Cikla "Dzejas dienu laiks" raidījumos turpinām sarunas par "Trešdaļgadsimta balvai" nominētajām grāmatām, kas izdotas pirms 33 gadiem. Šogad balvai nominētas četras grāmatas – Andra Akmentiņa “Māja”, Jāņa Baltvilka “Kāds putns”, Jāņa Baltausa “Burtu būšanas” un Dzintara Buša un Kaspara Kļaviņa “Kaut kam jānotiek”. 

Žūrijas pārstāvji Linda Mence, Edvards Kuks un Ivars Šteinbergs sarunājas par Andra Akmentiņa dzejas krājumu “Māja”.

Gunta Šnipke: "Pārējie žūrijas pārstāvji sarunās vairāk uzsvēra Akmentiņa dzejas formas svaigumu, ko es pat īpaši nebiju pamanījusi kā atsevišķu vērtību, jo mani uzrunāja vispārējā noskaņa un ļoti jauna cilvēka brīvā elpošana dzejā, kas vienlaikus liecina par pārsteidzoši agru sirds un prāta briedumu. Akmentiņš pats grāmatas ievadā rakstījis, ka tās tapšanas laikā ir 21 gadu “vecjauns”, bet krājumā iekļautā dzeja tak būs rakstīta arī agrāk.

Pārlasot atkal un atkal, ik pa teksta brīdim uzmirdz kāds precīzi no dzīves norakstīts tēls, pirmatklāts salīdzinājums vai doma, kas ir stipra savā patiesīgumā un vienkāršībā, liek brīnīties, pasmaidīt vai diemžēl atzīt, ka laiki mainās, tikai cilvēki ne.

Gribas mudināt katru atrast mājas plauktos vai bibliotēkā šo izdevumu un lasīt, lasīt… Kad kārtīgi ielasās, jāatzīst, ka ir arī tie citu cildinātie formas jaunumi un labumi, tomēr apzinātās 1992. gada dzejas ainavā Akmentiņa “Māja” mani galvenokārt uzrunā ar sava laika reālismu, kurš, raugoties taisni acīs sev, lasītājiem un pasaulei, tomēr ir pārsteidzoši silts. Tā ir trausla, bet liela vērtība. Siltums."