Pagājušajā nogalē visā Latvijā norisinājās Miķeļdienai veltīti pasākumi, lielākoties tajos varēja apmeklēt gadatirgu, apēst kādu gardu zupu un, protams, dzirdēt folkloras kopas dziedam un redzēt deju kolektīvus dejojam. "Etnovēstu" korespondente Madara Rone ir sagādājusi dažus ierakstus no Apjumībām Kultūras un tautas mākslas centra “Ritums” filiālē, kur viesojās arī folkloras kopas “Grodi” un “Vilkači”.

"Somugru dienas 2019" norisinājās pagājušo sestdien Rīgas Latviešu biedrībā. Sarīkojums noris jau sesto gadu un šogad tas bija veltīts koklēm un citiem tām radniecīgiem tradicionālajiem mūzikas instrumentiem.

Somugru dienās piedalījās goda viesi, Igaunijas asociācijas Fenno Ugria vadītāji, muzikologi, kā arī kokļu un koklei radniecīgo mūzikas instrumentu spēles muzikanti, to skaitā arī Latvijā un Igaunijā dzīvojošā Leanne Barbo (Leanne Barbo), kuru daudzi zina, kā dūdu un bungu grupas “Auļi” dalībnieci. Somugru dienās "Etnovēstu" korespondente Rozīte Katrīna Spīča centās noskaidrot, kā klājas ar kokles tipa instrumenta apguvi citās valstīs.

Šī gada Somugru dienas, kas veltītas koklei un tai radniecīgiem mūzikas instrumentiem, bija daudzveidīgas somugru mūzikas bagātas.  Programmā bija arī ungāru dueta Lāslo Kovāča (Lászlo Kovács) un Žužannas Lakones Fodoras (Zsuzsanna Lackone Fodor) uzstāšanās.

Lāslo Kovāčs:

"Cītaru Ungārijā profesionālā līmenī spēlē kopš pagājušā gadsimta vidus. Sākotnēji tās darināja kā individuālus instrumentus, un arī spēlēja individuāli, jo nebija iespējams tās saskaņot ar citiem mūzikas instrumentiem.

Nedaudz vēlāk cītaru ražošana tika attīstīta jau tādā līmenī, ka bija iespēja tās spēlēt ansambļos un pat orķestros. Tad arī veidojās pirmie cītaras instrumentu ansambļi un pat orķestri".

Ungāru etnomuzikologs un cītaru meistars stāsta, ka cītaru orķestros spēlēti nevis akordi, bet gan melodijas – un tas esot rets šāda veida izpildījums, kas līdzinās vien, iespējams, skotu tautas mūzikai.

Vēl Lāslo vēsta, ka visā Ungārijā cītaru spēlē vienādi – neesot atšķirību, no kura reģiona mūziķis nāk. Mūziķa izcelsmi var noteikt vien pēc viņa spēles tehnikas īpatnībām, jo cītaras spēles apmācība ir visai individuāla un atkarīga no skolotāja. Piemēram, kad Lāslo pats māca bērniem cītaras spēli, viņš nosaka gan repertuāru, gan veidu, kā konkrēta dziesma vai melodija jāizpilda pēc savas personiskās interpretācijas. Savukārt senāku interpretāciju liecības neesot saglabājušās.

Ungārijā arvien vairākās vietās nu jau esot iespēja apmācīt bērnus cītaras spēlēšanā. Arī Mūzikas Akadēmijā nu tiek apmācīti skolotāji, kuri savukārt apmāca cītaru spēlēšanu skolās un mūzikas skolās. Cītaru spēlēšana Ungārijā kļūst arvien populārāka, un to var apgūt arī alternatīvākos veidos, jo tas neesot sarežģīti un rada daudz prieka.