10. un 11.maijā Latvijas Radio bigbends sniegs koncertus kopā ar amerikāņu trombonistu un komponistu Māršalu Džilksu. Viņš ir mūziķis, kas vienlīdz aktīvi darbojas gan Eiropā, gan ASV, savā ikdienā apvienojot džezu un klasisko mūziku. Viņa trombona spēle kuplina gan Ņujorkas filharmonijas orķestri, gan Ķelnes WDR bigbendu, viņam patīk spēlēt kā nelielos džeza sastāvos, tā klasiskā metālpūšaminstrumentu ansamblī. Māršals Džilkss Rīgā ieradās nedēļas sākumā, kad Anete Ašmane-Vilsone aicināja viņu uz sarunu, kas iesākas ar bērnību un trombonu, turpinājās ar džezu un kompozīciju, bet noslēdzas uz klasiskas nots.

Vispirms jautājums par jūsu instrumentu – trombonu. Kā to izvēlējāties bērnībā? Vai tas bija tāpēc, ka jūsu vecāki bija mūziķi un tēvs strādāja militārajā jomā?

Tieši tā. Mans tēvs bija ASV Gaisa spēku orķestra diriģents, bet viņš bija arī trombonists. Tātad mums mājās bija trombons. Un, kad biju mazs bērns, iepazinu trombonu, un tēvs man parādīja dažus paņēmienus, lai es varētu mazliet paspēlēt.

Amerikas Savienotajās Valstīs apmēram desmit gadu vecumā skolās bērniem sadala instrumentus, es jau nedaudz varēju spēlēt trombonu, tāpēc pie tā arī paliku.

Kas piesaistīja trombona skaņā, kas lika iemīlēties šajā instrumentā un turpināt to spēlēt visu mūžu?

Nu, es nemāku darīt neko citu… (smejas) Ziniet, daudzi saka, ka trombons ir viens no tīrākajiem pūšaminstrumentiem, jo skaņa iet cauri vienam vai dažiem līkumiem, atšķirībā no trompetes, mežraga vai tubas, kur skaņa virzās cauri daudziem dažādiem līkločiem un tamlīdzīgi. Tāpēc cilvēki ir teikuši, ka trombonam varbūt ir vislielākā līdzība ar cilvēka balsi. Es nezinu, vai tā ir vai nav taisnība. Man vienkārši vienmēr ir paticis tā skanējums, un tas ir

viens no aspektiem, uz kuru cenšos koncentrēties visvairāk – mans skanējums un centieni padarīt to pēc iespējas tīrāku un siltāku.

Kuras bija lielās zvaigznes, lielie mūziķi, kurus klausījāties, kad mācījāties?

Pirmie mūziķi, kurus es patiešām iemīlēju, bija puiši, kas spēlēja mana tēva vadītajā ansamblī. Kā bērns gāju skatīties, kā viņi spēlē, un daži no viņiem bija arī mani pirmie skolotāji – džeza un arī klasiskās trombona spēles skolotāji. Tad sāku iepazīt mūziķus, sākot no tādiem cilvēkiem kā Dž. Dž. Džonsons un Slaids Hemptons līdz… Man patīk daudzi instrumenti, ne tikai trombons, tāpēc gadu gaitā esmu klausījies daudzus saksofonistus, piemēram, Maiklu Brekere vai trompetistus Frediju Habārdu un Vudiju Šovu. Un tad kompozīcijā – Bobs Brukmaijers ir viens no maniem iecienītākajiem aranžētājiem, Teds Džonss, Marija Šneidere, patiesībā es tikko atbraucu no Kolorādo, kur spēlēju kopā ar viņu. Viņa ir viena no manām mīļākajām komponistēm, un man ir paveicies spēlēt viņas orķestrī.

Es te varētu sēdēt visu dienu un uzskaitīt visus tos cilvēkus, kas man ir ietekmējuši, un arī daudzi mani draugi vai cilvēki, ar kuriem es tagad spēlēju, ir man ļoti ietekmējuši.

Kā atrodat vidusceļu starp klasisko mūziku, latino un dažādu žanru džeza mūziku? Vai kaut kā pārslēdzaties, kad spēlējat vienu vai otru?

No tehniskā viedokļa raugoties, ja spēlēju orķestrī, spēlēju citu trombonu, tas ir mazliet lielāks. Godīgi sakot, šis jautājums attiecas uz manu filozofiju vai lietu, par kuru, manuprāt, mums būtu vairāk jādomā – kā būt vienkārši mūziķiem, pretstatā tam, ka mēs visus iedalām kategorijās un sakām – tu spēlē džezu, tu spēlē popmūziku vai tu spēlē klasisko mūziku.

Galu galā es vienkārši gribu mēģināt būt pēc iespējas labāks mūziķis un spēlēt visu.

Veids, kā praktizēju un pietuvojos mūzikai, ir tāds, ka cenšos kļūt pēc iespējas dabiskāks, radīt dabisku saikni starp savu dzirdi  un manu instrumentu. Spēt nospēlēt jebkuru skaņu, ko dzirdu savā galvā. Tāpēc, man šķiet, šāds domāšanas veids atvieglo pāreju starp dažādiem žanriem.

Vai ir viegli vienmēr šo savas iztēles skaņu īstenot ar instrumentu un nodot klausītājiem?

Ziniet, man patīk vingrināties. Pēc šīs intervijas iešu to darīt. Jo īpaši ceļojot, manuprāt, ir ļoti svarīgi vienkārši spēlēt.

Esmu devies koncertturnejās kopā ar dažiem, domāju, pasaules labākajiem mūziķiem, un, dažreiz, piemēram, ierodoties Japānā, mani draugi saka – ejam reģistrēties viesnīcā un tad vingrināties.

Man patīk to darīt, un tā patiešām ir vislabākā sagatavošanās. Ja es nevingrinos, tas pat var man radīt nevajadzīgas emocijas un domas, ja nejūtos pietiekami sagatavojies.

Jau teicāt, ka daudz ceļojat kopā ar dažādiem mūziķiem visā pasaulē. Ko mūziķim dod iespēja spēlēt daudzās pasaules malās, daudzos kontinentos un daudzās pilsētās. Jo tas nes līdzi arī grūtības – nemitīga laika zonu maiņa, sveša vide.

Jā, tā ir, tas ir grūti, bet, manuprāt, jo vairāk tu to dari, jo vairāk tu tam iekšēji sagatavojies. Piemēram, vakar atlidoju šurp no Kolorādo ASV, bija astoņu stundu laika atšķirība. Pagājušajā naktī diezgan labi gulēju, bet šovakar nezinu, kas notiks. Jūs nekad nezināt. Īpaši otrā nakts Eiropā ir neparedzama, es zinu, ka varu viegli aizmigt un pēc stundas pamosties, it kā Ņujorkā būtu rīts. Tāpēc vienkārši esmu tam psiholoģiski gatavs. Ja rīt no rīta pulksten 8.30 man zvanīs modinātājs, zināšu, ka man jādodas uz mēģinājumu, tāpēc man psiholoģiski jāsagatavojas, ka tas būs jādara, pat ja nebūšu gulējis.

Ceļošana apkārt pasaulei – tas ir pārsteidzoši. Kad to dari arvien vairāk un vairāk, sāc izturēties pret ceļošanu kā pret savu ikdienu.

Šodien mazliet pastaigājos pa Rīgu un aizgāju pie friziera, un tas ir skaisti. Bet visvairāk man patīk pavadīt laiku kopā ar vietējiem cilvēkiem. Nezinu, vai esmu labs tūrists. Pastaigāties pa Rīgu ir skaisti, esmu pārsteigts par pilsētu un priecājos, ka varēšu šeit pavadīt sešas dienas. Bet man ir arī daudz darbu, pie kā man šobrīd ir jāstrādā, jākomponē. Šonedēļ man ir mēģinājumi un koncerti, bet man ir arī jākomponē. Bet, ziniet, ceļot un iepazīt dažādas kultūras, dažādus cilvēkus – tā arī var būt milzīga iedvesma. Dažādas auditorijas, veids, kā cilvēki reaģē – visa šī pieredze padara tevi par labāku mūziķi un komponistu.

Koncertos Rīgā skanēs jūsu mūzika. Kāda ir jūsu komponēšanas pieeja, strādājot pie jaunas mūzikas?

Es vienkārši rakstu to, ko dzirdu. Interesanti, ka pēdējos gados, kad man ir divi mazi bērni, piecus un septiņus gadus veci, daudzas melodijas ir rakstītas viņiem,

un viena no tām ir diezgan sarežģīta, saucas “Sugar rush”. Vēl viena melodija ir rakstīta manai meitai, un arī tā ir sarežģīta, bet nemēģināju to padarīt sarežģītu. Tur ir dažas izaicinošas lietas, bet, jā, es cenšos rakstīt par dažādām tēmām. Šobrīd  komponēju koncertu trombonam un orķestrim, kas man augustā jāspēlē Brazīlijā. Mēģināju saprast, par ko lai raksta. Kad biju bērns, mans tēvs strādāja armijā, un mēs bieži mainījām dzīvesvietas. Pēdējā pilsēta, uz kuru mēs pārcēlāmies, bija mana mīļākā, proti, Kolorādo. Un domāju par pirmo reizi, kad redzēju kalnus Kolorādo, un par to, kādas bija sajūtas, un tas būs dzirdams skaņdarba sākumā.

Piemēram, viens no skaņdarbiem, ko spēlēsim Rīgā, saucas "Fresh Start" – es to uzrakstīju kā svinības pandēmijas beigām, kad mūziķi varēja atgriezties un spēlēt, un darīt to, ko mēs darām. Jā, es domāju, ka mūsdienās es arvien vairāk rakstu par konkrētām tēmām, sajūtām, idejām.

Kāds ir jūsu komponēšanas process? Apsēžaties pie papīra lapas un datora ekrāna, sākat darbu. Vispirms rodas melodijas vai harmoniskais plāns?

Es parasti apsēžos pie klavierēm un mazliet improvizēju, mēģinu pētīt un atrast jaunas saskaņas. Reizēm zinu, kādu melodiju mēģinu uzrakstīt, bet dažreiz vienkārši sēžu un pētu, un tā tas parasti arī sākas. Un tad sāku pierakstīt un skatos, kur tas mani aizvedīs. Gandrīz 99% gadījumu rakstu pie klavierēm.

Kad biju jaunāks un man bija vairāk laika, es mēdzu improvizēt pie klavierēm un mēģināt iegaumēt to, ko rakstīju, lai nākamajā dienā atgrieztos un skatītos, vai to atceros, jo man bija doma – ja to atcerēšos, tad tā būs pierakstīšanas vērta kompozīcija.

Vai tas darbojas?

Dažreiz. Dažreiz nevarēju atcerēties. Dažreiz sev devu mājienus, lai atcerētos, piemēram, tas ir sibemolminora pirmā apvērsuma akords vai kaut kas tamlīdzīgs – un tad atcerējos, kas seko tālāk. Ir viens lielisks Veina Šortera citāts – kompozīcija ir improvizācija palēninājumā. Un domāju, ka tā patiešām ir taisnība.

Kad komponēju, es patiesībā improvizēju.

Kas notiek jūsu prātā, kad improvizējat koncertos? Vai domājat par harmoniskām izmaiņām, melodijām vai vienkārši spēlējat un nedomājat?

Kā jau teicu, man patīk vingrināties. Visas harmonisko akordu izmaiņas ir manā galvā, ja man tās ir nepieciešamas. Bet galu galā kā improvizētājs es cenšos meklēt lietas, ko iepriekš neesmu spēlējis. Man patīk pianisti, bundzinieki un basģitāristi, ritma grupa, kas man neuzspiež spēlēt to, ko jau zinu. Man patīk mūziķi, kas palīdz man atrast jaunas lietas skaņdarbu harmoniskajās struktūrās, kuras mēs it kā zinām. Solo sākumā es patiešām cenšos meklēt, cik vien iespējams.

Bigbendā improvizācijas ir iebūvētas lielākā skaņdarba aranžējumā, tāpēc solo posmiem ir jānonāk līdz noteiktai vietai, enerģijas un intensitātes ziņā, lai skaņdarbam būtu jēga.

Tāpēc bieži vien arī manā galvā ir tas, ka man mūzika ir jānogādā līdz šim punktam.

Vai ir viegli, kā teicāt, meklēt un atrast jaunas saskaņas? Cilvēki, kad kaut ko iemācās, mēdz sevi atkārtot. Vai jums ir viegli neatkārtot sevi?

Nē, nē, ne gluži. Ir diezgan grūti to izskaidrot, bet, ja kāds improvizē pirms manis, bieži vien mēģinu pārņemt viņa ideju un, iespējams, padarīt to par caurviju motīvu, lai to attīstītu. Bet tas prasa atrast pareizos cilvēkus sev apkārt, ar ko kopā spēlēt, lai tas notiktu. Ja tā nav, tad vari viegli it kā iekrist tajā vārdu krājumā, ko jau zini, jo tas ir vieglāk. Ir saksofonists, ar kuru tagad reizēm spēlēju un kurš spēlē arī Marijas Šneideres orķestrī, viņa vārds ir Ričs Perijs, un man kopš jaunības ir patikusi viņa muzicēšana. Un reiz man bija nodarbība pie viņa, kurā viņš man pateica kaut ko, par ko es patiešām domāju, kad spēlēju. Viņš mēģina katrā solo improvizācijā tikt maksimāli tālu, līdz sāk spēlēt to, ko jau zina. Man vienmēr ir ļoti paticis šis koncepts. Veids, kā es, iespējams, tam pietuvojos, ir mēģināt domāt un mēģināt spēlēt ļoti melodiski.

Tas ir kaut kas tāds, ko man ļoti patīk darīt – mēģināt meklēt skaistas melodijas, ko spēlēt pāri akordiem.

Kas jums patīk un saista klasiskajā mūzikā, kur notis ir izrakstītas, reti gadās improvizācijas.

Klasiskajā mūzikā man patīk izsmalcinātība. Dažām džeza grupām tā arī piemīt, bet dažreiz vēlos, lai džezā būtu vairāk izsmalcinātības. Un, ziniet, tā ir apbrīnojama sajūta, kad tu spēlē pāšaminstrumentu, piemēram, klasiskajā pūšaminstrumentu ansamblī vai pūtēju grupā orķestrī. Un to atceros no bērnības,kā spēlēju tā saucamajos ASV goda orķestros. Katrā štatā ir Goda orķestris. Mācoties vidusskolā, tu spēlē noklausīšanos, lai tajā nokļūtu. Mēs tajā spēlējām Hindemita marša transkripciju no "Metamorfozēm", un pēdējā daļā ir liels kāpinājums metāla pūšaminstrumentu grupai. Atceros, ka man bija zosāda pa visu ķermeni no šīs mūzikas. Un man tā ir bieži, spēlējot orķestrī vai pūtēju ansamblī, piemēram, kad akords ir perfekti saskanīgs – tas ir kaut kas tāds, kas man patiešām patīk. Es domāju, tam nav nekā līdzīga.