Kenets Dāls Knudsens: Man patīk komponēt tikpat ļoti, kā spēlēt basu!

„Ir labi būt par mūziķi, kas sevi pilnībā velta mūzikai, bet tas ir tas romantiskais stāsts, ko mēs par sevi gribam stāstīt citiem. Bet patiesībā man riebjas spēlēt gammas. Tas nav ne jautri, ne seksīgi, ne forši. Bet, ja gammu spēlē­šana man ļauj kāpt uz skatuves un spēlēt kopā ar cilvēkiem, ar ko vēlos, tad es esmu supermotivēts to darīt. Ja man nebūtu mērķa, es nezinu, vai no rīta ņemtu basu, tad darītu kaut ko jautrāku.” Tā sarunā Anetei Ašmanei-Vilsonei teic dāņu kontrabasists un komponists Kenets Dāls Knudsens, kas šonedēļ viesojas Latvijā, lai uzstātos gan „M/Darbnīcā”, gan Dzintaru koncertzālē. Kenets Latvijā ne tuvu nav pirmo reizi, tāpēc šī saruna ir kā jauka atkalsatikšanās, kura ļauj uzzināt, kas jauns Keneta dzīvē noticis pēdējo gadu laikā un kāds šobrīd ir viņa skats uz dzīvi un mūziķa profesiju.

Kenet, atkal esi Rīgā. Cik reizes jau esi šeit viesojies?

Vai, es nezinu, jau daudzas reizes bijušas ar dažādiem projektiem. Man šeit ļoti patīk – ir spēcīga džeza vide, lieliska pilsēta, valsts, kur cilvēki novērtē mūziku, un tas mums ir ļoti svarīgi.

Vai atceries pirmo reizi, kad šeit biji?

Jā, tas bija pirms desmit gadiem. Man liekas, ka tā bija mana pirmā īstā turneja ārzemēs. Es ierados šeit, lai spēlētu ar Denisu Paškeviču. Un mēs arī bijām šajā Radio ēkā, ir jauki te atgriezties. Kopš tā laika esmu saticis dažādus cilvēkus un sadarbojies ar Latvijas mūziķiem.

Tu esi sadarbojies ar Denisu Paškeviču, Tomu Rudzinski, laikam arī ar Kristu Saržantu…

Jā, Krists bija atbraucis studēt uz Olborgu, kur es dzīvoju. Un ir vēl viens lielisks pianists Edgars Cīrulis. Šī ir valsts ar brīnišķīgiem mūziķiem, tas ir iespaidīgi.

Vai vari pateikt, kas Latvijas džeza ainā šo desmit gadu laikā ir mainījies? Tu tomēr esi šeit gana regulāri.

Kad biju šeit pirmo reizi, īsti neiepazinu Latvijas džeza vidi, es vienkārši biju ļoti laimīgs par pirmo koncertceļojumu un iespēju uzstāties citās valstīs.

Bet tagad ir skaidri redzams, ka pieaug ļoti labu mūziķu skaits, kas nāk no Latvijas, līmenis ir ļoti augsts. Es cenšos saprast, kāpēc tas tā ir, vai tas ir īpašs veids, kā cilvēki nododas mākslai.

Varbūt tas ir izskaidrojums, īpaši skatoties uz studentiem, kas ierodas mūsu skolā no Latvijas. Viņi ļoti velta sevi mūzikai, un viņiem ir ļoti augsts līmenis jau agrā vecumā. Es nezinu, kas tas ir, varbūt tradīcija, kā trenēties, mācīties. Un es domāju, ka arī džeza aina šobrīd pie jums attīstās pēdējo desmit gadu laikā. Varbūt es kļūdos. Jums parādās klubi, ir spēcīgi festivāli.

Un arī izglītības sistēma paliek spēcīgāka.

Jā, noteikti. Esmu pasniedzis šeit akadēmijā, un tā nodošanās ir lieliska, neticama. Jā, un arī izglītības sistēma ir attīstījusies šo gadu laikā.

Ja ir spēcīga izglītība, un ja jūs dodas studentiem iespēju spēlēt, tad nav tā, ka studenti no izglītības iestādes pēkšņi nonāk īstajā dzīvē. Tas notiek pakāpeniski.

To es cenšos panākt arī ar saviem studentiem – tad, kad skola jau sāk izgaist no tavas dzīves, lai tu jau esi pakāpeniski ievests īstajā realitātē. Man liekas, ka daudzas valstis to dara nepareizi, viņi ļoti spēcīgi izglīto studentus, tas jaunajiem mūziķiem nav viegli, tāpēc viņiem nav iespējas attīstīt sevī neko citu. Un tad, kad skola ir pabeigta, cilvēki vienkārši ir bez darba.

Viss ir jāsāk kā no sākuma, kā jauna dzīve.

Jā, un tad šie cilvēki sāk darīt kaut ko pilnīgi citu, jo sākt jaunu dzīvi kā mūziķim ir praktiski neiespējami. Tas vienkārši nav iespējams, vismaz man. Tāpēc ir jābūt tai pakāpeniskajai pārejai, un man šķiet, ka šeit tas notiek. Un es domāju, ka tas ir veids, kā radīt spēcīgu vidi. Un ļaujot jauniem mūziķiem spēlēt kopā ar pieredzējušākiem, jo arī viņiem ir, ko piedāvāt un dot. Visu laiku nav jābūt tikai konservatīvajam, vienam pareizajam veidam, ir jābūt enerģijai, dzirkstij. Un, ja ir šis mikslis, tad veidojas lieliska vide.

Es atceros, ka biju tavā koncertā pirms pāris gadiem, tā, šķiet, bija albuma prezentācija vai tūre. Vai tu joprojām arī komponē, jo tava mūzika bija īpaša un atšķirīga no citiem.

Paldies!

Es cenšos saglabāt aktivitāti un izdot jaunu mūziku, jo gribu saglabāt savu māksliniecisko profilu un man patīk komponēt mūziku tikpat ļoti kā spēlēt basu. Tāpēc es rakstu daudz.

Pagājušajā gadā izdevu albumu „Atlas”. Kad es pārcēlos uz Berlīni, es ātri sapratu, ka, ja tu darbojiesvidē, kur ir tik daudz starptautisku mūziķu, tev visai drīz tiek piešķirta saistība ar valsti, kultūru, no kuras nāc. Kad es biju Dānijā, es spēlēju džezu, citi spēlēja džezu, un mēs it kā bijām visi vienā krāsu gammā. Un tad es nonācu vidē, kur arī visi spēlē džezu, bet katrs nāk no savas tradīcijas, un pēkšņi es vairs nebiju basists, es biju dāņu basists. Un tad es sāku domāt par to, ka mēs katrs no kaut kurienes nākam, arī muzikālā ziņā. „Atlas” projektā vēlējos apvienot sešus mūziķus no sešiem dažādiem mūzikas bekgraundiem. Ir viens mūziķis no Armēnijas, no Izraēlas, no Sīrijas, Ukrainas un Rumānijas, un es no Dānijas. Vienā sastāvā apvienojas dažādas muzikālās tradīcijas, un es rakstīju mūziku par vietām, kur esmu bijis. Varbūt tas kādam liekas stulbi, bet man bija svarīgi to izdarīt. Skaņdarbu nosaukumi ir vienkārši „Buenosairesa”, „Tripole” un tā tālāk. Šis albums nāca klajā pērn, un nākamajā gadā es plānoju izdot savu 10. albumu, jo man būs 40. dzimšanas diena. Es domāju, ka ir labi saglabāt produktivitāti un realizēt jaunas idejas, man tas noteikti ir veids, kā saglabāt formu, jo man vienmēr ir, ko trenēties.

Tu redzi to mērķi, kam gatavoties.

Jā, man to visu laiku vajag. Protams, ir labi būt par mūziķi, kas sevi pilnībā velta mūzikai, bet tas ir tas romantiskais stāsts, ko mēs par sevi gribam stāstīt citiem. Bet patiesībā man riebjas spēlēt gammas. Tas nav ne jautri, ne seksīgi, ne forši.

Bet ja gammu spēlēšana man ļauj kāpt uz skatuves un spēlēt kopā ar cilvēkiem, ar ko vēlos, tad es esmu super motivēts to darīt. Ja man nebūtu mērķa, es nezinu, vai no rīta ņemtu basu, es darītu kaut ko jautrāku.

Un vai ceļošanas aspekts, kas ļauj satikt jaunus cilvēkus, jaunus mūziķus no dažādām valstīm un kultūrām, tev arī ir svarīgs?

Jā, tas ir ļoti svarīgi, tas ir viens no svarīgākajiem aspektiem. Protams, ir forši spēlēt mūziku ar labiem mūziķiem, un bieži tu viņus satiec ceļojot, bet svarīgi ir arī redzēt perspektīvu, redzēt, vai kādā valstī mūziķi un vide plaukst vai nē, kā viņi veido mūziku, savu karjeru. Tas ļauj arī uz sevi paskatīties kā spogulī. Man tas noteikti palīdz augt kā mūziķim, bet arī kā cilvēkam, komunicējot ar cilvēkiem no dažādiem sabiedrības slāņiem, no dažādiem mūzikas žanriem, un to atrast un pieredzēt ceļojot vienkārši ir vieglāk.

Arī tas no vienas puses ir tas romantiskais stāsts par mūziķiem, kas ceļo, uzstājas, iepazīst jaunus cilvēkus, ballējas, bet tas viss tomēr ir jāsaplāno, jārezervē, jākomunicē utt. Vai tu to visu dari pats, vai arī tev ir kādi aģenti, menedžeri, kas ar to strādā?

Es ilgu laiku to darīju pats, un man šķiet, ka tā tam ir jābūt, tev jāredz un jāiepazīst visas savas karjeras puses. Bet tad vienā brīdī es sāku sadarboties ar citiem, jo, lai arī tas liekas pārsteidzoši, ir cilvēki, kas grib sadarboties ar mūziķiem. (smejas) Bet līdz tam bija jāpaiet laikam. Vispār pirmā reize, kad es ar kādu strādāju, bija šeit, tā bija Aleksandra Line, kas strādāja pie tā koncerta, ko tu iepriekš minēji. Viņa ir lieliska, palīdzēja man ar to tūri, un viņas ieguldījums lika man ieraudzīt, ka varbūt man ir jāatdod daļa sava atalgojuma cilvēkam, kas no maniem pleciem noņems visas tās lietas, lai es varu fokusēties uz mūziku un mēs kopā varam to visu attīstīt.

Jo ja tu tiešām fokusējies uz mūziku, tu vari dabūt labākus koncertus, lielāku honorāru, un tad atdot to daļu tam cilvēkam. Tāpēc tagad man ir menedžeris, ar ko strādāju.

Bet tolaik, kad to visu darīji pats – mūziķi nereti saka, ka ir grūti apvienot spēlēšanu un komponēšanu ar visu menedžēšanu.

Jā, tā ir. Tas ir super grūti! Nedaudz vieglāk ir tad, ja tu esi sastāva vadītājs. Jo, kad tu esi vadītājs, tu neesi atkarīgs, tev nav jāgaida, kad kādam tevi vajadzēs. Šobrīd savā dzīvē es neesmu atkarīgs no cilvēkiem, kam vajag basistu. Ir jauki, ja viņi man piezvana, bet visai bieži man izdodas labi aizpildīt savu kalendāru, jo strādāju ar savu mūziku. Tādā ziņā, protams, ir grūti darīt visas menedžmenta lietas, bet, ja tu atbildi par visu, tad ir vieglāk to visu saplānot. Un tas ir iespējams. Ir ļoti daudz darba, protams. Bet ja tas ir tavs mazais bērniņš, tad ir vieglāk.

Grūtāk ir, ja tu esi pavadošā sastāva mūziķis. Vismaz man tas būtu grūti, jo tad būtu visu laiku jābūt stresā, lai visi pārējie zina, cik labs es esmu. Un man būtu jāgaida, kad man kāds piezvanīs. Un tas skan visai depresīvi, jo – ja nu neviens nezvana? Tad tu esi izdarījis kaut ko nepareizi, un visas šīs domas parādās… Ja tu dari lietas pats, tas ir arī veids kā nomierināt sevi.

Darīt to, ko vēlies.

Jā, tieši tā. Es vismaz tā domāju – tas ir veids, kā veidoju savu karjeru, un esmu diezgan apmierināts.

Vai tu joprojām strādā arī ar studentiem?

Jā, es docēju Olborgas akadēmijā. Bet tas nav pilnas slodzes darbs, jo gribu atstāt laiku arī muzicēšanai un komponēšanai. Es zinu, ka daudzi cilvēki negrib būt pedagogi, bet strādāt akadēmijā ir ļoti apbalvojoši, jo studenti ir izsalkuši, viņi ir labā līmenī. Es, piemēram, daudz spēlēju kopā ar saviem studentiem, tas ir forši, un es tiešām mīlu savu darbu. Un tas man dod arī nelielu finansiālu stabilitāti, kas ir svarīgi.

Vai tu redzi kādas līdzības vai atšķirības, ja salīdzini studentus ar sevi kādus 20 gadus atpakaļ?

(smejas) Jā! Un nē! Godīgi sakot, man šķiet, ka es biju diezgan kaitinošs students.

Es biju ļoti mērķtiecīgs, es jau zināju, ko gribu darīt, tāpēc dažreiz negāju uz kādām lekcijām un nepievērsu uzmanību tām lietām, kurām vajadzēja. Un es to redzu arī dažos savos studentos, un tad es kļūstu superdusmīgs uz viņiem.

Bet, es domāju, tas ir galvenokārt tāpēc, ka viņi atgādina mani. Skola ir lieliska, man tā ļoti patīk, izglītība man šķiet ļoti svarīga. Bet, ja cilvēks ir ļoti mērķtiecīgs, es varu saprast, ka viņš jau ir uz sava ceļa, un kaut kādas lietas tam var traucēt. Bet tas ir bīstami, jo, ja tu nepabeidz studijas un tavs iecerētais ceļš neizdodas, tad tev ir jāsāk no nulles… Bet jā, es ienīstu sevi kā studentu! Un es to redzu savos studentos, bet tas nekas, viss kārtībā.

Tu teici, ka pedagoģija ir apbalvojoša. Kāpēc?

Jo tev vienmēr ir jābūt vislabākajā formā. Tev ir jābūt par piemēru, un tas liek trenēties un rūpēties par sevi. Un es domāju, ka jaunā paaudze nāk ar jaunām idejām, jauniem piegājieniem, un es daudz mācos arī sarunājoties ar viņiem. Viņi nāk no paaudzes, kas sociālo tīklu un „Youtube” dēļ iemācās ļoti, ļoti daudz jau pirms akadēmijas. Tas ir abpusgriezīgs zobens/asmens, jo viņi ļoti daudz iemācās no interneta, kur galvenais ir spēlēt ātri, un tad ir daudz pamatlietu, ko viņi nav apguvuši. Tāpēc ir labi, ka ir skola, kur mēs varam to visu uzlabot. Bet viņiem jau ir lieliska tehnika, kad viņi iestājas, noteikti labāka par to, kas bija man, kad studēju. Kādas simts reizes labāka. Un tas ir forši.

Un sarunas noslēgumā, atgriežoties atpakaļ pie tevis kā mūziķa un komponista – vai ir kāds vēstījums, ziņa, kādas tēmas, par ko vēlies runāt savā mūzikā un nodot klausītājiem?

Jā. Protams, tu vari runāt tikai no tā punkta, kurā atrodies, bet es domāju, ka mums, mūziķiem, ir iedots tāds kā rupors, mikrofons, jo mums ir iespēja ne tikai spēlēt, bet arī uzrunāt publiku. Es to uzskatu par privilēģiju, ko mums vajadzētu izmantot.

Ja tev ir kādi aspekti, par ko vēlies runāt, izcelt, tad tā ir laba vieta, kur to darīt. Bet es zinu, ka ir mūziķi, kas vienkārši ļauj runāt mūzikai, viņi vienkārši spēlē, un arī tas ir lieliski.

Sevi es redzu vairāk stāstu stāstīšanas pusē, man patīk, ja manai mūzikai ir arī kāds emocionāls koncepts, un varbūt arī klausītājiem ir interesanti ienākt manās smadzenēs un redzēt, kas tur ir noticis, kad komponēju. Piemēram, es pirms trīs gadiem biju Grenlandē, kur divas nedēļas strādāju bērnu namā. Es redzēju, cik ļoti šie bērni cieš. Un tad es sapratu, ka gribu par to rakstīt mūziku, lai pasaule redz, kas tur notiek un kā viņi cieš. Un varbūt tas, ka es izdodu albumu par šo tēmu, tai palīdz nonākt uzmanības centrā. Es labi apzinos, ka tas ir māksliniecisks solis un albuma izdošana palīdz arī manai karjerai, bet tas nav iemesls, kāpēc es to darīju. Es tiešām gribēju izveidot labu produktu par šo tēmu, lai cilvēki to dzirdētu, domātu, reflektētu par to. Es strādāju kopā ar autoru, kas ir uzrakstījis grāmatu par šo tematu. Tādā ziņā – jā, es uzskatu, ka ir jāpauž vēstījums, ja tev tāds ir. Vienlaikus dažbrīd ir jauki arī vienkārši spēlēt mūziku un labi pavadīt laiku. Tas ir duāli. Bet nav tāda viena vēstījuma, ko gribu nodot ar savu mūziku, es vienkārši vēlos sarunāties un spēlēt.

Šonedēļ tu uzstāsies vairākos projektos – divreiz „M/Darbnīcā” un ar Latvijas Radio bigbendu. Šos mūziķus noteikti arī esi šo desmit gadu laikā jau saticis.

Jā, tas ir neticami. Kad sākām šo projektu, tas radās no nekā, un tagad, atskaņot prorammu Space Big Band kopā ar Radio bigbendu, ir sapņa piepildījums. Mēs to vienreiz spēlējām arī Olborgā, no kurienes esmu, ar vietējo bigbendu, tā ka šī būs jau otrā reize pēc ieraksta. Bet Olborga ir maza pilsēta, tagad tas notiks vienā no Eiropas galvaspilsētām, un mums tas daudz nozīmē.

Un arī „M/Darbnīcā” tu saspēlēsies ar Tomu Rudzinski un citiem mūziķiem.

Jā, Rūdolfu Macatu iepazinu, kad mēs abi dzīvojām Kopenhāgenā, viņš ir lielisks pianists. Ar Ivaru Arutjunjanu vēl nekad neesmu spēlējis, bet ļoti to gaidu, jo zinu, kas viņš ir, un viņš ir izcils bundzinieks. Tāpēc tas būs foršs vakars.