Brenfords Marsaliss: Mēģiniet radīt vislabāko mūziku, ko varat!

9. novembrī Rīgā uzstājās džeza leģenda – saksofonists Brenfords Marsaliss. Kaut gan viņam nemaz nepatīk, ja viņu sauc par leģendu vai piemin trīskārtēju “Grammy” iegūšanu un visu pārējo, ko reklāmās patīk izmantot koncertu rīkotājiem. Sarunā mūziķis atklāj – pēc koncerta saņemt jautājumu “kas jūs esat?” viņam ir pat patīkami. Jo, Brenforda prāt, mūzika nav par sava ego apliecināšanu, tehniski perfektiem solo posmiem, visātrākajām notīm vai sarežģītām harmonijām. Mūzika ir par savstarpēju komunikāciju un ieklausīšanos. Un to mūsdienās nenākas piedzīvot nemaz tik bieži.

Ar Brenfordu Marsalis tikāmies pirms festivāla “Pink Noise Riga” atklāšanas koncerta, kur viņš uz skatuves kāpa kopā ar Latvijas Radio bigbendu.

Reiz kādā intervijā teicāt, ka būt izcilam mūziķim un izcilam saksofonistam nav viens un tas pats. Un ka, jūsuprāt, esat lielisks mūziķis, bet ne lielisks saksofonists. Kā to īsti domājāt?

Pazīstu saksofonistus, kuri spēlē ļoti ātri un pārsteidzoši. Viņi spēlē lieliski, un es zinu, ka to nevaru. Es esmu labs saksofonists, bet tie puiši ir izcili. Bet, ziniet, klausītājiem ir vienalga.

Par tehniku?

Jā. Ja mūzika skan labi, cilvēkiem tā patīk. Bet, viss ir tehniski pareizi, bet emocionāli tur nekā nav – nebūs nekādas reakcijas no publikas.

Kas tad, jūsuprāt, ir labs mūziķis?

Pirmkārt, tāds, kurš var labi saspēlēties ar citiem. Tas ir galvenais. Kad radāt mūziku, jums ir jāspēlē kopā. Un daudzi mūziķi pavada ilgu laiku vingrinoties, neiziet ārā no mēģinājumu telpas. Skaņdarbu sāk un beidz vienlaikus, bet tā nav...

Manā grupā muzicējot, mēs visu laiku klausāmies viens otrā. Un mūsdienās tas ir tik neparasti, ka cilvēki bieži piemin: “Tas ir pārsteidzoši, kā jūs komunicējat savā starpā!” Ja visi to darītu, tas nebūtu nekas pārsteidzošs, tas būtu ierasti.

Tas būtu tā, kā tam vajadzētu būt.

Tā tam, manuprāt, vajadzētu būt, pilnīgi noteikti. Es uzaugu Ņūorleānā – tur ir izcili mūziķi, un viņi nav tehniski izcili, bet cilvēkiem patīk viņus klausīties. Ar savu instrumentu skaņu viņi var iepriecināt cilvēkus, padarītu viņus skumjus utml. Domāju, ka muzikalitāte ir svarīgākais. Piemēram, ja jūs klausāties mūziku un domājat, kā šis skaņdarbs liek jums justies. Un nākamais? Vai nākamais skaņdarbs liek justies savādāk nekā pirmais? Vai arī tas ir tikai tās pašas sajūtas turpinājums?

Kad dzirdu mūsdienu mūziķus, es saprotu, ka pats svarīgākais šobrīd džezā visā pasaulē ir cilvēka individuālais solo.

Tāpēc ikviens vēlas radīt tādu mūziku, kur jūt, ka viņa solo var būt visveiksmīgākais. Tā rezultātā mūzika vienmēr harmoniski iet vienā un tajā pašā virzienā, arī emocionāli tā dodas uz vienu un to pašu sajūtu, jo galvenā uzmanība tiek pievērsta mūziķa solo.

Tas, ko mēs sākām darīt kā kvartets, ir mazināt solo nozīmi un uzsvērt muzicēšanas nozīmi. Spēlēt mazāk nošu, lai iegūtu emocionālu virzību.

Dažreiz mans pianists joprojām spēlē par daudz, viņam joprojām vajag lidot pa klavieru taustiņiem, bet man īsti nē. Es to daru tikai tad, kad tas patiešām jādara.

Muzicēšanu var iemācīties? Var iemācīties ātri spēlēt, bet…

Es domāju, ka ir aspekti, kas jāidentificē kā problēma, lai tās atrisinātu. Piemēram, mana kvarteta bundzinieks Džastins Folkners pievienojās grupai, kad viņam bija 17 gadi. Viņš spēlēja patiešām skaļi. Un visi mūziķi nāca man klāt un teica: “Viņš ir labs, bet viņš spēlē pārāk skaļi”. Teicu: “Es zinu”. “Tad kāpēc tu viņam to nesaki?,” viņi jautāja. Es atbildēju: “Jo viņš to nedzird.”

Dažiem patīk, ka viņiem visu laiku kolēģiem ir jāstāsta, kas, kad un kā ir jādara. Man tas nepatīk. Ir jābūt instinktam.

Džastins tikko bija sācis spēlēt, es viņam devu gadu, un, ja viņš līdz tam laikam to nebūs sapratis, tad vienkārši atradīšu citu bundzinieku. Un pēc četriem mēnešiem viņš pienāca pie manis un teica: “Klau, vai es nespēlēju pārāk skaļi?” Atbildēju: “Nu, tagad tu tā vairs nespēlēsi.” Jo tagad viņš to apzinās! Ja es viņam to pateiktu, viņš spēlētu klusāk tikai tāpēc, ka es viņam to būtu teicis. Bet viņš jau nedzird, ka viņš ir pārāk skaļš! Brīdī, kad mūziķis apzinās situāciju, to var labot. Tāpēc manam tēvam bija teiciens – nav grūti mācīt cilvēkus, kuri neko nezina; ir grūti kaut ko iemācīt cilvēkiem, kuri nezina, ka vispār ir kaut kas, kas būtu jāzina. Un tā tas ir. Piemēram, dzirdu grupu, kura visu laiku spēlē skaļi, bet viņi par to pat nedomā. Jā, viņi var spēlēt maigāk, ja viņiem to likšu darīt, bet tas nav tas, kas vajadzīgs. Iedomājieties, viņi tikai spēlē notis, neklausās viens otrā, nereaģē, tikai ir noraizējušies par to, vai viņu spēlētās notis ir pareizas. Viņus neuztrauc ansambļa kopskaņa.

Tas, uz ko publika reaģēs, ir tieši kopskaņa. Jo publikai nerūp nošu teksts, harmonija, nekas no tā, klausītājiem tas ir vienaldzīgi. Mūzikai ir viņus jāuzrunā. Tai viņus savā veidā ir jāietekmē. Bet mūziķi par to bieži nedomā.

Vai esat pieredzējis tādus koncertus, kur mūziķi spēlē ļoti tehniski un virtuozi, bet tas jūs neuzrunā?

Tas notiek visu laiku. Tieši džezā – visu laiku.

Jūs runājat par šodienas mūziķiem vai arī agrāko laiku?

Visi jau aizgājušie mūziķi bija lieliski. Tomēr tas bija cits laiks. Viņi bija daudz labāki mūziķi nekā mēs.

Kāpēc?

Populārā mūzika neeksistēja. Tātad labākie mūziķi spēlēja džezu, svinga mūziku. Nebija rokenrola, nebija r&b, nebija hip-hopa, nebija nekā no tā visa. Tāpēc cilvēki ar vislabākajiem muzikālajiem instinktiem spēlēja mūziku, par kuru viņiem labi maksāja. Piemēram, ir Frenka Sinatras ieraksts ar nosaukumu “A Voice On Air”.  Sinatra bija lielisks, un, ja jūs paklausāties ierakstus no 1930. gadiem līdz pat 1950. gadiem, tie bija dzīvie ieraksti. Nebija nekādas labošanas pēc tam. Tieši tad tika izgudrota skaņas pārbaude pirms ieraksta. Iemesls, kāpēc veica skaņas pārbaudi, bija, lai pārliecinātos, ka pastiprinātāji darbojas – visam bija jāstrādā, jo mūziķi bija tiešraidē visai pasaulei.

Ja jūs klausāties šīs grupas un dziedātājus un domājat par to, ka viņi dziedāja dzīvajā, viņiem nebija pārrakstīšanas, nebija skaņas korekcijas un visa tā, bet līdzsvars ir nevainojams. Nevainojams!

Fona dziedātāji nekad nedzied skaļāk par Frenku. Lai to izdarītu, jābūt lieliskai muzikalitātei. Tagad tā vairs nav vajadzīga, tāpēc cilvēkiem tās nav. “Ai, mēs to izlabosim vēlāk, mēs šo salabosim vēlāk.” Redziet, bet mēs nelabojam lietas vēlāk. Ar manu grupu ir tā – kā mēs spēlēsim, tā tas arī skanēs. Mēs neko nepārrakstām. Tas piedod spriedzi, ja zini, ka neko nevarēs izlabot.  Ir citāds koncentrēšanās līmenis, tu domā savādāk. Turpretī, kad zini, ka kaut ko pēc tam labosi – ai, nu to jau tad vēlāk… Un, kad tu to pēc tam labo, tas varbūt ir harmoniski pareizi, bet tas nav muzikāli, jo tas ir labojums.

Piemēram, ierakstā saku – šo spēlēšu no sākuma līdz galam četras reizes. Netaisos līmēt kopā šīs divas taktis, šīs septiņas taktis un tā tālāk. Es tā nedaru, jo tad tas patiešām nonāk līdz tam, kur tā vairs pat nav mūzika.

Bet kā jūs to varat izskaidrot? Jo ir taču tik daudz cilvēku, kas vēlas būt mūziķi, un viņi arī ir mūziķi, bet bieži vien tur nav mūzikas.

Viņi īsti nevēlas būt mūziķi! Viņi vēlas spēlēt instrumentu.

Kļūt par zvaigznēm?

Spēlējot džezu, jūs nevarat kļūt par zvaigzni. Lielākā daļa zvaigžņu neko nezina par mūziku – viņiem ir producenti, viņi paši neraksta mūziku, viņi nearanžē. Viņi vienkārši grib spēlēt. Visi tagad izmanto skaņas monitorus, un mūziķiem vairs nav īsti jāieklausās vienam otrā. Ziniet, tas vispār ir smieklīgi –

ja mūziķi izmanto skaņas monitoru, ko viņi tur grib dzirdēt parasti? Sevi! Tas ir pats trakākais. Jūs nedzirdat, ko spēlējat, gribat vairāk dzirdēt sevi.

Kad spēlēju ar Stingu, kādu dienu teicu – es negribu monitoru. Un skaņu puisis Toms saka: ja jums nebūs monitora, kā jūs sevi dzirdēsiet? Es teicu – Stingam ir monitors, Kenijam ir monitors, Derilam ir monitors, Doletai un Dženisai ir monitori, Omāram ir monitors, ir divas milzīgas sānu skandas, kas ir sešas pēdas augstas – mūzika ir visapkārt, tā ir visur! Es vienkārši negribu to sev sejā – man ir jāspēj reaģēt uz to, ko dara citi, bet viss, ko dzirdu, esmu es pats. Izslēdziet to. Jā, dažreiz mana intonācija bija nedaudz neprecīza, jo to īsti nevarēju dzirdēt, bet es daudz, daudz labāk dzirdēju mūziku. Un tā nu es jau vairākas desmitgades neesmu izmantojis monitoru. Tam vienkārši nav jēgas.  Dažiem tas ir vajadzīgs, piemēram, pianistam akustiskā sastāvā, jo tad, kad bundzinieks sāk ārdīties, pianistam tiešām būs grūti sevi sadzirdēt. Bet es esmu priekšā, tāpēc dzirdu visus un man nav nepieciešams monitors, es to neizmantoju. Cenšos dot sev maksimālas iespējas reāli spēlēt kopā ar grupu, nevis tikai būt uz vienas skatuves.

Kad spēlēju solo ar simfonisko orķestri, es vienmēr cenšos tuvināties orķestrim, bet diriģents vienmēr cenšas mani virzīt prom uz skatuves priekšu. Bet, jo tālāk es aizeju, jo mazāk jūtu orķestri.

Man nepatīk šī sajūta, tad tas vienkārši pārvēršas par pareizo podziņu nospiešanu īstajā laikā. Tas ir jocīgi, ka solisti iemācās savas partijas, iziet skatuves priekšā un – hei, te es esmu, šis viss ir par mani, skatieties uz mani… Nē, tas nav man.

Varbūt mūsdienās īsta mūzika tik reti ir dzirdama, jo mūziķiem nav, ko teikt?

Domāju, ka populārā mūzika vienkārši ir citādāka. Ziniet, grupai “The Beatles” ir daži ieraksti no laika, pirms viņi kļuva slaveni. Tolaik viņi uzstājās Hamburgas naktsklubos un spēlēja kaverversijas, un tikai ļoti pakāpeniski izveidojās par to grupu, kuru tagad zinām. Bet pirms “The Beatles” un “The Rolling Stones” nebija tādas lietas kā rokzvaigznes. Bija virkne labu un zināmu mūziķu, bet viņi visi uzstājās normālās auditorijās, nevis stadionos ar 80 tūkstošiem sēdvietu. “The Beatles” bija pirmā grupa, kas to izdarīja. Tas bija 1964. gadā. Un bērni vairs neteica: “Es gribu spēlēt grupā un gribu spēlēt klubā”. Viņi gribēja spēlēt stadionos, viņi gribēja būt rokzvaigznes.

Iepriekš nebija rokzvaigžņu – “Bītli” vienkārši radīja mūziku, un notika šī dīvainā lieta, ka cilvēki kļuva ar to apmāti un sāka domāt – ko es varu darīt, lai kļūtu slavens?

Mainījās trajektorija, mainījās mūzika, viss mainījās. Tagad daudzi vairs nespēlē klubos, negrib uzstāties, viņi ir mājās ar savu digitālo darbstaciju vai kā nu lai to sauc. Viņi raksta savas dziesmas datorā, programmās, bet neklausās citus mūziķus, izņemot to vienu cilvēku, kas, viņuprāt, ir patiešām foršs un slavens. Ja tā persona ir Teilore Svifta, tad visas viņu dziesmas skanēs kā Teilorei, vai Lanai del Rejai, ja tā viņiem liekas forša. Tas ir pilnīgi citādi, es ar to neesmu uzaudzis. Es spēlēju grupā, man bija jāiemācās sešas dziesmas nedēļā, un, ziniet, tas bija lieliski.

Ņūorleānā?

Jā, bet tas bija sen, pirms 50 gadiem.

Tas bija lielisks veids, kā izaugt – katru nedēļu mācīties jaunas dziesmas, klausīties radio, transkribēt no radio un piedāvāt tās grupai. Tā bija lieta. Tagad klubi algo dīdžejus, viņi pat vairs neaicina grupas. Viss ir citādi.

Dīdžejs ir lētāk.

Daudz lētāk. Un tā vienkārši ir citāda realitāte. Bet nav likts uzsvars uz mūziku. Viena no manām meitām ir dziedātāja, dziesmu autore. Viņa ir vēl viens piemērs tam, ko es stāstīju iepriekš. Viņa spēlē ģitāru, bet ne pārāk labi. Bet viņas teksti ir lieliski, viņa raksta kopš bērnības. Viņai reiz teicu: “Tev jāiemācās spēlēt ģitāru – visas tavas dziesmas skan vienādi, jo tu tikai strinkšķini ģitāru. Ir arī citas lietas, ko varat darīt ar instrumentu, bet tu nezini, kā to izdarīt. Kad iemācīsies, mainīsies arī tavas dziesmas.” Viņa teica: “Jā, jā, labi, vienalga, vecais...” Tagad viņai ir 19 gadi, viņa mācās koledžā, un pirms pāris mēnešiem viņa man saka: “Man tiešām jāiemācās spēlēt ģitāru, jo tas ietekmē manu dziesmu stilu, ja man ir tikai šis viendimensionālais spēles veids.” Wow, lieliska ideja, ne?

Kā teicāt sākumā – cilvēkiem pašiem tas jāsaprot.

Absolūti, jā. Mammas parasti domā – man ir jāpasaka savam bērnam, kas jādara, lai viņi nepieļautu tās pašas kļūdas, kuras pieļāvu es. Ziniet, tās ir viņu kļūdas, vienkārši atstājiet viņus mierā. Pasaki vienreiz. Izmēģiniet to – vienkārši pasakiet to vienreiz un turiet muti ciet. Es zinu, ka ir grūti, bet vienkārši pamēģiniet. Tāpēc pateicu Fionai par ģitāru, bet es neatkārtojos. Es neesmu tā sabojātā plate, kas atkārto visu laiku vienu un to pašu. Kādu dienu viņa to sapratīs, vai arī nesapratīs. Ir daudz slavenu cilvēku, kuri to nekad nav sapratuši, un viņiem viss ir kārtībā. Bet mana meita to kādu dienu sadzirdēja, un es domāju – lieliski.

Tas ir tas, ko cenšos mācīt saviem studentiem – kā dzirdēt sevi un domāt pašiem. Es nevēlos, lai studenti nāk un dara to, ko lieku. Es nesaku – dari tā un tev viss izdosies. Ziniet, ja tā darbotos pedagoģija, tad kāpēc visi skolotāji nav veiksmīgi mūziķi?

Saprotat? Tas ir kā tad, kad mācījos skolā – dari to, dari šito… Un domāju – kāpēc tu to man saki un man tevi jāklausa, ja tev pašam nesanāk? Es to neteicu, protams, jo uzaugu dienvidos, tur tādas lietas nedrīkst teikt. Bet to nodomāju. Nē, es mēģināšu citādi.

Brenford, jūs esat uzstājies visā pasaulē daudzu gadu garumā – dažādās pilsētās, dažādās koncertzālēs, ar dažādām grupām un orķestriem. Kas jūs joprojām padara laimīgu mūzikā?

Mūzika vienkārši dara mani laimīgu. Tas ir tāpat kā dažiem cilvēkiem garšo saldējums. Tas padara viņus laimīgus. Un jūs prasāt – kāpēc tas jūs iepriecina…

Ziniet, mums tikko bija vēlēšanas, un tagad šiem cilvēkiem, kuri ir satriekti par Trampa uzvaru, liekas, ka ir jājautā – kāpēc par viņu balsojāt? Es jums pateikšu – viņi nevar atbildēt uz šo jautājumu. Ir kaut kas tajā, kā viņš runā, kas cilvēkos rezonē. Punkts. Tas nav politikas dēļ.

Viņš nezina neko par savu politisko piedāvājumu, viņam nav ne jausmas. Un cilvēki saka: “Ai, Kamala Harisa izvairījās runāt par politiku...” Man šķiet, ka šīs nebija vēlēšanas par politisko piedāvājumu. Tramps vispār nerunāja par kaut kādu politisko piedāvājumu. Es domāju, ka te ir runa par dīvainu dubultstandartu. Bet atbilde dažreiz ir tik vienkārša, ka to nevar pārdot cilvēkiem. Atbilde ir tāda – viņš uzvarēja, jo uzvarēja. Viņš uzvarēja, jo viņš pateica, ko pateica, un viņa pateica, ko viņa pateica. Neatkarīgi no tā, ko Tramps teica, lielai daļai cilvēku tas lika justies ļoti labi. Tāpēc viņi balsoja par viņu. Pārējais nav būtisks. Un tāpat ir ar mūziku, tāpat ir ar ēdienu, tāpat ir ar visu!

Kad spēlē instrumentālo mūziku, tev jāsaprot, kā likt cilvēkiem justies labi. Lai cilvēki kaut ko sajūt, kad grupa spēlē. Un man vienkārši patīk spēlēt mūziku, jau kopš bērnības.

Bet negribēju spēlēt džezu, nezinu, kā tas notika. Es plānoju būt r&b čalis, bet tā vienkārši sanāca un es to izbaudu. Un tas ir interesanti, jo spēlēju dažādu stilu mūziku, un dažreiz mūziķi man prasa – kāda ir īstā veiksmes formula? Ziniet, tam nav nekādas formulas! Piemēram, es uzaugu, spēlējot populāru mūziku, tāpēc tad, kad Stings mani aicināja spēlēt kopā ar viņa grupu, es zināju, kā tas izklausās, es zināju, kas tas ir. Jā, pagāja kāds laiciņš, lai atcerētos, kā to darīt, jo sen nebiju to darījis, bet es zinu, kas tas ir un kā tam jāskan.

Tāpēc visu laiku saku mūziķiem – klausieties daudz ierakstu. Viņi to nedara. Es nesaprotu, kāpēc mūziķi nevēlas klausīties, un, ja vēlas, viņi vienkārši klausās ierakstus, kas skan līdzīgi viņiem. Tas ir dīvaini.

Viņi nevēlas klausīties ierakstus, kas liktu viņiem paplašināt veidu, kā viņi dzird mūziku.

Varbūt cilvēki mūsdienās ir egoistiskāki?

Es nezinu. Redziet, es nedomāju, ka tā ir egoistiska pozīcija. Egoists gribēs iemācīties visu. Egoists teiks – nav lietas, ko es nevarētu izdarīt. Bet tas, ko viņi saka, ir – zini, man ir labi tāpat; to es nevaru izdarīt, tāpēc es nevēlos to darīt. Egoists tā nekad neteiktu. Tā saka nedrošs cilvēks.

Ziniet, es nekad neesmu baidījies uzkāpt uz skatuves un izklausīties slikti, ja mērķis ir galu galā izklausīties labi. Piemēram, kad sāku spēlēt klasisko mūziku – tas bija briesmīgi. Ak, mans Dievs, cik briesmīgi! Un man bija 42 gadi.

Tas nav kā tad, kad tev ir 12, tu spēlē briesmīgi, bet vecāki saka, ka tu biji lielisks un tu viņiem tici. Es zināju, ka man nesanāk. Viņi zināja, ka man nesanāk. Visi zināja, ka man nesanāk!

Bet jūs gribējāt to darīt.

Es negribēju. Kad parādījās iespējas, es pamēģināju. Un tad domāju – labi, turpināšu to darīt, ja man atļaus. Un tad ļoti pamazām, kādus desmit gadus vēlāk, sāka kļūt labāk, un rezultātā es kļuvu par labāku mūziķi. Bet es domāju, ka daudziem mūziķiem ir psiholoģiski grūti nonākt tādā situācijā, kad tu tik ilgi izklausies slikti.

Ne tikai mūziķiem – nevienam negribas būt tādā situācijā.

Jā, laikam.

Es nekad neesmu baidījies izmēģināt ko jaunu. Un, ja tas neizdodas, dažreiz saku – labi, tas nav priekš manis. Citreiz atkal – ja to darīšu pietiekami daudz reižu, es kaut ko izdomāšu. Un tā vienmēr ir bijusi mana pieeja. Bet ir daudz jāklausās.

Mēs tikko veicām ierakstu ar septiņiem ungāru mūziķiem. Es klausījos tā stila mūziku pusotru gadu, pirms uzrakstīju kaut vienu noti. Katru dienu, katru dienu, katru dienu. Un tad kādu dienu 3:00 no rīta es dzirdēju melodiju savā galvā, piecēlos un iedziedāju to savā telefonā. Piecēlos nākamajā dienā, uzrakstīju un nodomāju – hmm, ir labi. Bet tas bija pēc pusotra gada, kad klausījos vienu un to pašu.

Tad jūs nerakstāt mūziku tāpēc, ka ir kāds termiņš?

Es nerakstu mūziku, ja nedzirdu to. Tad kāpēc man rakstīt vispār?

Daži komponisti saka, ka tas ir vienkārši darbs. Jūs paņemat papīru vai atverat datoru un rakstāt, jo ir jāraksta.

Jā, bet es gribu, lai tas izklausās labi. Es to nedarīju tikai naudas dēļ, kas nebija tik liela. Tā tomēr joprojām ir mākslas mūzika, neviens man nepiedāvāja 400 000 dolāru. Nē, tie ir tikai 4000, nav nekas tāds, no kā nevarētu atteikties, ja mani tas neinteresētu.

Man bija interesanti klausīties jaunu mūziku, iemācīties kaut ko jaunu. Pagaidīt, padomāt, ļauties tam.

To es parasti saku saviem studentiem, kad viņi sāk runāt par to, ka nevēlas klausīties ierakstus, bet vienkārši vēlas apgūt harmoniju. Es saku – labi, izskatās, ka tu varētu būt lielisks aktieris, jo proti lasīt. Nu, visi taču prot lasīt, tātad visi ir lieliski aktieri, vai ne? Nē, visi nav lieliski aktieri. Tas, ko aktieri dara ar vārdiem, kas nemaz nav uzrakstīti, kā pārvērš vārdus personāžos, kurus cilvēki var sajust un uztvert. Tas ir grūtākais uzdevums.

Ikviens var lasīt. Un komponēt var ikviens, kurš studē mūziku, bet tam ir jābūt ar kaut kādu emocionālo nozīmi. It īpaši, ja jūs ieejat kāda cita pasaulē – jums ir jāpieiet tam ar zināmu pazemību un jāuzklausa, jāmēģina panākt, lai tas būtu vajadzīgs šiem cilvēkiem.

Es cenšos kļūt labāks, jo, kad pametīšu šo zemi, nevienam tas tik un tā neko nenozīmēs. Tāpēc to daru sevis dēļ, un man ir paveicies, ka varu ar to nopelnīt iztiku. Es cenšos sasniegt savu maksimālo potenciālu, kamēr vēl esmu šeit. Ziniet, visi tie stulbie jautājumi, ko man mēdz uzdot – kas pēc jums paliks? Kāds tur muzikālais mantojums… Es biju apmeties viesnīcā Londonā pirms kādiem trim, četriem gadiem. Kaut kāda plāksne pie sienas tur bija ar uzrakstu “Šī bija sera blablabla māja, viņš bija labs karaļa blablabla draugs 19. gadsimtā”. Labi, tātad tad čalis bija tiešām svarīgs, ja jau tur bija viņa māja. Bet tagad visiem ir vienalga. Neviens nezina, kas viņš ir, ir tikai plāksne. Un es domāju – jap, tā ir mana dzīve.

Bet jums ir ieraksti. Cilvēki klausīsies.

Tā arī ir mana dzīve. Jūs zināt, tas ir tāpat kā Mailsu Deivisu. Viņš bija lielisks, vai ne? Jā.

Kurš piemin Mailsu Deivisu šodien? Neviens. Un tad atskan kāds skaņdarbs un cilvēki saka: “Ak, tas ir Mailss Deiviss, es mīlu Mailsu Deivisu!” Bet tā nav. Un mēs visi nonāksim šādā situācijā.

Piemēram, mēs tikko spēlējām koncertu Luksemburgā. Grupas puiši uzaicināja trīs cilvēkus, kuri nekad nebija bijuši džeza koncertā. Mēs viņus satikām bārā pēc koncerta, viņi stāstīja par savu pieredzi, un tas bija brīnišķīgi. Viņi uzslavēja visas lietas, kuras mums ir svarīgas, uz kurām mēs tiecamies – viņiem patika mūsu savstarpējā komunikācija, tas, ka skaņdarbi bija dažādi un tā tālāk. Un tad viena sieviete saka: “Kurš ir sastāva līderis?” Es teicu: “Tā ir mana grupa.” Nav jau īsti, bet nu jā, varētu teikt, ka tas ir mans kvartets, jo nosaukumā ir mans vārds. Un viņa turpina: “Jā, mums jau tā likās, mēs pamanījām, ka ikreiz, kad jūs ejat pie mikrofona, auditorijā ir cita enerģija.”

Šiem cilvēkiem nebija ne jausmas, kas es esmu. Un tas bija lieliski! Ja cilvēks domā, ka ir ļoti svarīgs, tad tas varētu būt visai nepatīkami. Bet man patika tas, ka mēs varējām atvest trīs cilvēkus, kuri nekad dzīvē nebija dzirdējuši džezu.

Un viņiem nebija ne jausmas, kas tas par sastāvu, kas tie par mūziķiem, kas es esmu – tas bija vislabākais. Un tā tas arī būs pēc mūsu nāves. Tāpēc, kamēr esat šeit, mēģiniet radīt vislabāko mūziku, ko varat radīt, un beidziet raizēties par savu vārdu, atzinību, nemēģiniet iegūt “Grammy” un visas šitās muļķības.

Jums viegli teikt, jums ir trīs “Grammy”.

Kvinsijam Džounsam bija apmēram 30, nu un?

Viņš tāpat nomira…

Cilvēki saka, ka Kvinsijs bija lielisks, bet vai jūs esat dzirdējuši kādu sakām: “Hei, viņam mājās bija 30 “Grammy”!”

Bet tas izklausās labi, lai pārdotu koncerta biļetes. Reklāmās to vienmēr ievieto.

Es zinu, es zinu. Veselas trīs reizes – ha!

“Grammy” balva ir nozares, nevis mākslas balva. Ja jūs iegūstat “Grammy”, tas nozīmē, ka daudzi cilvēki šajā nozarē atpazīst jūsu vārdu. Bet nevienam no viņiem īsti nepatīk džezs, tāpēc, ja viņi redz tavu vārdu piecās, sešās kategorijās, tad viņi domā – ai, labi, tas ir džezs, es esmu dzirdējis šo vārdu, lai iet tas ķeksītis no manis. Tā ir industrijas balva.

Bet džezs industrijai nav būtisks, mēs nepārdodam kaudzēm ierakstu, lai mūs ņemtu vērā. Mēs esam vienkārši mūziķi. Protams, ir patīkami iegūt balvu. Jā, tas bija jauki, bet, ja tas ir mērķis – tas nešķiet gudri. Ja kāds no popmūziķiem dabū gada albuma balvu, viņi nākamajā nedēļā pārdos tonnu ar ierakstiem. Mēs dabūjam balvu, un cilvēki joprojām jautā – hei, tu esi mūziķis? Tā notiek visu laiku.

Kādu jūs redzat džeza nākotni? Jo runājām, ka vieglāk un lētāk ir noalgot, piemēram, dīdžejus, bet tomēr joprojām ir daļa publikas, kurai šī dzīvā pieredze ir nepieciešama.

Ja mūziķi gribēs spēlēt, tad viss būs. Tas ir mūziķu ziņā. Manā kvartetā nolēmām, ka gribam spēlēt džezu un gribam to spēlēt labi.

Lai spēlētu labi, mums bija jāmācās no mūziķiem, kas bija labāki par mums. Bet ir jau arī citi, kas spēlē, un viņiem ir attieksme – aizmirstiet tradīciju, mēs esam nākotne. Un viņi spēlē to, ko viņi sauc par futūristisko mūziku vai jauno estētiku un visu laiku grib kaut ko jaunu, kaut ko jaunu, kaut ko vēl jaunāku…

Ziniet, kas būtu patiešām kaut kas jauns? Darīt labi savu lietu. Tas būtu patiešām liels jaunums, ja cilvēki teiktu – hei, viņi tiešām labi izklausās. Mēs kā grupa to darām, tāpēc cilvēkiem mēs patīkam, un esmu par to pateicīgs. Taču mēs pie tā smagi strādājam un nemēģinām no jauna izgudrot mūziku vai izgudrot jaunu divriteni. Mēs vienkārši daudz mācāmies no lieliskiem cilvēkiem un čiepjam idejas no viņiem. Un tad cilvēki domā, ka mēs to izdomājām, jo ​​viņi tos ierakstus nezina. “Vai tu uzrakstīji to skaņdarbu? Tas bija lielisks!” Elingtons. “Cik lieliska melodija. Vai tu to uzkomponēji?” Čārlzs Minguss. “Kas tas tāds?”

Man tiešām patīk spēlēt ar sava kvarteta mūziķiem. Viņi ir lieliski, patiešām lieliski.

Vai bija grūti atrast šos, īstos, mūziķus?

Man paveicās! Dievam es patīku. Tas nebija grūti, bet…

…varēja būt.

Oo, jā! Es satiku Džoiju, kad devos uz Bērkliju 1979. gadā, un Džoijs pameta skolu Ņujorkā, viņam bija 14 gadi. Mācījos kopā ar viņa brāli Džīnu, kurš šobrīd dzīvo Londonā. Kādu dienu Džoijs uzradās Bostonā un spēlēja traki labi savos 14 gados. Es nodomāju – tas puisis sasniegs daudz, viņš kļūs par kaut ko. Bija lieliski dzirdēt viņu spēlējam. Ar manu pirmo bundzinieku Džefu “Teinu” Vatsu kopā mācījāmies koledžā. Mans pirmā sastāva pianists Kenijs Kērklands nomira 1998. gadā – viņa draudzenes māsa bija ar mani vienā stāvā Bērklijā. Kad viņš ieradās Bostonā, spēlējot kopā ar dziedātāju Andželu Bofilu, mēs pirmo reizi satikām Keniju. Man bija tāda eklektiska grupa ar nosaukumu “Buckshot LeFonque”, bet mums bija problēmas ar basu. Trompetists Rasels Guns nemitīgi teica – paņem manu basistu, uzaicini viņu. Nu, es uzaicināju, Ēriks Reviss atnāca un man patika viņa skanējums. Bija daudzas lietas, ko viņš nezināja, bet to var iemācīties. Bundzinieku Džastinu Folkneru es dzirdēju, kad viņam bija 16 gadu.

Tas viss bija veiksme. Man nebija nekādu noklausīšanos, tas vienkārši... Viņi parādījās. Man paveicās.

Teicāt, ka visiem mūziķiem jāklausās daudzi ierakstu. Ko jūs pats klausāties?

Pārsvarā aizgājušo mūziķu ierakstus. Man ir skaņdarbu saraksts, kuru izveidoju ar 30. gadu ierakstiem, tur ir “McKinney's Cotton Pickers”, Pols Vaitmens, “The California Ramblers”, Luijs Ārmstrongs, Sidnijs Bešē – daudzi. Vēl šobrīd klausos visas Haidna simfonijas.

Kāpēc tieši Haidna?

Kādu laiku klausījos Mocartu, zinu daudzus viņa darbus, klausījos Bēthovenu. Radio dzirdēju Haidna “Missa Solemnis”. Klausījos un domāju – tas džeks zog no Bēthovena. Un tad radio teica: “Tas bija Francis Jozefs Haidns.”

Tad sapratu, ka man jāuzzina vairāk par Haidnu. Klausos viņa simfonijas un stīgu kvartetus, jo man jāiedzīvojas šajā mūzikā, es to tik labi nepārzinu. Bet ir daudz interesanta.

Es vienmēr atgriežos pie Vāgnera, pie “Nībelunga gredzena” cikla. Mani favorīti ir “Dievu mijkrēslis” un “Valkīra”. Kolmens Hokinss ir viens no maniem varoņiem. Viņa skaņas kvalitāte ir vienkārši satriecoša, viņa toņa blīvums ir episks. Mazliet parādās arī citi aspekti, bet es cenšos palikt vienā skaņas telpā, līdz man apriebjas to dzirdēt, un tad atrodu ko citu.

Mūsdienu mūzika ir jūsu sarakstā?

Es esmu 40 gadus vecāks par mūsdienu mūziku! Viņi mani nepazīst, viņi nedzied par mani, viņi dzied maniem bērniem, tai paaudzei. Es to darīju, kad biju savu bērnu vecumā. Es vienmēr cenšos attīstīties kā mūziķis. Nu, kā cilvēks arī, es ceru, bet arī kā mūziķis. Vecāki cilvēki parasti atgriežas pagātnē un klausās mūziku, ar kuru viņi uzauga, to mūziku, kas skan klasiskā roka stacijās un tamlīdzīgi. Kāpēc? Es jau zinu to visu! Tā ir komforta zona, kas atgādina jaunību.

Bet es cenšos kļūt labāks. Es klausos simt gadus vecu mūziku, nevis to, kas tapa pirms 40 gadiem. Mūsdienu mūzika – nē, tas nav priekš manis.

Tas ir maniem bērniem, un viņi to klausās, viņiem patīk. Bet viņi neklausās Kolmenu Hokinsu.

Varbūt Haidnu?

Noteikti ne Haidnu! Bet es viņiem nepārmetu. Varbūt kādu dienu viņi klausīsies.