņiem būtu pie kā atgriezties, kad būs izskolojušies un padzīvojuši citur. Arī Mari ir studējusi Tartu, viņa ir bioloģe un šobrīd novērtē, ka var strādāt attālināti, esot Servē.

Jautāta, kāda ir Serves iedzīvotāju identitāte, Mari atbild, ka viņa esot ilgi domājusi par to un nonākusi pie lēmuma radīt Serves ābeci. Taču Serves identitāti dažos vārdos aprakstīt esot grūti, tas esot ļoti plašs temats, kas ietver gan ēdienus, gan dziesmas, gan valodu, gan apģērbu.

Kopumā šī identitāte ir līdzīga citām piejūrā dzīvojošo kopienu identitātēm, taču atšķirības rodamas sīkās lietās. Valoda ir līdzīga līvu valodai Kurzemē, taču tai ir arī zviedru valodas ietekme; arī tradicionālajā Serves tērpā atrodamas līdzības ar tērpiem Kurzemē – un šis līdzību un atšķirību kopums arī veido atsevišķu Serves identitāti.

Turpinot par saistību ar Kurzemes lībiešiem, kas no Serves zemesraga atrodas tikai 30 km attālumā - kādi iespaidi palikuši atmiņā no viesošanās pie Kurzemes lībiešiem pagājušajā vasarā? Mari atbild, ka tur līvu bērni līvu valodā esot spēlĒjuši izrādi un Serves kora dalībnieki visu esot sapratuši! Sarunāties gan neesot varējuši, jo līvu bērni runāt paši gan nemācējuši, tik izrādi spēlējuši. Tādējādi Mari secinājusi, ka  lībiešu valoda Serves valodai ir tuvāka nekā, piemēram, Dienvidigaunijā sastopamā Setu valoda, kuru viņi tikpat kā nesaprotot.

Savukārt uz jautājumu, vai, intervējot Serves vecākos iedzīvotājus, atklājas viņu atmiņu atāsti par saistību ar līviem un Kurzemi, Mari atbild apstiprinoši, sakot, ka vēl pirms kara tā esot bijusi tradīcija, ka jaunieši no Serves pussalas vasarās ar ķuģīti devušies strādāt pie līvu gimenēm, iet ganos vai pieskatīt bērnus, jo Servē ģimenes esot bijušas lielas un nabadzīgas.

Plašāk par Servē notiekošajās aktivitātēm varam lasīt sorvemaa.ee