Jānis Rokpelnis: Ar pirmo dzejoļu krājumu man sanāca lielas ziepes

"Klasikā" klāt tradicionālā septembra pārraide "Dzejas dienu laiks", kurā būs iespēja dzirdēt sarunas ar dzejniekiem. Pateicoties Ineses Zanderes idejai par to, ka vajadzētu izcelt saulītē dzejnieku pirmos dzejoļu krājumus, šonedēļ tieši tā arī būs, un pirmais raidījumu cikla varonis ir Jānis Rokpelnis. Viņa pirmā publikācija bija dzejoļu kopa "Pirmais zieds" žurnālā "Karogs". 1973. gadā Rokpeļņa dzejoļi tika publicēti jauno dzejnieku krājumā "Acis". Bet viņa pirmais dzejoļu krājums klajā nācis 1975. gadā. Tā nosaukums - "Zvaigzne, putna ēna un citi..."

Liega Piešiņa: Vai tu pats atceries laiku no pirmā publicētā dzejoļa līdz pirmajam krājumam?

Jānis Rokpelnis: Protams, kā nu ne... Atceros, pirmā publikācija bija Mirdzas Ķempes inspirēta, jo viņa bija tas cilvēks, kurš ieteica un kuras publikāciju ieteikumus arī izpildīja. Viņa bija literārā konsultante Rakstnieku savienībā. Es atnestu dzejoļus, Mirdza tos atlasīja un noteica – jaunajam autoram pirmajai publikācijai vajag kaut kādu politiski pareizu dzejoli. Es biju ļoti sašauts, jo mācīdamies Pēterpilī, biju kļuvis par pārliecinātu antikomunistu. Konsultējoties ar manu tēvu – padomju dzejnieku Frici Rokpelni, nolēmu uzrakstīt dzejoli par 1905. gada revolūcijas soda ekspedīcijām 1906. gadā Latvijā. Uzrakstīju pilnībā pret carismu un Krievijas impēriju vērstu dzejoli. Tas bija viss. Pirmajām grāmatām savukārt redaktori spieda, ka vienam dzejolim jābūt boļševistiskam un pareizam. Es tam pilnīgi nepakļāvos, un

ar pirmo dzejoļu krājumu man sanāca lielas ziepes... Lai iestātos Rakstnieku savienībā, pēc nolikuma autoram vajadzēja divus dzejoļu krājumus. Mani grasījās uzņemt ar pirmo. Vajadzēja trīs rekomendācijas. Dabūju rekomendācijas no Ziedoņa, Vācieša un Arvīda Skalbes – no dzejniekiem, kurus es ļoti cienīju.

Manuskriptu apstiprināja izdevniecība "Liesma", un galvenais redaktors Skruzis, kā man atstāstīja, esot dabūjis stingro rājienu par Valdi Artavu, satīriķi un humoristu, un manas grāmatas parakstīšanu iespiešanai...

Tad mana māte uz ielas nejauši satika Arvīdu Griguli, kurš bija kreiss sociāldemokrāts 30. gados un arī vēlāk, pēckara gados, un tuvs mana tēva draugs. Viņš teica manai mātei: "Lienīt, labu dzejnieku tu esi izaudzinājusi, bet viņš dzērumā pārāk daudz muld, bet es sava drauga dēla dzejoļu krājumu izsitīšu!"

Jo Ceka [Komunistiskās partijas Centrālkomiteja - red.] to bija atmetusi. (..) Tur nevarēja piesieties katram dzejolim, bet visa noskaņa bija depresīva un nepadomiska. Grigulis piecus dzejoļus izņēma, un to vietā ielika piecus jaunus uzrakstītos, tai skaitā tādu dzejoli, kurš sākas ar rindām "Tā meitene, kam acis glezni lās, / par sviestmaizi man viennakts atdevās..." Laikā, kad Padomju Savienībā oficiāli nebija seksa! To viņš ielika, un tas pirmajā grāmatā ir iekšā. Rakstnieku savienības valdē bija Valdis Lukss, Jūlijs Vanags, Ojārs Vācietis, kopumā 30 cilvēki – viņiem vajadzēja parādīt izdotās grāmatas desmit eksemplārus. Māte sarunāja pazīstamu tipogrāfijas direktoru – viņš nodrukāja desmit baltās loksnes, un tās es arī noliku pirms sēdes. Desmit parasti maketi, nekādu vāciņu.

Un mani uzņēma vienbalsīgi – slēgtā balsošanā,  pēc kuras Vācietis pienāca man klāt: "Tu gan bija nobijies kā diegs!" Jo vajadzēja taču uzstāties valdes priekšā. Bet šie cilvēki – gan konservatīvie, gan radikālie, gan novatori – visi nobalsoja. 

Kas bija grāmatas redaktors?

Jānis Sirmbārdis, protams. Viņš bija liberāls redaktors. Virs redaktoriem arī bija savi priekšnieki, un ja viņš izlaistu cauri kaut ko valdošajai ideoloģijai neatbilstīgu, tad viņu izmestu no darba. Lucēviča, cenzore, rakstīja: "Meitene raugās logā pēc smaga darba, apkārt melns bezdibenis un aukstums. Dzejolis par skolotāju, kurš nespēj atbildēt uz vienkāršu skolēnu jautājumu, neizlasīdams speciālo literatūru." Un tā tālāk. Sak, viss noskaņojums ir tāds pesimistisks un neveicina sociālisma celsmi.

Kā bija tev pašam ar iekšējo estētisko sajūtu – runājot par dzejoļiem, kurus vajadzēja uzrakstīt , lai krājums iznāktu.

Kad iznāca manu rakstu pirmais sējums, Sirmbārdis mēģināja paprasīt, lai uzrakstu vienu tādu dzejoli. Es atteicos. Dažs cits dzejnieks uzrakstīja kaut kādas politiskas blēņas. Es kategoriski atteicos. Tāpēc manu rakstu pirmajā sējumā, kur apkopoti visu manu dzejoļu krājumi, nav neviena sarkana – pat neviena rozā dzejoļa. Man nekas nebija jāizmet.

Tas nebija tāpēc, ka tavs tētis bija dzejnieks ar vārdu?

Es taču nerakstīju politisku dzeju, es nerakstīju mitoloģiskus dzejoļus par senlatviešu kareivjiem, mitoloģiskus dzejoļus par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Man bija cita skola. Mani tuvākie draugi bija Knuts Skujenieks, Uldis Bērziņš, Egils Plaudis. Desmitiem gadu! Kurus Māris Čaklais nodēvēja par "hermētiskiem dzejniekiem". Un man tas ļoti patika. Respektīvi, viņi nerakstīja ne padomju, ne pretpadomju dzeju, jo atteicās domāt šajās ideoloģiskajās kategorijās. Viņi domāja tīras lirikas, tīras mākslas kategorijās.

Mani balstīja tas, ko Grigulis teica – ka dzērumā es pārāk daudz muldot. Es tiešām visu, ko domāju, dzērumā pļāpāju. Un šajā gadījumā mani glāba tēva vārds. Viņš bija Staļina prēmijas laureāts, arī kultūras ministrs tajā laikā, tā kā – protams.. . Māte vēlāk teica, ka mani nearestēja tikai tēva dēļ.

Vairāk – audioierakstā.