"Es neizvēlējos dzeju - tā izvēlējās mani," saka kapelāne un dzejniece Rudīte Losāne.

"Tas bija 1995. vai 1997. gads, kad ik pa laikam nāca dzeja prātā. Sapratu, ka tas ir kas vairāk, ko es domāju. Tā pavisam noteikti nebija nebija sarunvaloda. Sāku pierakstīt... Sāku interesēties, kas tas ir, savādāk sāku lasīt sev simpātiskos dzejniekus - Vizmu Belševicu, Imantu Ziedoni un vēl daudzus. Konsultējos ar Dagniju Dreiku."

Dzejošanu Rudīte mīļi salīdzina ar sliekas galviņu: "Nu, tieši kā sliekas galviņa parādās, arī es mānu dzejoli no sevis ārā, man ļoti patīk dzejoli slīpēt. Galvenais, lai tā galviņa nepazūd. Bez visām poētikas un dzejas darināšanas zināšanām dzejniekam svarīga intuīcija, jo dzeja ir tas, kā tu uztver pasauli, personības dziļums. Dzeja ir dziļais līmenis."

Pagaidām Rudītei Losānei ir četri dzejoļu krājumi: "Jā, krājumu man pagaidām nav daudz, jo dzejošana jau nav mana profesija, tā ir mana būtība."

Taujāta par Raini un Aspaziju, kuras dzejas krājums ņemts līdzi arī uz "Klasikas" studiju, viņa teic tā: "Man ļoti tuva ir tieši Aspazija. Lai gan vienmēr Rainis un Aspazija man ir simpatizējuši un interesanta šķitusi viņu dzeja. Viņi ir sava laikmeta cilvēki, kuri ievilkuši jaunas līnijas laikmetā un dzejā. Aspazija man ir tuva, jo viņa bija brīva sieviete - īpaši tā laika kontekstā. Ne velti mēs viņu uzskatām par brīvības cīītāju. Tāpēc, manuprāt, jārunā nevis par Raiņa ģēniju, bet gan Raiņa un Aspazijas ģēniju. Tā ir tautas mentāla iezīme, ka līdzās stipram vīrietim allaž ir stipra sieviete. Viņa pauž kopēju tautas, sievietes mentalitāti. Salikums "Rainis un Aspazija" atklāj mūsu tautas mentalitāti. Jo kas tad ir tauta? Vīrietis un sieviete!"

Līdz sirds dziļumiem Rudīti Losāni saviļņojusi aktrises Rēzijas Kalniņas veidotā koncertprogramma ar viņas dzeju.