Sebastians Soldžinskis (Sołdrzyński) ir poļu mūziķis, mācījies Katovices Mūzikas akadēmijas džeza nodaļā, savu tālāko muzikālo ceļu veidojis kā vadošais trompetists. Angliski to sauc par lead trumpet, un tā nav pirmā trompete, kas vienkārši spēlē augstā reģistrā un improvizē, bet vadošais trompetists ir teju visa bigbenda līderis.

Sebastians Soldžinskis vadošā trompetista pozīcijā muzicējis kopā ar tādām džeza leģendām kā Rejs Čārlzs, Petija Ostina, Hērbijs Henkoks, Kurts Elings, Ēriks Marientāls, Bobs Mincers un citiem. Viņš uzstājies Ņujorkas Kārnegija zālē, Holivudas Kapitolija studijā un citās prestižās koncertzālēs. Piedalījies neskaitāmos ieskaņojumos, bijis vadošais trompetists populāru mūziklu iestudējumos un spēlējis dažādu bigbendu sastāvos.

Šonedēļ Sebastians pirmo reizi ir Rīgā, kur Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pasniedz meistarklases un 24. martā sniegs koncertu kopā ar JVLMA un RDKS bigbendu Matsa Holmkvista vadībā. Starp meistarklasēm un mēģinājumiem, Sebastians piekrita sarunai ar radio “Klasika”.

Jums jau bijušas meistarklases ar studentiem. Kā tajās sokas?

Mūziķi ir ļoti talantīgi, un man prieks, ka viņi no mūzikas gūst prieku. Jaunieši patiesi nododas mūzikai. Ceru, ka viņiem ir, ko gūt un mācīties no šīm meistarklasēm, kur runājām par džeza pulsāciju, svingu un citām lietām.

Jūs spēlēsiet arī kopā ar akadēmijas bigbendu. Ko varat teikt pēc mēģinājumiem?

Skan ļoti labi. Esmu trompetists, tāpēc vispirms klausos, kā skan trompešu grupa. Un tā skan lieliski.

Vadošais trompetists ir ļoti labs, un es apzinos, ko saku, jo zinu, ko tas nozīmē – būt labam vadošajam trompetistam. Labi skan visa grupa, arī viss bigbends kopumā, tur ir daudz labu mūziķu.

Kad Matss Holmkvists atbrauca, viss skan aizvien labāk, un tas ir loģiski, jo spēlējam viņa mūziku. Mēs labi pavadām laiku ar šo mūziku, tāpēc priecājos šeit būt.

Jūs jau teicāt, ka labi zināt, ko nozīmē būt par vadošo trompetistu. Kas ir svarīgākais, kas raksturo labu mūziķi šajā pozīcijā?

Jā, šī tiešām ir mana tēma. Pirmkārt, ir jāspēj spēlēt augstā reģistrā. Tā ir pamatlieta. Kad trompetists izkopis plašu diapazonu, viņš var sākt kļūt par vadošo, jo diapazons nav viss, kas nepieciešams. Nākamā lieta ir muzikalitāte. Vadošais trompetists vada visu trompešu grupu, pat vēl vairāk – klasiskā bigbendu mūzikā vadošais trompetists atbild par visu pūšaminstrumentu segmentu, tātad principā par visu bigbendu. Viņam jābūt pietiekami drosmīgam un pārliecinātam, lai visus vadītu. Šīs ir divas galvenās lietas. Protams, viņam jābūt arī jaukam, labam kolēģim, bet dažreiz viņam arī jāpieņem svarīgi lēmumi, kādam mūziķim jāpasaka, lai viņš te nespēlē vai tieši te spēlē. Viņam jābūt līderim. Tā es uztveru vadošā trompetista lomu.

Protams, dažādās pasaules vietās vadošā trompetista loma atšķiras spēles stila, toņa kvalitātes un citā ziņā. Daudzi no vadošajiem spēlē daudz skaļāk par pārējiem grupas trompetistiem, taču tam tā obligāti nav jābūt.

Visa pamatā ir muzikalitāte. Jābūt mūzikas izjūtai, jājūt pulss. Tātad – atbildība un muzikalitāte, arī diapazons. Un, protams, vingrināšanās. Daudz stundu vingrināšanās.

Bet vai vadošā trompetista lomu var izkopt arī vienatnē? Vai nav vajadzīgs bigbends, citi mūziķi, ar ko spēlēt kopā?

Nav jāizstrādā konkrēti skaņdarbi – trompetistiem un metāla pūšaminstrumentālistiem vispār liela daļa vingrināšanās ir fiziska. Jāspēlē garās notis vai kas tamlīdzīgs, jāpavada laiks ar instrumentu, vairākas stundas dienā, lai būtu labā fiziskā formā, lai stiprinātu tos muskuļus, kas tiek lietoti trompetes spēlēšanas laikā. Tas ir tāpat kā sportistiem – bokseri, piemēram, neiet ringā katru dienu. Viņi ikdienā veic dažādus treniņu vingrojumus, un tad varbūt reizi pusgadā ir kāda liela cīņa. Līdzīgi ir ar vadošā trompetista pozīciju. Fiziskajam aspektam ir liela nozīme – pat tagad, kad vairs nespēlēju tik daudz, es katru dienu mēģinu vingrināties, lai uzturētu muskuļus formā. Un tas nav garlaicīgi, tas joprojām ir ļoti interesanti! Esmu atkarīgs no tā! Jā, dažreiz tas ir grūti, daudz prasa no tevis, bet beigās tas mani dara laimīgu.

Kāds ir bijis jūsu muzikālais ceļš, lai nonāktu vadošā trompetista pozīcijā?

Sākumā, kad mācījos spēlēt instrumentu, nemaz nezināju, ka ir tāds vadošais trompetists.  Kad sāku spēlēt bigbendos, vispirms biju trešais, tad otrais, tad pirmais trompetists. Arī tad vēl nezināju, ko nozīmē būt par vadošo. Biju priecīgs, ka varēju nospēlēt augšējās notis. Un tikai tad, kad biju kādus piecus, sešus gadus spēlējis pirmās trompetes partiju, sāku saprast, kāda ir vadošā trompetista loma. Tagad saprotu, ka tolaik biju vienkārši pirmā trompete, nevis vadošais trompetists, un tur ir atšķirība, kā jau teicu. Ceru, ka vēl pēc kādiem desmit gadiem būšu sapratis vēl vairāk.

Bet kopumā man tas ir nācis dabiski, laikam dzīvē man bija lemts kļūt par vadošo trompetistu. Un tas patiesībā ir ļoti, ļoti labs darbs.

Protams, kamēr esi labā formā. Ja sāk traucēt, piemēram muguras sāpes, tava kvalitāte krīt. Bet man ir paveicies, ka šādu problēmu daudz nav bijis.

Jums paveicies arī ar iespēju spēlēt kopā ar tādām zvaigznēm kā Rejs Čārlzs, Hērbijs Henkoks, Petija Ostina, Kurts Elings un citiem. Kāda ir pieredze muzicēt kopā ar tik leģendāriem mūziķiem?

Pirmkārt, tas ir ļoti, ļoti iedvesmojoši. Tu jūti, ka pieskaries kaut kam lielam. Ar Reju Čārlzu es personīgi neiepazinos, vienkārši spēlēju sastāvā ar viņu. Bet, piemēram, ar Petiju Ostinu bija citādi – es viņu pazinu, viņa dzēra kafiju man blakus, aktīvi mēģinājām. Uzstājoties ar tādām zvaigznēm var just, ka viņiem ir ļoti liels respekts pret mūziku un arī pret mūziķiem, ar ko viņi uzstājas kopā. Tā ir fantastiska pieredze, pat ja bijušas tikai pāris reizes, kad Hērbijs Henkoks spēlē klavieres un tu esi bigbendā vadošais trompetists.

Mūsdienās cilvēki fotografē selfijus ar zvaigznēm un liek sociālajos tīklos, bet agrāk vairāk izbaudīja sajūtas, nekādas bildes neviens netaisīja. Bija pat tāda māņticība, ka, ja fotografēsi, nekad vairs nesatiksi to mūziķi.

Protams, koncertos bija fotogrāfi, bet pašam iet pie Hērbija Henkoka un prasīt kopīgu bildi – tā neviens nedarīja. Visi centās uzsūkt viņa enerģiju, un bija priecīgi par satikšanos.

Un vēl varu teikt, ka, uzstājoties ar viņiem, nebija baiļu vai pārlieku liela uztraukuma. Kad spēlē, piemēram, konkursā, apzinies, ka tevi vērtēs, tev ir stress, bet, kad spēlēju kopā ar šiem lielajiem mūziķiem, man bija vienkārši prieks. Es jutu atbildību, bet tā nebija nomācoša, drīzāk iedvesmojoša. Un tā ir maģija – viņi tev dod enerģiju, kas rada pārliecību par to, ko dari.

Esat spēlējis ar daudziem mūziķiem un sastāviem, bet kas jums pašam ir tuvākais džeza virziens gan kā mūziķim, gan klausītājam?

Īsākais un vienkāršākais veids, kā to paskaidrot, ir vārda Vintons Marsaliss. Manuprāt, viņš ir labākais džeza trompetists pasaulē. Un arī kā bigbenda vadītājs ar Linkolna centra džeza orķestri. Viņu stils, viņu atbildība pret skaņas kultūru, spēja spēlēt ļoti klusi un ļoti skaļi padara viņus par labāko bigendu pasaulē. Man ir bijusi iespēja arī satikt Vintonu Marsalisu, un viņš ir lielisks cilvēks, gudrs gan muzikāli, gan dzīves ziņā. Viņš ļoti daudz zina par dzīvi, par mūziku, par dzīvi mūzikā. Viņš ir mans elks un varonis.