Decembra vidū Rīgā viesojās nigēriešu izcelsmes britu dziedātājs Ola Onabule. Viņš jau vairākkārt uzstājies Latvijā, un tagad, gluži tāpat kā šovasar Saulkrastu džeza festivālā, muzicēja kopā ar Latvijas Radio bigbendu.

Sarunā viņš atklāj, kā sekojis savai sirdsbalsij un kā gandrīz diplomēts jurists tomēr pievērsies mūzikai, kāpēc džezu uzskata par ideālās pasaules metaforu un kāpēc viņu interesē būt par dokumentālistu mūzikā.

Anete Ašmane-Vilsone: Skatoties uz jūsu dzīvi, es nevarēju atrast, kā tajā parādījās mūzika. Vai tā nāk no jūsu vecākiem, ģimenes? Jūs piedzimāt mūzikas pasaulē vai vēlāk izvēlējāties to pats?

Nē, nē, manā ģimenē nav mūziķu.

Es nāku no baņķieru un juristu ģimenes. Man bija paredzēts kļūt par juristu. Es studēju juridiskajā skolā, bet man vienmēr patika dziedāt. Es dziedāju sev.

Un tieši pirms juridiskās skolas absolvēšanas man radās ļoti spēcīga sajūta, ka eju nepareizajā virzienā un man vajadzētu pievērsties mūzikai. Tā vairāk vai mazāk es pieņēmu lēmumu kļūt par profesionālu mūziķi.

Es neesmu formāli izglītojies, neesmu apmeklējis mūzikas skolu. Es vienkārši nonācu brīnišķīgu mūziķu grupā, kuri bija ļoti laipni un mani vadīja, ieteica, ko klausīties, un palīdzēja manā ceļā uz mūziķa karjeru.

Ja atceraties to laiku, vai tas bija riskants solis? Jo jūs gandrīz kļuvāt par juristu.

Ļoti, ļoti riskants. Ļoti, ļoti biedējošs. Mani vecāki un visa mana plašā ģimene bija ļoti vīlušies un uztraukušies. Daudzi bija ļoti noraizējušies.

Jūs bijāt kā ģimenes "melnā avs"?

Pilnīgi. Arī saikne starp mūziku un dzīvesveidu bija izteikti stereotipiska. Piemēram, Nigērijā mūziķis Fela Kuti bija ļoti gudrs, bet slavens ar savu alternatīvo dzīvesveidu –marihuānas lietošanas un daudzo sieviešu dēļ. Tāpēc vienmēr, kad nigēriešu ģimenē kāds saka, ka vēlas kļūt par mūziķi, viņi pieņem, ka sekosi līdzīgam ceļam. Man nācās cīnīties ar šiem aizspriedumiem.

Vai džeza mūzika vienmēr bija jūsu dzīvē? Vai tā bija mūzika, ko klausījāties bērnībā?

Ne gluži. Mans tēvs mīlēja dažus džeza dziedātājus, piemēram, Ellu Ficdžeraldu, Sāru Vonu, Netu Kingu Kolu – ļoti pieejamu, dziesmās balstītu džezu. Taču tas bija sajaukts ar popmūziku, soulmūziku un citiem žanriem. Tas bija universitātē, kad cilvēki un mūziķi, ko satiku, man ieteica, ko paklausīties. Tas kļuva par manu izglītību. Kad sāku rakstīt dziesmas, sapratu, ka mani piesaista džezam radniecīga mūzika.

Kā jūs sākāt komponēt?

Es vienmēr gribēju rakstīt. No pirmās dienas, kad nolēmu kļūt par mūziķi, pieņēmu, ka tas nozīmē rakstīt savu materiālu. Es nopirku ģitāru un sāku rakstīt dziesmas. Nekad neuzskatīju, ka tas varētu būt citādi.

Vienmēr savos koncertos sakāt, ka jums svarīgi ne tikai radīt skaistu mūziku, bet izstāstīt stāstu, vēstījumu. Vai tas ir pats svarīgākais jums kā māksliniekam?

Tā ir!

Tradicionālās Nigērijas un Rietumāfrikas kultūras, piemēram, jorubu tauta, no kuras es nāku – tās nav rakstiskas kultūras. Stāsti tiek nodoti mutiski, pārstāstīti. Tas varbūt ir līdzīgi kā skandināvu sāgas. Gari, plūstoši stāsti, kas dokumentē dzīvi.

Es to daudz dzirdēju bērnībā un kaut kur zemapziņā sapratu, ka es arī vēlos būt dokumentālists, radīt muzikāli dokumentālus stāstus. Kad kaut kas notiek un cilvēki vienkārši izbauda mirkli, es novēroju, pievēršu uzmanību tēliem, ko viņi saka un dara. Es to daru gan privātās situācijās, gan skatoties uz pasaulē notiekošo.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.