Reiz viņi bija spožas zvaigznes debesīs. Spīdēja un žilbināja. Spēcīgi dzejnieki, ja ne vien laiks… laiks, kurā neatbildēts paliek jautājums – kāpēc daži paliek spēcīgi vēl gadu simteņos pēc aiziešanas, bet citi pazūd, piemirstas un pārklājas putekļiem? Kas ir dzejnieka nezūdamības atslēga? Vai spēks ir viņa radītajā, vai tomēr pašā? Vai ir vēl kāds cits, mums neizprotams kods? Ja šodien lasītu viņu dzeju, vai apjaustu, ka tā arī šobrīd ir gana saistoša? Kāpēc pārsvarā atceramies vairs tikai viņu vārdus, un labi, pat ja tos?

No 7. līdz 11. septembrim programmā “Klasika”, sadarbībā ar Rakstniecības un mūzikas muzeju, dažas no šīm aizmirstajām zvaigznēm atkal iemirdzēsies, jo ar vieglu elpu nopūtīsim no tām putekļus.

Elīna Zālīte (1898-1955) latviešu literatūrā palikusi ar diviem ievērojamiem darbiem – romānu “Agrā rūsa” un dzejoļu krājumu “Sila ziedi”. Zālītes dzeja ir lirisku, romantisku izjūtu atspoguļojums, kas balstās izteiktā cilvēcībā. Par Elīnu Zālīti stāsta RMM mākslas eksperts Ingus Barovskis.