Dzejas krājumā "Mīlestībnāji", kas tikko kā iznācis, Zane Daugule atrod līdzsvaru starp tiešumu un patiesību, tradīciju un vienreizīgumu. Dzejniece šajā krājumā skaidro, kas ir dzejas patiesība. Bet kāda ir pašas Zanes Daugules dzīves patiesība?

Liega Piešiņa: "Mīlestībnāji". Kas tas īsti ir par jēdzienu?

Zane Daugule: Par šo jautājumu es līdz galam izdomāju apmēram pagājušajā nedēļā, kad kāds tuvinieks man pajautāja – bet kas tas ir? Pirmā atbilde bija tā, ka tas ir vārds no kāda dzejoļa: "Šajā galaktikā nav zvaigznāju, tajā ir mīlestībnāji." Bet vēlāk, vakarā par to domājot, man ienāca prātā tāda vizualizācija – ka mīlestībnāji ir tādas smalkas, neredzamas, bet noteikti gaišas stīdziņas, kuras mēs varam sajust, paskatoties viens otram acīs, pieskaroties kaut vai tikai domās.

Man pašai dzīvē gadījies sajust šādus mīlestībnājus ļoti grūtos brīžos, kad saprotu, ka cilvēka dvēseli un miesu arī saista kāda sīka, smalka stīdziņa, kas neļauj iegrimt vienā pasaulē vai tūlīt pacelties citā dimensijā. Laikam tas ir mīlestībnāji. 

Kad tas nosaukums atnāca? Kopā ar uzrakstīto dzejoli, vai arī līdz ar grāmatas noformējumu?

"Liepu actiņa", jā. Dzejolis tapis apmēram 2008. gadā, bet par to, ka tieši šādu nosaukumu redzam uz grāmatas vāka, esmu pateicīga redaktorei Janai Eglei. Jo manā prātā bija citi nosaukumi vai grāmatas vārdi, bet Jana teica, ka viņa gribētu šādu. Un es, protams, paļāvos uz to, jo redaktors dzejas tekstu izjūt daudz skaidrāk un patiesāk nekā pats autors, kurš ir procesā iekšā.

Par vāka zīmējumu esmu ļoti pateicīga Liepai Actiņai, ko literātu pasaulē mēs pazīstam kā dzejnieci Liepu Rūci. Kad uzrunāju Liepu veidot vāka zīmējumu, viņa man palūdza atsūtīt manuskriptu. Ja nemaldos, tad nedēļas laikā jau bija gatava vāka skice. Atceros, bija ļoti karsta diena, sēdēju pie datora kā piekalta – no tā, cik ļoti ietilpīgs un precīzs ir šis zīmējums. Oriģinālā tā ir melnbalta grafika, bet arī šādā veidā, es domāju, ir parādīts viss, ko Liepa no savas dvēseles pārnesa uz manu un grāmatas dvēseli kopumā. 

Kas ir dzejas dvēsele?

Tu uzdod jautājumu, uz kuru, manuprāt, atbildēt nevar neviens, bet es varu! (smejas)

Es domāju, ka dzejas dvēsele ir tā smalkā sajūta, kas katrā lasītājā paliek pēc dzejoļa izlasīšanas, un lai Dievs dod katram dzejdarim radīt tādu dzejoli, ka to gribas pārlasīt vēl un vēl, lai tā dvēsele plešas, izplešas un apņem pasauli. 

Man ir tāda sajūta, ka dzejas patiesība un dzīves patiesība var būt ļoti dažādas lietas.

Jā un nē. Esmu pamanījusi, ka es laikam mēdzu rakstīt vairāk par savu dzīvi, par kādiem savas dzīves diktētajiem notikumiem, jo man ir vieglāk tos piedzīvot "sagremot" un "pārvārīt" – atļaušos lietot šādus vārdus. Ja es par to uzrakstu un jo mazāk vārdu es veltu tā uzrakstīšanai, jo ātrāk es tai pieredzei, kas varbūt mani traucē kādu brīdi, tieku pāri. Bet zinu, ka dzejniekiem ir arī cits viedoklis – ka "es nezinu, no kurienes dzejoļi nāk". Es arī īsti nezinu, bet es rakstu vairāk par sevi, cerībā, ka tas, ko jūtu un ko nesu pasaulei es, sasauksies arī ar kādu citu, kam ir līdzīga pieredze vai sajūtas.

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.