Kauņā noslēdzies Devītais Starptautiskais kokļu mūzikas festivāls "Kokles manās rokās". No Latvijas tajā šogad piedalījās koklētājas Rozīte Katrīna Ponne un Malvīne Mantiniece. No Latvijas uz Kauņu līdzi bija aizvesta dižkokle jeb bāgs, par ko lietuvieši pauduši neviltotu pārsteigumu.

Abas Latvijas pārstāves festivāla laikā notikušajā konferencē uzstājās ar priekšlasījumiem. Rozīte Katrīna Ponne stāstīja par koklēm un nemateriālās kultūras mantojuma elementu iezīmēm, kas arī Latvijā tiek saskatītas. "Atskatījos retrospektīvā skatījumā uz to, kā mēs varam redzēt un redzam koklētāju kopienu mūsdienās, it īpaši pēdējos gados, kad ir sajūta, ka koklētāju kopiena ir saaktivizējusies." 

Savukārt Malvīnes Mantinieces stāstījums vairāk bijis par koncertkoklēm, kas ir taisītas Lietuvā.

"Mēs tās saucam tādā slengā par leitenēm, kā es tās arī nosaucu - lietuviešiem tas patika, jo tas bija interesantāk." 

"Paši lietuvieši šīs koklēs sauca nevis par leitenēm, bet konferences moderatori tās nodēvēja par lietuviškām vai kaut kā tamlīdzīgi," smejas Rozīte Katrīna Ponne.

"Būtībā tas ir tāds kokles modelis, kas bija vairāk izplatīts vairāk septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados. Ir cilvēki, kas to sauc par invāziju, un mūsdienās varbūt tam ir tāda piegarša no padomju laikiem, vismaz Latvijā, bet Lietuvā viņi par šo modeli nemaz nezināja.

Lietuvā ir ļoti skaista grāmata "Kankļu katalogs", kurā šīs kokles vispār nav! Es biju aizvedusi vienu no šiem instrumentiem uz Kauņu parādīt un pastāstīt, ka tāda lieta ir bijusi, un viņiem tas šķita ļoti interesanti. Viņi tiešām nezināja, ka tāda eksistē."

Raidījumā saruna ar Rozīti Katrīnu Ponni un Malvīni Mantinieci, kuras pagājušajā nedēļas nogalē Kauņā piadalījās kokļu festivālā, stāstīja par Latvijas kokļu aktualitātēm, uzklausīja citus referentus un, protams, arī muzicēja. Festivāls bijusi lieliska iespēja smelties iedvesmu un jaunas idejas.