Balva "Austras koks" par mūža ieguldījumu folklorā – Lidijai Jansone un Austrim Grasim

Balva "Austras koks" par mūža ieguldījumu folklorā piešķirta folkloras zinātājam, teorētiķim un aktīvam izglītotājam Austrim Grasim un ansambļa "Gudenieku suiti" ilggadējai vadītājai un dziesmu teicējai Lidijai Jansonei.

"Etnovēstis" aprunājās ar Folkloras biedrības vadītāju Andri Kapustu par folkloras balvas aktualitātēm, kā arī ar abiem šī gada balvas par mūža ieguldījumu ieguvējiem.

"Kad sāku strādāt Gudenieku pamastkolā - tas bija 1965. gads -, pagastā nebija neviena vokālā ansambļa, ne arī deju kolektīva vai pašdarbības teātra," atminas Lidija Jansone. "Pēc mēneša ciema Tautas namā vajadzēja notikt ražas svētkiem un sarīkot tos uzdeva man. Jo jaunajam skolotājam  bija jāveic kāds sabiedriskais darbs ciema ļaužu labā.

Tas bija pēc principa, ka dari kā pats, aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Nevar taču programmu izveidot no bērnu dzejolīšiem!

Es gribēju atteikties, bet direktors teica, ka būs skandāls. Visi domās, ka tu nevis nevari, bet negribi palīdzēt. Mēģini kaut ko izdomāt! Un tad man ienāca prātā, vai pagastā nav kāds tautas dziedātājs, suitu dziesmu teicējs, locītājs, vilcējs. Laimīgā kārtā es viņas atradu un apvienoju pulciņā. Jau pēc mēnēša, ražas svētkos, sievas kāpa uz skatuves, un suitu burdona dziedāšana skanējā visā krāšņumā.

Par to jūsmīgi priecājās arī visa skatītāju zāle, un kopā ar viņām es saņēmu daudz pateicības vārdu.

Vēl dažs kāpa uz skatuves, lai pārbaudītu, vai teicēja Anna Gotfridsone tiešām spēj saukt dziesmas, sēžot pie ratiņa, un vienlaicīgi savērpt tik smalku un līdzenu linu dziju. Viņas apdziedāšanās dziesmu laikā zāle locījās smieklos.

Brīnišķīgi, dzija bija tik līdzena, ka ļaudīs brīnijās, ka tas vispār ir iespējams. Bija gan atsūtīta no kolhoza gara lapa ar apdziedāmo ļaužu sarakstu, taču Anna (Gotridsone) to ignorēja.

Gluži tāpat rīkojās arī nākamā izcilā suitu teicēja, dziesmu saucēja Rozālija Rudzīte. Kad viņai piedāvāja apdziedāšanās sarakstu, pat dažkārt atsūtīja jau gatavas rindas, viņa noteica: "Kas tos penterus var atcerēties un no papīra es dziedāt negribu!" Pateicoties tādai savpatīgai stājai, skanējā īstās tautasdziesmas: gan par darbu pļavās, gan tīrumā, gan par lopkopja darbu. Ļaudīm tās ļoti patika, viņi priecājās līdz ar mums."

Atceroties pirmos ansambļa pastāvēšanas gadus, Lidija Jansone atminas: "Ja ņem vērā tos laikus  – 60. un 70. gadus, kad ļoti konkrēti tika ieteikts un pat pieprasīta visāda kritika un paškritika, tad manu teicēju nostāja bija izbēgt no bezgaumības. Turklāt viņas vēl ļoti labprāt paķircināja ar apdziedāšanu no rajona atsūtītos pilnvarotos.

Tā bija staigāšana pa plānu ledu. Mēs tikām brīdinātas, ka nedrīkst dziedāt par gaļu, jo gaļas veikalā nebija.

Mēs cenšamies sevi iedziedāt arī bērnos un mazbērnos, jo laiks iet uz priekšu un es jau kopš 2020. gada, kad suitiem apritēja 55 gadi, nolēmu, ka ansambļa vadības groži man pamazām jāsāk nodot savas meitas Skaidrītes rokās. Tā es to daru jau piecus gadus."

Jansones kundze arī dalās savā motivācijā, kas ir tas, kas liek viņai visus šos gadus turpināt tik aktīvi un nenogurstoši darboties suitu kultūrtelpas stiprināšanā: "Laikam tas ir tas, ka jau sākotnēji, jau kopš bērnības, un arī Sibīrijā pavadītajos gados, kur augu no astoņiem līdz sešpadsmit gadiem, māte bija spējusi mani pārliecināt, ka tā ir vērtība. Es bērnībā biju dzirdējusi kāzu apdziedāšanos, bet es to vēl nespēju īsti izprast. Pēc atgriešanās, kad dzirdēju šo kāzu balsi, šo dziedāšanu, ar mani tajā brīdī kaut kas notika. Tas mani tik ļoti emocionāli iespaidoja, ka visu mūžu esmu prātā paturējusi šo izjūtu. Tas man licis iet daudzus un dažādus ceļus; braucot ar velosipēdu, meklēt un atrast tautas dziedātājus, pierakstīt dziesmas, pētīt gan novada vēsturi, gan folkloru, gan savu radu dziedātās dziesmas."

Tikām folklorists un aktīvais latviešu tautas tradīciju kopējs un zinātājs Austris Grasis sarunā atklāj, ka pat tad, ja tagad atgrieztos studenta gados, viņš vēlarvien turpinātu dziedāt: "Es noteikti dziedātu, jo tautas mūzika ir neizsmeļama. Tur ir visam mūžam, ko dziedāt un darīt. To es arī esmu centies darīt visu mūžu."

Runājot par savu motivāciju, Austris Grasis atceras, ka galvenais pagrieziena punkts bijuši latviešu Dziesmu svētki Līdsā, Bredfordā. "Man personīgi izšķirošais bija Dziesmu svētki Līdsā, kur biju ar Ķelnes kori. Braucot atpakaļ no turienes, mēs runājām, ka tautasdziesmās tik bieži ir pieminētas bungas, bet neviens tās nespēlē. Nolēmām veidot tautas deju ansambli mūzikas pavadībā. Nodibinājām ansambli "Ķelnes prāģeri". Tas bija izšķirošais brīdis, kad pievērsos aktīvai folkloras apgūšanai un izpildīšanai."

Vaicāts, kas ir labākais, kas notiek folkloras jomā Latvijā, Austris saka tā: "Labākais ir tas, ka jaunatne lielā mērā pievēršas folklorai. Man, piemēram, pēc Jāņiem jaunieši nāk klāt un saka: "Graša kungs, mēs nemaz nezinājam, ka folklora ir tik interesanta!" Par to man ir liels gandarījums."