Šajā pavasarī, aprīlī, Tallinu atkal pieskandinās festivāls Jazzkaar. Tas Igaunijā tiek rīkots jau kopš 1990. gada, un tajā uzstājušies ap 3000 dažādu mākslinieku.

Festivāla dibinātāja un mākslinieciskā vadītāja visus šos gadus ir muzikoloģe, komponiste un žurnāliste Anna Erma. Viņas vadībā "Jazzkaar" kļuvis par vienu no Igaunijas vizītkartēm, un ik gadu festivāls pulcē mūziķus un klausītājus ne vien no Igaunijas, bet arī tuvākām un tālākām valstīm. Pērn aprīlī festivāla laikā Anete Ašmane-Vilsone tikās ar Annu, lai runātu gan par bagātīgo festivāla vēsturi, gan šodienu un Igaunijas džeza dzīvi.

Anna, jūs šo festivālu veidojat jau 35 gadus. Vai maz atceraties savu dzīvi pirms “Jazzkaar”?

Džezs ir bijusi mana dzīve jau kopš mūzikas augstskolas gadiem. Es vispirms studēju muzikoloģiju, vēlāk arī kompozīciju.

Konservatorijas laikā mums bija džeza vokālā grupa ar nosaukumu "Kolāža". Mēs bijām pirmie, kas dziedāja igauņu tautasdziesmas džeza aranžējumos un izdeva albumus un vinila plates.

Šī mūzika tiek atskaņota arī šodien, tā ir ļoti aktuāla. Tas bija kādus 30 gadus pirms festivāla. Mūzikas akadēmijā kopā ar mani mācījās četri izcili pianisti, un šī mūzika visu laiku skanēja starp stundām un lekcijām.

1966. un 1967. gadā Tallinā bija slavens festivāls, arī to apmeklējām. “Kolāža” tika izveidota 1966. gadā, bet 1967. gada lielais notikums bija Čārlza Loida un Kīta Džareta kvarteta uzstāšanās Tallinas džeza festivālā. Šurp ieradās zurnālisti no ārzemēm un Maskavas, koncerts notika sporta arēnā, un, kad Čārlzs Loids spēlēja, ovācijas ilga desmit minūtes. Bet ļoti ātri bungu komplekts un viss pārējais tika novākts no skatuves. Viņi trīs dienas bija gaidījuši atļauju uzstāties. Pēc tam festivāls tika atcelts, sekoja 23 gadu pārtraukums, bet soli pa solim 80. gadu beigās sāka parādīties interese atjaunot tradīcijas un izmēģināt jaunas lietas. Pērnavā, piemēram, kādus trīs gadus bija “Fiesta”, kur uzstājās arī Džons Maklaflins.

Kā radio žurnāliste apmeklēju festivālus visā Padomju Savienībā, un mūziķi jautāja, kāpēc pie mums vairs nav festivālu. Teicu - labi, centīšos kaut ko darīt.

Toreizējais Filharmonijas direktors dzīvoja tajā pašā ielā, kur atradās Radio māja. Es viņu pazinu, satiku uz ielas un vienkārši pajautāju, vai varu sarīkot festivālu? Viņš teica - jā. Tas bija pēdējais Padomju Savienības gads. Vēl eksistēja rubļi, nebija naudas, nekā. Bet pirmos divus gadus Filharmonija palīdzēja ar organizāciju, viesnīcām, ēdināšanu un tehniskām lietām. Taču jebkurā gadījumā viņiem vajadzēja naudu, un naudas nebija pietiekami. Jautāju pie katrām durvīm: “Vai jūs varat man kaut ko iedot festivālam, ko vēlos atjaunot?” Bet dabūju ļoti maz naudas. Godīgi sakot, pirmie trīs gadi bija ļoti grūti. 1994. gadā bija pirmais, teiksim tā, komerciāli veiksmīgais festivāls, kurā pilnā zālē uzstājās Džo Zavinuls, arī Zviedrijas “Real Group” bija izpārdots. Tā paša gada septembrī notika lielā “Estonia” katastrofa, kad gāja bojā gandrīz 1000 cilvēku…

Šajos 35 gados ir bijuši tūkstošiem koncertu un tūkstošiem mākslinieku, esam atveduši lielākās amerikāņu zvaigznes, un visi vēlas šeit uzstāties.

Sākumā teicām: “Mums ļoti žēl, mums nav naudas, bet mums ir ļoti laba uzņemšana un Tallina ir jauka pilsēta, lūdzu, atbrauciet”. Dažreiz bija kādas sūdzības, bet ne daudz. Bet tagad nav atšķirības, vai tu dzīvo un organizē festivālu Vācijā vai Tallinā. Apstākļi ir vienādi. Mums vairs nav nekādu atlaižu vai samazinātu honorāru māksliniekiem. Esmu ļoti priecīga, ka mums ir bijušas tādas zvaigznes kā Pets Metīni, Bobijs Makferins, Gregorijs Porters, Dī Dī Bridžvotere un citi.Taču mans mērķis nebija atvest šeit tikai amerikāņu māksliniekus.

Citos festivālos redzēju, ka galvenokārt programmā ir amerikāņu mākslinieki un viens vai divi konkrētās valsts mūziķi. Tas nav pareizi.

Tāpēc es centos atvest diezgan daudz mākslinieku no Skandināvijas un no Francijas, jo viens no pirmajiem festivāliem, kuru apmeklēju, bija Parīzē. Tas bija ļoti interesants festivāls, tur ieguvu kontaktus, un tagad Šarls ved māksliniekus ne tikai uz Igauniju un Somiju, bet arī uz Latviju. Kontakti ir ļoti svarīgi. Pirmos sadarbības partnerus ieguvu tur, un vēlāk jau mūsu draugu un partneru pulks auga. Mēs katru gadu esam gaidīti Tamperē, kur varam vairāk paklausīties un iepazīt jauno, laikmetīgo džezu. Bet, protams, Igaunija ir tik maza, ka mēs nevaram rīkot kāda viena stila festivālu, tāpēc mūsu festivāla krāsu spektrs ir ļoti plašs. Pirmo gadu tas tika saukts par džeza un blūza festivālu, bet tikai vienreiz, tālāk jau ieguva vārdu Jazzkaar. “Kaar” igauņu valodā nozīmē “arka”, arī vārdā “varavīksne” ir šī daļa “kaar”, tāpēc izvēlējāmies šādu nosaukumu.

Pirmos 15 gadus festivāls notika Kongresu namā. Man jāsaka, ka mūsu Kongresu nams bija daudz skaistāks nekā Rīgā, ļoti ērts, tur bija divas zāles - lielā zāle ar tūkstoš vietām un mazā zāle ar 300 vietām.

Arī foajē mēs dažreiz izmantojām pasākumiem, pat milzīgiem. Tur bija patiešām ļoti labi apstākļi, tāpēc nebiju priecīga, kad to pārdeva par 1 eiro uzņēmējam, kurš pievienojās kādai partijai. Tad dažus gadus pārcēlāmies no vienas vietas uz otru. Bija Krievu kultūras centrs, Jaunās mākslas muzejs, dažas baznīcas - ne pārāk labas vietas, bet tagad jau vairāk nekā 11 gadus mēs esam Telleskivi radošajā kvartālā. Padomju laikā tur bija fabrikas, bet tagad tas gadu no gada attīstās. Zāles ir mainījušas nosaukumus, bet vieta ir nemainīga. Kad sākām tur rīkot festivālu, “Fotografiska” vēl nebija atvērta. Mēs toreiz logus aizklājām ar papīru un plēvēm, lai kaut kā šajā telpā uzturētu siltumu. Bet tagad tur viss ir, manuprāt, ļoti ērti. Tieši pirms pandēmijas gan mums bija vairāk auditorijas.

Dažbrīd ir grūti nosegt izmaksas ar zāli, kurā ir 500 vietas. Ja mākslinieku honorārs ir septiņi, astoņi vai desmit tūkstoši, tad ar šādu ietilpību ir par maz.

Tā ir problēma - Tallinā tiek būvētas arī jaunas vietas un koncertzāles, bet nekur nav vairāk par 500 vietām. Iepriekš zināju - ja Kongresu nama zāle ir pilna, tad mēs būsim ar plus zīmi. Bet tagad laiki ir daudz sarežģītāki. Atbalsts jau arī nav palielinājies, tieši otrādi - samazinājies. Vairs nav arī mūsu galvenā sponsora. Tas bija “Danske Bank”, bet šī banka nodarbojās ar naudas atmazgāšanu un Igaunijā vairs nepastāv.

Kā jūs raksturotu Igaunijas džeza skatuvi šodien?

Ir ļoti daudz mazu norises vietu. Mūsu džeza asociācija, kas svin 15 gadu jubileju, rīko koncertus visā Igaunijā, arī mazākas vietas, piemēram, Veru, Valkā un Viljandi. Pirms tam arī mēs festivāla laikā organizējām koncertus ārpus Tallinas, bet pēdējos gados varbūt kādi pieci koncerti notiek citās pilsētās.

Igaunijas mūzikas aina ir ļoti interesanta, jo daudzi jaunieši studē ārzemēs un atved savus draugus un ārzemju mūziķus. Džezs ir tik starptautisks, ka mēs vairs nevarētu atrast sliktu igauņu džeza sastāvu.

Daži balstās vairākas tautas mūzikas tradīcijās. Katru reizi “Jazzkaar” arī pasūta jaunas kompozīcijas talantīgākajiem džeza mūziķiem, tātad katrs gads ir citādāks. Šogad tas bija balstīts Jana Rētsa klasiskās miniatūrās, viņš ir Arvo Perta un Veljo Tormisa paaudzes komponists. Viņa mūziku apdarināja Kristjans Randalu, kas koncertē kopā ar novēģu, amerikāņu, poļu un citvalstu māksliniekiem. Arī mūsu dziedātāja un komponiste Kadrija Voranda uzstājas daudzviet Eiropā, tāpat arī Kirke Karja, kas ir jauna un radoša ar daudz interesantiem projektiem, uzstājusies arī “jazzahead!” un citos festivālos. Arī saksofoniste Marija Fausta, kontrabasiste Mingo Rajandi, pianists Holgers Marjamā - viņš Ņujorkā spēlēja ar Krisu Boti, bet tagad vairāk koncertē Eiropā.

Es domāju, ka šis ir labs laiks igauņu džeza mūziķiem, bet džezam kopumā mēs ceram, ka pavasaris nesīs jaunas iespējas.

Ko jūs varat teikt par igauņu klausītāju interesi par džezu?Jums tā ir bijusi jāveido vai arī tā vienmēr ir bijusi klātesoša?

Konkurence ir liela. Ļoti, ļoti, ļoti liela. Īpaši šajā pavasarī, kad vienlaikus notiek varbūt kādi pieci vai seši festivāli, un Tallina ir maza, aptuveni 440 tūkstoši iedzīvotāju. Viena trešdaļa ir krievi, un viņi neapmeklē mūsu pasākumus. Jebkurā gadījumā mēs pie tā strādājam, jo ​​katru reizi mums ir koncerti skolās, ir bezmaksas koncerti un ģimenes koncerti, un trešais gads būs Tallinas bērnu džeza festivālam “Kräsh”. Mēs ceram, ka arvien vairāk jaunu cilvēku apmeklēs džeza festivālus. Tiešām, izvēle ir liela, bet es domāju, ka džezs ir ļoti, ļoti interesants, jo tas sastāv no daudziem elementiem, un tas var būt saistīts ar klasisko mūziku vai tautas mūziku, džezs ir ļoti atvērts.

Mūsu auditorijas vidējais vecums ir 40 gadi, un tas ir diezgan labi, jo Eiropā tas, manuprāt, ir ap 60 gadiem vai vairāk.

Pagājušajā pavasarī apmeklēju Viļņas festivālu “Mama Jazz” un biju ļoti pārsteigta, ka tā ir jauna, radoša mūzika, un zāles visu laiku bija pilnas. Bet tas ir atkarīgs arī no tradīcijām - Lietuvā ir senas šī mūzikas stila tradīcijas.

Sarunas noslēgumā - kuri ir jūsu iecienītākie džeza mākslinieki? Ko jūs klausāties, kad neapmeklējat sava festivāla koncertus?

Es neklausos kādu vienu mākslinieku. Tie ir ļoti dažādi, jo 50 gadus strādāju radio un aptuveni 20 gadus vadīju džeza programmu. Tāpēc klausos absolūti atšķirīgu mūziku. Bet, protams, tā kā dziedāju vokālajā grupā, man iemīļotas grupas bija “The Double Six of Paris”, “Swingle Singers”. Kad atbrauca Zavinuls, daudz klausījos viņa mūziku, Petu Metīni, un vēl, un vēl. Šie ir ļoti populāri mākslinieki, bet dažreiz var atrast jauku mūziku, piemēram, no Norvēģijas. Tas varētu būt tubists Daniels Herskedals, viņš ir spēlējis mūsu Ziemassvētku džeza festivālā. Vai Lamberts.

Vairāk nekā desmit gadus mēs savā festivālā piedāvājam arī minimālisma mūziku, lielākoties pianistus, bet dažreiz arī citus instrumentālistus.

Dažādi stili, arī souls un fanks, folkmūzika, fado, bossa nova no Brazīlijas vai flamenko. Visi stili ir laipni gaidīti “Jazzkaar” festivālā, bet galvenais ir un paliek džezs.