Dzejas dienu noskaņās "Klasika" un Liega Piešiņa ciklā "Dzejas dienu laiks" šonedēļ piedāvā sirsnīgas sarunas ar dzejniekiem, un kā pirmais studijā aicināts dzejnieks un atdzejotājs Guntars Godiņš.

Liega Piešiņa: Ja runājam par dzeju un septembri, kāds tev ir noskaņojums – tradicionāls, klasisks vai kā parasti?

Drīzāk aizņemtības noskaņojums, jo tad, kad ir Dzejas dienas, ir ļoti daudz dažādu pasākumu, no kuriem pusi noteikti atsaku, jo vienkārši nevaru paspēt. Tad vēl ļoti bieži ir tā, ka šie pasākumi pārklājas. Man ir gadījums ar klasiskās dzejas vakariem – vienreiz pat par to aizmirsu un uzrakstīju dzejoli, kas arī raksturo Dzejas dienu intensitāti.

"Divi klasiķu vakari. Pirmais. Tas notika 2019. gada Dzejas dienās, kad aizmirsu, ka man ir jāuzstājas Rīgā, "Klasiķu vakarā". Nē, todien es nebiju piedzēries, ne arī aizbraucis uz copi, kaut gan līdakas esot ķērušās kā trakas. Tajā dienā mēs ar Kontru (populārais igauņu dzejnieks Contra - īstajā vārdā Margus Konnula - RED.) uzstājāmies pie Aspazijas, Jūrmalā. Neieskatījies kalendārā, ka man šī diena ir aizņemta ar klasiku, biju piekritis jūrmalniekiem. Kad lasīju Kontras dzejoļu atdzejojumu, iezvanījās mans telefons. Zvanītājs bija Rainis.

"Jauno cilvēk, jums ir jābūt Rīgā, "Klasiķu vakarā", kur jūs vazājaties? Es atbildēju - esmu pie Aspazijas Jūrmalā. "Ak tā, pie Aspazijas? Nu, labi. Kā viņai iet? Pasveiciniet," Rainis norūca zem deguna un piedeva manu misēkli.

Otrais "Klasiķu vakars". Tas notika 2020. gada Dzejas dienās. Šoreiz es tik tiešām uzstājos Rīgā, "Klasiķu vakarā". Lai atkal kaut ko nesaputrotu, bija rūpīgi atzīmējis kalendārā dienu un stundu - "Klasiķu vakars". 12. septembris, 2020. Kad lasīju kādu no saviem klasiskajiem dzejoļiem un biju aizmirsis izslēgt mobilo, tas iezvanījās. Pazemīgi atvainojies pārējiem klasiķiem un publikai, atbildēju - jā, es klausos.

Telefonā ieskanējās zema, samtaina sievietes balss: "Te Aspazija. Jūs bijāt apsolījis, ka kopā ar to nerātno igauni Kontrastu uzstāsities Jūrmalā, mēs jūs gaidām. Man kājas kļuva aukstas, atkal biju alojies un, neieskatījies kalendārā, ka tajā dienā man jābūt Rīgā, "Klasiķu vakarā", piekritis jūrmalniekiem.

Brītiņu klusējis, atbildēju: "Cienījamā dzejniece, man ļoti jāatvainojas Raiņa Dzejas dienu pasākumā Rīgā. Ak, tā, nu labi! Pēc tam paņemiet to Raini un Kontrastu, izsauciet kādu ormani un brauciet uz Jūrmalu, mēs jūs ļoti gaidām. Man te ir viens saulains stūrītis.

Epilogs. Pēc kāda laika, kad šie pārpratumi bija aizmirsušies,

uz ielas satiku Juri Kronbergu. Izstāstīju, kā man izgāja ar abiem klasiķu vakariem. Juris teica – tas ir klasisks gadījums. Nekas jau īpaši nemainās, kad kļūsti par klasiķi – tikai sākas nelieli atmiņas traucējumi..."

Man liekas, tu šeit esi atbildējis uz ļoti daudziem jautājumiem, kurus varētu uzdot saistībā ar Dzejas dienām.

Tā iet tajās Dzejas dienās un tā ir patiešām bieži – arī šogad septembrī man būs ļoti maz laika intensīvam tulkojuma darbam. Pašlaik tulkoju Lēlo Tungalas "Biedra bērna" otro un trešo grāmatu. 20. septembrī atkal atbrauks Heli Lāksonena, lai varētu noņemt savu izstādi, kas pašlaik vēl atrodas Čaka muzejā. Tie ir viņas darbi katram Čaka dzejolim, ko viņa ir atdzejojusi un kurus arī savā ļoti īpatnējā veidā ilustrējusi. Mums abiem paredzēts arī brauciens uz Latgales pusi.

Vai tu Čaku arī kaut nedaudz savādāk ieraudzīji, pateicoties Lāksonenai?

Noteikti. Bet vispirms es Čaku ieraudzīju arī somiski. Iedziļinājos, ko tad Helī ir atbildējusi uz konkrēto Čaka dzejoli, kā varbūt viņa to ir izpratusi. (..) Biju spiests diezgan daudz atkal lasīt par Čaku, lai varētu kaut kādā veidā arī palīdzēt Heli saprast šo to. Čakā jau vienmēr var atrast kaut ko jaunu.

Mēs protam savādāk nosvinēt apaļas jubilejas? Jo Čakam šogad ir 120.

Jubileja ir formāls iegansts atcerēties vai neaizmirst dzejnieku. Jubileja – tas ir ļoti jauki, bet Heli šis projekts nebija saistībā ar jubileju, viņa pat neiedomājās par to, un tas ir ļoti simptomātiski. Kopumā ir divas grāmatas – paša Čaka dzejoļi un Heli atbildes dzejoļi manā atdzejojumā, kā arī Čaks somu valodā un viņas dzejoļi somiski.

Varbūt paturpinām vēl šo tēmu par klasiķiem un klasiķiem dzejniekiem. Mēs jau arī Knutu Skujenieku, kura jubileja nesen nosvinēta, pieskaitām pie klasiķiem. Kā ir ar dzīvajiem klasiķiem sadzīvot?

Nu ļoti labi, no rīta piezvanīja Knutam un apsveicu jubilejā. Šie klasiķi – cik nu tas vārds ir patīkams, tas uzreiz tam klasiķim uzliek arī kaut kādu vecumu. Katrā ziņā Knuts ir Knuts, kā es arī rakstīju avīzē "Konteksts" – pēdējā rindiņā uzrakstīju: "Knuts ir kruts". Patiešām, Knuts ir mums krutais dzejnieks, arī ļoti labs atdzejotājs, par to nav šaubu, tāpat arī Jurim Kronbergam ir jubileja. Tur arī diezgan daudz pasākumu, arī grāmatiņa, ko biju spiests sastādīt jau pēc Jura nāves. Turpat Igaunijā atkal Jānam Kaplinskim bija gan jubileja, gan arī viņš aizgāja no šīs dzīves. Tā ka šīs atkal ir tikšanās, lai gan varbūt skumjas.

Jubileja ir arī mudinājums cilvēkiem, kuri varbūt ar dzeju nav uz tu, tomēr izlasīt kādu rindu un saprast, vai tas dzejnieks ir vai nav viņam pieņemams un tuvs.

Domāju, ka vislabāk, ja cilvēks pats atrod dzeju – bez mudinājuma. Varbūt tagad viņš to neatrod, varbūt paiet gadi un pēkšņi kāda rindiņa – uz ielas vai kādā grāmatā [viņu aizķer].

Es nedomāju, ka dzeju lasīt jāuzspiež, sak’, kāpēc jūs nelasāt? Nav vairs padomju laiki, kad jebkurš lasīja dzeju, jo tajā saskatīja un meklēja zemtekstus.

Dzeja savā ziņā ir intīma un varbūt arī pie pieminekļiem to nevajadzētu lasīt – arī par to man bija viens dzejolis.

Vairāk un plašāk - ierakstā.