Svinot valsts svētkus, aicinām ne tikai klausīties Latvijas džezu, bet arī domāt par to, kāda ir mūsu džeza vide, kādi ir tās trūkumi un priekšrocības, aktuālie virzieni un mākslinieki, iekļaušanās starptautiskajā ainā un nākotnes perspektīvas. Par šīm un citām tēmām ar raidījuma vadītāju Aneti Ašmani-Vilsoni sarunājas elektroniskā džeza žurnāla JAZZin.lv redaktore Aleksandra Line, mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis un ierakstu nama "Jersika Records" vadītājs Mareks Ameriks.

Kā jūs raksturotu, kāds 2022. gadā ir Latvijas džezs un mūsu džeza ainava?

Aleksandra Line: Vai tad mēs esam spējuši to nodefinēt? Man patika Kaspara Zaviļeiska ievadvārdi albumam „Jazz in Latvia 2022” un salīdzinājums ar sēnēm. Ko mums ir izdevies nosēņot? Daudz ko.

Kaspars Zaviļeiskis: Jā, jā, mums ir gan gailenes, gan baravikas, ir arī dažas mušmires, bet man šķiet, ka aina ir progresīva. Tas ir priecējoši. Mēģinu maksimāli daudz iet uz koncertiem, tai skaitā „M/Darbnīcā”. Uz turieni aizejot rodas sajūta, ka tas ir kaut kas dzīvs – tas nav mirstošs organisms, bet gan tāds, kurš aug, mācās un attīstās. Man šķiet, ka nākamajos gados varēsim vairāk parunāt par to sēņu grozu – šobrīd vēl esam pašā sēņošanas procesā.

Mareks Ameriks: Ir sajūta, ka tā ir scēna. Šāda sajūta bija arī pirms pieciem gadiem, kad dibināju savu izdevniecību, jo bija sajūta, ka gaisā ir mūzika un ir daudz mūziķu, kas dara radošas lietas. Šodien tas ir progresējis, pat ļoti intensīvi – ja pieskaitām „Blūza klubu”, tad mums Rīgā ir jau trīs vietas šādai mūzikai. Un tas ir daudz. Prieks par „M/Darbnīcu”, kas jau ir spējusi iedzīvoties.

Pats pagājušajā nedēļā spēlēju DJ setu un jaunieši dejoja pie 1976. gada Hērbija Henkoka (Herbie Hancock) ierakstiem. Tas ir pozitīvs signāls, jo patiesībā jaunieši ir tie, kas virza mūziku – nosaka trendus un to, kas „aiziet masās”.

Ja viens salīdzinājums ir sēņošana, tad otrs varētu būt augšanas process, kurā mēs arī joprojām esam. Kuri, jūsuprāt, ir tie principi, kas definē to, ka mēs augam?

Mareks Ameriks: Salikums ir ļoti labs un pareizs – mums ir gan izglītības puse, kas arī attīstās, gan reālā vide, kur tam notikt. Viens bez otra nav iespējams. Man šķiet, ka mums šī augsne ir gatava. Jārodas vēl jaunām džeza vietām, jo ja kaut kas kļūst par trendu, tad tam apakšā uzrodas arī bizness.

Tev šķiet, ka džezs varētu kļūt par trendu, kaut ko ļoti populāru arī jauniešiem? Citos festivālos mēs pārsvarā redzam hiphopu un tāda veida žanrus.

Kaspars Zaviļeiskis: Kā Mareks teica – ja jaunieši uz kaut ko „pavelkas”, tad tas var kļūt par trendu. Labs piemērs ir Anglija – pēkšņi parādās pilnas zāles, un džezs atkal ir kaut kas jauns un trendīgs. Varbūt arī mums jāuztausta kaut kāds savs džezs – ja par to ieinteresējas vēl citu žanru cilvēki – vai tā būtu elektronika vai roks, vai vienalga kas -, tad tas var kļūt par festivālu cienīgu notikumu. Es ticu, ka tas var notikt, tikai vajag to darīt un uztaustīt, kur tas ir.

Aleksandra Line: Kādreiz jau džezs bija populārā un deju mūzika, tātad mēs varam.

Pirms kādiem 100 gadiem, man šķiet.

Aleksandra Line: Jā, tātad mēs varējām.

Mareks Ameriks: Šogad arī festivālā Positivus, lai gan fokus bija uz hiphopu, viesojās arī Black Midi un Thundercat. Es gaidu, kad Latvijas vidē parādīsies reperis, kas nāk no džeza aprindām. Te īsti neder sadarbība ar kādu no malas, tam jānāk no iekšienes.

Kāds, varbūt, līdzās savi klavierspēlei vai cita instrumenta spēlei ir sācis repot un tagad izpauž sevi šādi, nokļūst šajā vidē un tad tas saslēdzas organiski.

Uz „M/Darbnīcas” sesijām, piemēram, nāk daudz studentu, bet tur var ieklīst arī kāds nejaušs apmeklētājs un, ja viņš to visu redz un kaut ko no tā paķer, tas ir forši.

Kaspars Zaviļeiskis: Manuprāt, divas grupas, kas varētu iet plašākas auditorijas virzienā, ir grupa „Lupa” un S&T Syndicate. Redzot viņu pēdējos koncertus, tur ir cilvēki, kas pie tradicionāla džeza varbūt sēdētu ar sarauktāku pieri, bet šīs grupas jau rada ballīti, lai gan patiesībā tas ir džezs. Šis, iespējams, tad arī ir viens no virzieniem, kurā mēs Latvijā varam doties. Par repu piekrītu – tas ir modē un ar džezu to ļoti veikli var savienot. Ir labi piemēri, kādam tikai jāsāk to darīt.

Mareks Ameriks: Svarīgi ir aizklauvēties līdz auditorijai, nokļūt uz viņu radara. Vadot izdevniecību, es vienmēr domāju, kā tas varētu izskatīties Eiropas kontekstā. Man ir mērķis radīt koncertaģentūru, kas piedāvātu mūziķiem pakalpojumu – kad iznāk albums, piedāvā vietas, kurp aizbraukt uzstāties – kaut tepat Baltijas valstīs, Polijā, Vācijā. Ir pazīstami koncertaģenti, kas varētu ievirzīt šādā gultnē, un tad mūsu mūziķi tiktu pamanīti.

Aleksandra Line: Žanru robežas saplūst ne tikai mūzikā, bet arī starp klausītājiem.