Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe - par dzejnieka un mūziķa Pāvila Johansona (1947–2024) dzīvi un daiļradi.

Skolotājs, dzejnieks un mūziķis Pāvils Johansons (1947–2024) atzinis, ka Latvijai pieder caur saviem vecākiem – dzejnieci Veroniku Strēlerti (1912–1995) un esejistu, kultūrvēsturnieku, reliģiju pētnieku, dzejnieku Andreju Johansonu (1922–1983). Viņa samtainā balss skanēja 1988. gadā Mikrofona`88 aptaujas koncertā. Bet pirmoreiz viņš Latvijā viesojās 1973. gadā. Piedzimis Zviedrijā, uzaudzis starp divām kultūrām, viņš savu latvisko balsi spilgti atklāja latviešu rokmūzikā, muzicējot grupās “Saules brāļi”, “Pagraba skratītāji” un “Dunduri”, un rakstīja un lasīja savu dzeju latviešu valodā, atdzejoja arī zviedru valodā, tostarp savas mātes Veronikas Strēlertes dzeju.

Inguna Daukste-Silasproģe: Pāvils Johansons par sevi ir teicis, ka

viņš vairāk būtu uzskatāms par dziesminieku jeb, kā kādreiz teiktu, par bardu - tādu, kas mēģina sakausēt dzeju ar dziesmām.

Protams, ka viņā ir abas šīs šķautnes - gan dzeja, gan dziesma. Viņš ir dzimis 1947. gadā, dzejnieces Veronikas Strēlertes un kultūrvēsturnieka, spilgta esejista, reliģiju pētnieka un arī dzejnieka Andreja Johansona ģimenē. Protams, tas daudz ko noteica tajā, kā veidojās viņa dzīve, kurā būtiska nozīme ir dzejai un dziesmai. Ja raugāmies, kad viņš sāka rakstīt, viņš pats ir stāstījis, ka pirmais dzejolis ir tapis apmēram 6-7 gadu vecumā, un to viņš sarakstījis zviedru valodā par Donaldu Daku. Pie rakstīšanas latviski viņš nonāca pakāpeniski. Protams, ka viņš latviešu valodu labi apguva jau ģimenē, bet viens ir dzīves laiks līdz iešanai skolā, bet, kad tu nonāc zviedru skolā, tad visa dzīve notiek zviedru valodā. Pakāpeniski viņš nonāca līdz dzejošanai latviešu valodā, lai gan

pats ir atzinis, ka latviešu valodā ir bijis ļoti grūti rakstīt gramatikas dēļ, bet te palīdzīgu roku ir sniegusi viņa mamma, kura kādus gadus ir strādājusi par skolotāju latviešu bērniem, kas dzīvo Zviedrijā, arī palīdzējusi apgūt latviešu valodu.

Ja runājam par Pāvilu Johansonu, tad, protams, jāpiemin arī viņa draugs, dzejnieks un atdzejotājs Juris Kronbergs, kurš par viņu ir gadu vecāks un arī droši vien savas dzīves laikā bijis ļoti pateicīgs Veronikai Strēlertei par savu ceļu dzejā, domājot par to, kā uzlabot un pilnveidot savu latviešu valodu. Šis gads bija skumjš, jo tieši sava drauga Jura Kronberga vārdadienā, 23. aprīlī, noslēdzās Pāvila Johansona dzīves ceļš. Bet mums, lasītājiem, ir palikušas trīs viņa dzejoļu grāmatas."

Pāvils Johansons ir dzejas krājumu “Sudraba ceturksnis” (1966), “Patskaņi un līdzskaņi” (1976) un “Paisums un bēgums” (2016) autors, viņš strādāja pie jauna dzejas krājuma, diemžēl tas palika nepabeigts. Viņa dzejā izcelts skaniskums, smalkas maņas un oriģināla izteiksme. Kārlis Ābele savulaik rakstīja: “… atturība, vēsums “dezinficētā paradīzē” intelekts uzsvērts vairāk nekā jūtas to parastajā izpratnē. Tas nenozīmē, ka jaunā dzejnieka jūtu pasaule būtu nabadzīga, bet liecina par dziļi sakņotu, mūsu laikmetam raksturīgu tieksmi izvairīties no neīstas sirsnības izteiksmē”.

Apstājos pie miķelnīcu smaržām

klausos, cik lēni apšu lapas krīt.

Upē vēroju burbuļu pastaigas,

kas drīzumā sastings.

Izkāpju brūklenāju piestātnē,

kad salts vējš mani izvēdina

ceļā uz gadalaika mieru.

Vēja izkapts trin asumu

pret ozollapu galotnēm,

kas negrib atraisīties.

Stumbrs tik pasmaida,

Sargādams zīles citam gadam. (dzejolis “Oktobra smaids” no krājuma “Sudraba ceturksnis”)