LSM ziņās: Dzejniece Ērika Bērziņa pirmos manuskriptus sadedzināja krāsnī un nosolījās vairs nerakstīt

Pārraides "Dzejas dienu laiks" noslēdzošajā laidienā - dzejniece, redaktore, žurnāliste Ērika Bērziņa, kuras pirmā publikācija datēta ar 2001. gadu. Tā bija dzejas kopa žurnālā "Karogs". Savukārt 2006. gadā iznācis viņas pirmais dzejas krājums "Ziemeļu lapsa".

Ērika Bērziņa: Dzejoļus sāku rakstīt bērnībā, desmit gadu vecumā, un tad, kad man bija 15 gadu, tie nāca kā no pārpilnības raga. Sapratu, ka kaut kas jādara lietas labā un pieteicos literāro darbu konkursā „Aicinājums”. Nezinu, kas tolaik bija žūrijā, bet atzina, ka ir galīgi garām. Sadedzināju manuskriptus krāsnī, domāju, ka vairāk nerakstīšu, bet rakstīšana jau iekšā bija un turpināju rakstīt dzejoļus. Reiz kādā saviesīgā pasākumā tiku iepazīstināta ar Imanta Ziedoņa dēlu Rimantu, kurš tolaik strādāja žurnālā „Karogs”. Stāstīju, ka rakstu dzejoļus, un nevaru saprast - tie ir labi vai slikti, vai varu aizsūtīt izlasīšanai. Pagāja nedēļa, varbūt divas, un viņš man atbild – labi, publicējam. Es biju tādā šokā, jo biju domājusi, ka nemāku rakstīt. Par šo publikāciju saņēmu savu pirmo honorāru, kas bija 70 lati. Šī publikācija „Karogā” bija zīmīga, jo pēc tam mani uzrunāja dzejnieks Māris Čaklais, kurš bija lasījis šos dzejoļus, un viņam bija kaut kādi motīvi iepatikušies. Pēc gada Māris Čaklais uzaicināja piedalīties Rakstnieku savienības kongresā Kongresu namā Lielajā zālē, kur notika iepazīšanās ar jaunajiem vai topošajiem autoriem. Atceros, ka ļoti steidzos uz šo  pasākumu, biju ļoti satraukusies, man bija kājās jaunas augstpapēžu kurpes un kājas bija pilnīgi noberztas. Bet godam savus dzejoļus nolasīju. Tad jau sekoja vēl divas publikācijas „Karogā”, tas bija ļoti zīmīgi, pat lūzuma punks.

Inta Čaklā par pirmo dzejoļu krājumu „Ziemeļu lapsa” rakstīja: "Ērikas Bērziņas dzejoļu krājums (autorei pirmais) iekļaujas tajā mūsdienu dzejas daļā, kas operē galvenokārt ar jutekliskiem iespaidiem un brīvi asociētām uztveres fragmentu virknēm, netiecoties tos padziļināt un iesaistīt kādā vienotākā kopsakarā.” Kā ir ar otro krājumu „Ardievas bohēmai”?

Kaut kāds dzīves posms ir pilnasinīgi piedzīvots, un var likt vienādības zīmi ar pieaugšanu, kaut gan bohēma nekur no manas dzīves nav pazudusi. Ar bohēmu saprotu arī spēju priecāties, būt kopā ar saviem draugiem un tuviem cilvēkiem, komunicēt un diskutēt, būt uz viena viļņa. Tāda bohēma manā dzīvē nav zudusi, bet pati dzīve ir mainījusies.