Atskatāmies uz starptautisko tautas mūzikas konferenci “Nordtrad”, kas šoreiz norisinājās Viļņā, kā arī vēstīsim par daudziem notikumiem šonedēļ.

Aprīļa otrajā dekādē piecas dienas norisinājās ikgadējā tautas mūzikas konference Nordtrad, kas šogad Viļņā vienoja tautas mūzikas un etnomuzikoloģijas studentus no tādām valstīm, kā Somija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija, Spānija, Igaunija, Latvija un, protams, pati Lietuva. Konferencē piedalījās arī "Etnovēstu" speciālkorspondente Agnese Lukjanova. 

Kā vēsta Agnese, konferencē notikušas dažādas lekcijas, īpaši par tēmām, kas saistītas tieši ar Lietuvas tradicionālo kultūru, kā arī bijusi pieejama ļoti plaša meistarklašu izvēle. Konferences laikā bijusi iespēja iepazīt arī Viļņas populārākos apskates objektus. Taču ļoti vērtīgi un īpaši saistoši esot bijuši tieši jaukto ansambļu mēģinājumi, kuros studenti viens no otra varējuši apgūt cittautu melodijas. Proti, katram dalībniekam katrā no ansambļiem bijusi iespēja piedāvāt savas tautas melodiju, ko iekļaut konferences noslēguma jaukto ansambļu koncertā, pēc kura Agnesei radies secinājums, ka skandināviska rakstura tautas mūzika skanējusi visbiežāk. Tomēr daži no ansambļiem centušies atšķirties, izvēloties savā priekšnesumā iekļaut melodijas arī no citām tautām, vai arī īpaši pieturoties pie melodiju tradicionāla skanējuma. Savukārt visapmeklētākā norise katru vakaru esot bijusi muzicēšana un dejošana brīvā gaisotnē.

Kādā brīvbrīdī Agnese aprunājās ar vienu no šī gada “Nordtrad” konferences rīkotājām, Tomu Laumi (Toma Laumė).

Kā stāsta Toma, viņa esot jau pabeigusi etnomuzikoloģijas bakalaura studiju programmu Lietuvas Mūzikas un Teātra akadēmijā un pašlaik maģistrantūras studiju programmā tur studējot kompozīciju. Un tā kā pašlaik etnomuzikoloģijas studentu skaits ir pavisam neliels, tad Toma un vēl citi absolventi ir pievienojušies viņiem, lai palīdzētu rīkot konferenci, kā arī lai paši atkārtoti piedalītos tās pasākumos un meistarklasēs, kas esot ļoti brīnišķīga iespēja.

Uz Agneses jautājumu, kā viņiem klājies ar konferences rīkošanu, un vai ir izdevies īstenot visas savas sākotnējās idejas, Toma atbild ka kopumā viņiem viss iecerētais esot izdevies, lai gan esot bijušas arī tādas ieceres, kurām diemžēl neesot pieticis laika, piemēram, vesela konferences diena tika veltīta vilcienu koncertbraucienam, viņai tomēr būtu gribējies, lai būtu vairāk laika muzicēšanai, meistarklasēm, vairāk laika atpūtai un ēdienreizēm, un lai nebūtu viss jādara steigā. Lai arī viņiem esot izdevies īstenot gan jauktos ansambļus, gan sapulcēt visus dalībniekus pasaules mūzikas orķestrī, šo ieceri viņiem nācies vienkāršot. Viņa pieļauj, ka tas jau laikam esot dabiski, ja ideju ir tik daudz, ka visu nav iespējams paveikt.

Agnesei vissaistošākais notikums esot bijusi muzicēšana vilcienos – viņa vaicā Tomai, kā viņiem izdevis to noorganizēt, un vai nepastāvēja bažas, ka kāds varētu neatļaut vilcienos spēlēt? Toma atzīst, ka tas esot bijis pasniedzēju priekšlikums – šī ideja esot radusies pirms viņa bija pievienojusies organizētāju komandai. Novērojot, ka studentiem patīk muzicēt dažādās neparastās vietās, sastāvos un situācijās, piemēram, stāvot rindā pēc pusdienām, vai ārā uz ielas, radusies doma, ka varētu pievērst tam publisku uzmanību, dodot iespēju studentiem muzicēt braucošā vilcienā. Sākotnējā ideja bijusi visus dalībniekus savietot vienā vilcienā, taču pēc vienošanās ar dzelzceļa departementu, esot bijis jāpiekrīt, ka lielā dalībnieku skaita dēļ tie jāsadala pa trim vilcieniem. Līdz ar to uztraukumam, ka kāds varētu neatļaut vilcienā spēlēt, neesot bijis pamata, jo pirms tam esot slēgta oficiāla vienošanās ar konferences sponsoriem, Lietuvas dzelzceļu, par šo notikumu. Un lai arī visi muzikanti nepārvietojās ar vienu vilcienu, kopumā šis bija brīnišķīgs notikums, kas negaidīti, pat ar dejām, pārsteidza vilcienu pasažierus.

Toma savu studiju laikā esot piedalījusies jau četrās Nordtrad konferencēs, un 2013. gadā viena no tām jau notikusi Lietuvā. Pēc iepriekšējās konferences plāna organizēta arī šī, papildinot tās programmu ar jaunām idejām. Neatņemama Nordtrad konferenču sastāvdaļa esot meistarklases un jaukto ansambļu mēģinājumi. Vēl rīkota ekskursija pa Viļņu, jo tās vēsture esot ļoti bagāta, un gribējies ar to iepazīstināt tos, kuri šeit viesojušies pirmo reizi. Visgrūtāk esot bijis rīkot izbraukumu ar vilcieniem, kad dalībnieki bija jādala grupās, un jārūpējas, lai visi apmeklētu tautas mūzikas instrumentu muzeju, un tā kā organizētāji skaitliski esot bijuši maz, tad tas esot bijis diezgan liels izaicinājums.

Visbeidzot, atbildot uz Agneses jautājumu, kas Tomas prāt ir visvērtīgākais, ko šajā konferencē varēja iegūt, viņa atbild, ka kopumā visās konferencēs pats vērtīgākais esot savstarpējā saskarsme starp dažādu tautību mūziķiem – tādējādi esot iespēja apmainīties ar mūzikām, iegūt jaunas paziņas, kopā muzicēt, un pavērt savu skatījumu uz dažāda veida mūzikas interpretācijām, vai arī to, kā tradicionālā mūzika varētu skanēt šodien. Viņa atceras pirmo reizi, kad piedalījusies Nordtrad konferencē Sibeliusa akadēmijā Somijā, tolaik viņai nācies secināt, cik radoši tradicionālās mūzikas interpretācijai pieiet šie studenti, salīdzinot ar Lietuvā pastāvošajiem centieniem tradicionālo mūziku interpretēt pēc iespējas tradicionālāk. Šī pieredze iedrošinājusi viņu pašu vairāk eksperimentēt. Tādējādi ikviena Nordtrad konference ļaujot iepazīt ko nebijušu un jaunu un gūt ļoti vērtīgu pieredzi, ko nebūtu iespējams gūt savā zemē. Turklāt Toma atzīst, ka viņai kā organizatorei esot grūti izvērtēt to, kas ir pats vērtīgākais, ko gūt tieši šī gada konferencē – viņa cer, ka cilvēki, kas tajā piedalījušies, uzzinājuši vairāk par Lietuvu un Viļņu, kā arī viņa esot īpaši priecīga par dalībnieku lielo interesi piedalīties tieši sutartiņu un skuduču meistarklasēs.