"Galu galā visi vēlas izklausīties pēc sevis, un tā ir izziņa. Bet daži cilvēki padodas, jo domā “ai, es nekad neizklausīšos pēc sevis, manī nav nekā īpaša”. Šī negatīvā iekšējā saruna. Bet tā ir ļoti toksiska, neveselīga, un tā vienkārši nav taisnība. Tāpat kā neviens neizskatās kā tu, nevienam nevajadzētu izklausīties kā tev. Bet, radot mākslu, ir jāpieliek pūles, lai ieskatītos dziļāk. Kas es esmu? Kāda ir mana dvēsele? Jo pat tava personība ne vienmēr esi tu. Tā ir sabiedrības ietekme kopš tavas piedzimšanas. Tātad, attīstoties kā māksliniekam, vissvarīgākais darbs, kas ikvienam būtu jādara, ir atbrīvoties no iemācītā, no noteikumiem – nomizot to sīpolu, līdz tiec pie kodola. Tas esi tu. Un tas vienmēr tur ir bijis," teic libāņu pianists Tareks Jamani.

Marta nogaldē viņš jau trešo reizi viesojās Latvijā, uzstājoties kopā ar Tomu Rudzinski. Sarunājamies par Libānas džezu un Tareka pievēršanos šim žanram, dzīvi Ņujorkā un Berlīnē, arābu un džeza tgradīciju apvienošanu mūzikā un improvizācijas vilkmi.