Tā vietā, lai baudītu godpelnītu atpūtu, dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis, šogad saņēmis Latvijas Literatūras Gada balvu par mūža ieguldījumu, ņipri skaita jauniznākušās grāmatas un līksmi saka tā: "Šis dzejas gads man ir īpaši spirgts! Sekoju mūsu jubilāra Raiņa padomam, ka septiņas dienas bez darba nedara spirgtu, un patiesi: pēc negaidītās Gada balvas saņemšanas jūtos kā spārnots - rakstu dzejoļus, daudz tulkoju un, paldies Dievam, esmu pievērsies arī bērnu dzejai."

Visi sen un nesen iznākušie krājumi, kas rakstīti bērneļiem, viņam mīļi, taču jaunums numur viens ir grāmata "Saputrotā putra". "Visskaistākais ir tas, ka vēl aizvien turpinu rakstīt mazajiem," saka dzejnieks un ar prieku nolasa visjaunāko dzejolīti, kas tapis pavasarī. Vai bērnu un pieaugušo dzeja top atšķirīgi? "Domāju, ka nē. Dzejas pamats ir un paliek muzikalitāte, ritms, intonācija. Šajā ziņā atšķirību nejūtu," prāto dzejnieks.

Vaicāts, kādas attiecības viņu saista ar suņiem (jo "Saputrotajā putrā" vesela nodaļa saistīta ar suņiem), Leons smej, ka sevi gan vairāk uzskatot par kaķu cilvēku. "Manā dzīvē vienmēr vairāk bijuši kaķi, un arī vecākā dēla mājās minči ir pilntiesīgi saimnieki un kārtības noteicēji. Taču nesen pārsteigts secināju, ka arī suņi mani pieņem! Kad viesojos pie draugiem Spānijā, viņu milzīgais Pireneju sanbernārs mani pieņēma kā savējo, un biju laimīgs!

Katru rītu līdz ar pirmajām bezdelīgu dziesmām pa logu ievēlās simtpiecdesmit kilogramu smagais sanbernārs, ar savu mēli nomazgāja man muti un teica: "Mosties, cilvēk, rīts ir klāt!"

Kas ir būtiskākais, rakstot dzeju bērniem? "Galvenais nerakstīt bērniem jeb "priekš" bērniem, bet rakstīt kā bērnam. Jo bērni jūt tavu divkosību, liekuļošanu, cenšanos par varas makti būt interesantam. Ja bērni tevi pieņem kā savējo - tā ir laime," domā Leons.

Taču ne jau tikai ar bērniem domāto dzeju šogad viņš bijis aizņemts: pavasarī apgādā "Zvaigzne ABC" klajā nāca Leona sakārtota Raiņa dzejas izlase.

"Šopavasar man radās nepārvarama vēlme izteikt Rainim savu cieņu un mīlestību, tāpēc ņēmu un sakārtoju tos Raiņa dzejoļus, kas man pašam šķita tuvi un būtiski," stāsta dzejnieks un atklāj savu skaidrojumu, kālab izlasei dots nosaukums "Ezers".

"Rainis uzrunā nevis visus, bet katru atsevišķi. Katram no mums ir savs Rainis, kas dažbrīd atšķiras - bet tas nav nekas briesmīgs. Rainis ir un paliek mūsu īstais nacionālais dzejnieks, mūsu tautas garīgo ideju izteicējs. Un tieši lirika ir katras tautas literatūras svarīgākā daļa, katra īsta veikuma patiesā daļa. Tikai ar noteikumu, ka darāmais jāpadara ar sirdi."

Uz kādiem jautājumiem Leons šodien cenšas atbildēt, rakstot dzejoļus? "Kā būt drusku citādākam - kā allaž teikt tos pašus citus vārdus. Katram ar laiku izstrādājas sava intonācija, leksika, un rezultātā sāc atkārtoties. Tādos gadījumos sāku kļūt neinteresants pats sev. Gribas to pašu pateikt citādāk - svaigākā, spirgtākā veidā. Paskatīties citādi uz dzīvi, sevi, cilvēkiem," stāsta Leons Briedis un neslēpj, ka par neizsmeļamu iedvesmas avotu viņam vēl aizvien kalpo daba. Šobrīd - Kauguros.

"Nejūtos vientuļš dabā - drīzāk tāds jūtos Rīgā. Dabā ir tik daudz visa kā. Tas ir mans mūžīgais, neizsīkstošais avots, tāpēc jūtos labi, stabili un pārliecināti."