34. Liepājas Zvaigžņu festivālā mūsu piejūras kultūras lielpilsētā atgriežas lieliskā japāņu džeza pianiste un komponiste Hiromi Uehara, pazīstama vienkārši kā Hiromi.

Latvijā māksliniece viesojusies jau vairākkārt, bet šoreiz uz Liepāju devusies ļauties piedzīvojumam ar Liepājas Simfonisko orķestri un diriģentu Gunti Kuzmu klavierēm un simfoniskajam orķestrim aranžētu Hiromi labāko skaņdarbu programmā. Ar mākslinieci mēģinājuma starplaikā attālināti sazinājās Edgars Raginskis.

Edgars Raginskis: Iepriekšējo reizi tevi intervēju 2012. gadā, kad tu pirmoreiz biji Latvijā – viesojies festivālā "Rīgas Ritmi". Tagad ir 2026. gads, un tu pa šo laiku esi paveikusi ļoti daudz. Tev bija trio periods no 2012. līdz 2017. gadam, tev tapuši trīs albumi – "Move", "Alive" un "Spark". Tu uzstājies arī Tokijas Olimpiskajās spēlēs. Kā tev izdodas būt tik aktīvai?

Hiromi: Jā, es biju aizņemta. Lai gan domāju, ka

tā tas izskatās tikai no malas – ka esmu šausmīgi daudz kaut ko izdarījusi. Patiesībā es vienkārši nodarbojos ar mūziku. Un tad, kad hronoloģiski savirknējam visas aktivitātes vienkopus, tad, protams, izskatās, ka esmu izdarījusi ārkārtīgi daudz.

Vienkārši katram projektam es veltu visu savu enerģiju un ar aizrautību strādāju gadu no gada. Tā nu tas viss sakrājies. Nekad neizjūtu, ka mani kāds steidzinātu kaut ko darīt. Es vienkārši strādāju, kad jūtos iedvesmota. 

Ja 2012. gada Hiromi paskatītos uz 2026. gada Hiromi – vai viņa būtu pārsteigta?

Iespējams, es justos novērtēta un novērtētu arī visas iespējas, kas man bijušas. Bet, runājot par darba apjomu, nedomāju, ka būtu īpaši pārsteigta. Vienkārši būtu priecīga, ka esmu varējusi turpināt spēlēt klavieres.

Tātad pamatā vienkāršas lietas.

Man ļoti svarīga ir vienkāršība un pamatlietas. Lai ir laba veselība – par to paldies maniem gēniem! – un klavieres. Tas īstenībā ir viss, kas man vajadzīgs. (Smejas.)

Šajā ziņā tavas vajadzības lieliski saskan ar auditorijas vajadzībām, jo gan Japānā, gan citviet pasaulē publika ar aizrautību un sajūsmu uztver tavus priekšnesumus. Kādi ir tavi iespaidi par Liepājas koncertzāli "Lielais dzintars"?

Šī ir mana otrā reize šeit, un es ar siltām atmiņām atceros iepriekšējo reizi.

Šī ir ļoti skaista vieta. Zālei ir ļoti labs apjoms - izjūtu auditorijas tuvumu. Kaut arī šeit ir daudz sēdvietu, ir intimitātes sajūta, un man tas ļoti patīk! Tas, ka auditorija mani ieskauj no visām pusēm un ir pavisam netālu – tas ir ļoti jauki.

Un arī arhitektūra ir skaista. Un man tā patīk krāsainie krēsli!

Krāsainība tev patiesi varētu patikt, jo arī pati savos priekšnesumos allaž esi ļoti koša. Tavs vizuālais stils lieliski papildina tavus atraktīvos muzikālos priekšnesumus. 

Mode man ļoti patīk – tas ir kas tāds, ko patiešām izbaudu.

Tas ir mans hobijs – ja vien varu uz skatuves uzvilkt kaut ko interesantu, gribu izmantot šo iespēju!

Un tas, kā es spēlēju – tas drīzāk ir dabīgi, jo tā es spēlēju jau kopš tā laika, kad sāku uzstāties. Tas vienkārši ir manā dabā.

Atceros, ka 2012. gada intervijā tu teici, ka sāki dejot vēl zīdaiņa vecumā mūzikas skaņu pavadībā un vēlāk saprati, ka tā bija… svinga sajūta. 

Es pavisam noteikti nebiju kluss un mierīgs bērns. (Smejas.) Biju dzīvīga, nerātna. Mamma mani sauca par ziņkārīgo Džordžu – ir tāda bērnu grāmata. Vienmēr tādā Toma un Džerija režīmā. (Smejas.)

Ziņkāre man ir ļoti svarīga itin visās lietās, un man šķiet, ka tā laikam parādās arī manā spēlē.