Mūziķe, dziedātāja un komponiste Mari Kalkuna uzaugusi Dienvidigaunijā – lauku teritorijā netālu no Reuges pilsētiņas.

Paguvusi iepazīt arī dzīvi vairākās pilsētās, to skaitā studiju laikā Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmijā, Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā Tallinā, kā arī Žana Sibēliusa Mūzikas akadēmijā Helsinkos, viņa pirms septiņiem gadiem atgriezusies tēva mājās, kur turpina smelties iedvesmu no dabas savai daiļradei, kurā atklājas arī Dienvidigaunijas tradicionālās mūzikas vēsmas.

Mari Kalkunas diskogrāfijā ir jau pieci albumi – starp tiem trīs solo albumi, viens bērnu dziesmu albums, kas tapis sadarbībā ar citiem Igaunijas mūziķiem, kā arī vēl viens albums, kas veidots kopā ar somu grupu “Runorun”.

"Etnovēstis" pagājušajā nedēļā viesojās Dienvidigaunijā, izmantojot iespēju apciemot Mari, kad viņa ir mājās un nav devusies kārtējā koncertizbraucienā uz kādu valsti Eiropā vai citā kontinentā, jo

Mari talants un daiļrade, kas augsti novērtēti arī mājās, 2013. gadā saņemot Igaunijas Etnomūzikas balvu nominācijā “Labākā dziedātāja”, ir sadzirdēti arī pasaulē.

Vaicāta, vai Mari izbauda šo laiku, kad pasauli pārņēmusi nebijusi situācija un ir iespējas vairāk būt mājās, dziedātāja atzīst – par spīti tam, ka kalendārs stāv tukšs un visi koncerti ir atcelti, ka telefona navigācija kartē rāda, kā sarucis ikdienas maršruts rādiusā vien ap māju, viņa tomēr novērtē esošos apstākļus, apjaušot, ka nekad mums nav bijis tik daudz laika kā tagad. Viņasprāt, tas esot jāizmanto, lai sakārtotu savu vērtību sistēmu un domas: “Šajā laikā esmu atklājusi, cik daudz var izdarīt no mājām, pasaule tādā ziņā kļuvusi atvērtāka – pašlaik darbojos pie kāda sadarbības projekta ar mūziķiem Islandē un Somijā, un, ja agrāk šādā situācijā būtu jāceļo, tad šoreiz mūzikas kopradīšana notiek interaktīvā ceļā, pārsūtot viens otram savus ierakstus.

Vēlētos, lai šis sadarbības stils pastāvētu arī pēc krīzes laika, lai nebūtu tik daudz jāceļo un varētu strādāt no mājām.”

Mari arī stāsta par tiem projektiem, kas krīzes dēļ tikuši atcelti. Tieši pandēmijas izsludināšanas dienā viņai esot bijis jādodas uz Briseli. Tad nu nācies pašai izlemt – palikt mājās vai tomēr braukt un riskēt iesprūst kādā no ārvalstīm. Vasarā ārvalstu koncertu gan neesot bijis ieplānots daudz, bet brauciens uz Radio Festivālu Vācijā gan esot atlikts. “Cenšos pārāk nesūdzēties par apstākļiem, drīzāk sarast ar tiem un pieņemt to, ka pasaule mainās un ka šobrīd nekas nav stabils. Labāk jau tagad pierast pie tā, jo, visticamāk, šāda būs arī nākotne,” uzskata mūziķe un uzsver, ka šis laiks ļauj apjaust, kas dzīvē ir vissvarīgākais – novērtēt to, ka tev ir ģimene, ka tev ir mājas, turklāt esot iespēja atklāsmei par to, cik maz patiesībā mums vajag, lai izdzīvotu:

“Pietiek ar kartupeļiem un siltu pajumti. Un tad, ja tas ir, protams, var domāt arī par gara vajadzībām.”

Vai ir kādi jauni plāni attiecībā uz mūziku, kas tagad, mājās esot, būtu radušies? “Pateicoties šai situācijai, esmu nonākusi pie jauna mazalbuma rakstīšanas. Par to martā vēl nebija nekādas nojausmas! Ideja radās, vadoties pēc impulsiem, ko snieguši ārkārtējie apstākļi, kā arī brīvā laika privilēģija. Protams, ka mūziķi pandēmijas sākumā, kad viss apstājās, piedzīvoja zināmu šoku, bet, tā kā vēlējos sevi radoši nodarbināt par spīti tam, ka vairs nebija koncertu un publikas, kam dziedāt, atradu risinājumu jauna albuma radīšanā, ļaujot sev brīvi izpausties, izmēģinot tādas jaunas lietas, kādas iepriekš pastāvošajos radošajos rāmjos nebija iedomājamas.”

Jaunā albuma materiālu Mari ierakstījusi pati savā mājas studijā, ievērojot pašdistancēšanās noteikumus. “Tā kā emocija mūzikā man ir svarīgāka par tehnisko izpildījumu, izvairos no sterilas profesionālās studijas vides, kurā mūzikas dvēsele bieži vien mēdz pazust. Bieži esmu saskārusies ar gadījumiem, kur koncertā dzirdētā mūzika, kas ļoti patikusi, vairs nepatīk, klausoties to studijas ierakstā. Man visbūtiskākais mūzikā ir saglabāt tās organiskumu un īstumu,” uzsver mūziķe, kura attīstījusi savus mūzikas ierakstīšanas paņēmienus. Dažkārt viņas veidoto ierakstu kvalitāte esot zema, taču viņai esot ļoti labs skaņu inženieris, kurš spējot to uzlabot līdz profesionāli veikta ieraksta kvalitātei.

Vēl Mari atklāj, ka jau sen esot sapņojusi par studiju ar lieliem logiem, un nu viņai tāda ir – ar plašu skatu uz ābeļdārzu. Aprīlī viņai esot bijis ļoti daudz laika pastaigām, un to laikā bijusi iespēja novērot pakāpeniskās izmaiņas dabā un iedvesmoties no tām. Un tā topošā albuma nosaukums esot “Ābeļdārzs”.

Uz jautājumu, vai albumā skanēs tradicionālie mūzikas instrumenti, piemēram, kokle, Mari atbild noliedzoši, norādot uz vecām klavierēm, kas piederējušas viņas vecmāmiņai. Mari atzīst, ka viņai mūzikas instrumenti esot vienkārši kā darba instrumenti – viņa nevienu no tiem nepārvaldot profesionāli, tie esot vienkārši līdzekļi, lai izteiktos dažādos veidos, jo ar katru instrumentu rodoties cita dziesma.

Jautāta, vai tiesa, ka mūziķe gaidot piemērotus laikapstākļus video filmēšanai brīdī, kad ābeles būšot ziedos, Mari smejoties to apstiprina, jokojot, ka vēršoties pie visiem dieviem, lai daba sniegtu viņai šos iecerētos laikapstākļus filmēšanas dienā.

“Ābeļu ziedēšanas laiks man ir īpašs. Tad atminos savus senčus – domāju par savu vecmāmiņu, kura šīs ābeles stādījusi, kā arī par otru vecmāmiņu, no kuras esmu mantojusi šīs klavieres. (..)

Manā daiļradē ir ļoti daudz dialogu ar pagātni un senčiem; manās dziesmās ir arī neliela daļa nostalģijas.”

Vai dziesmu teksti topošajā albumā būs vietējā veru valodā? Mari to apstiprina, sakot, ka viņas mūzikā skan vai nu veru vai igauņu valoda: “Veru valoda manai būtībai ir īpaši tuva – tā, manuprāt, ir ļoti skaista, tādēļ gribētu, lai to dzird arī citi. Veru valoda ir arī ļoti iedvesmojoša, lai rakstītu dziesmu tekstus. Turklāt mēdzu izmantot arī mūsdienu dzejnieku tekstus veru valodā, kas, lai gan apdraudēta, ir dzīva – to lieto Dienvidigaunijā, un tajā var saņemt tūlītēju atsaucību – tā ir gan skaista, gan humora pilna. Es ļoti mīlu savu dzimto Veru apvidu un valodu.”

Vairāk un plašāk – ierakstā.