Literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe iepazīstina ar dzejnieces Ritas Gāles (1925–2024) dzīvi un daiļradi.

Ritas Gāles pirmās dzejas publikācijas ar Ritas Rasas vārdu parādījās ap 1942. gadu. Literārajā darbībā robežu iezīmēja došanās bēgļu gaitās uz Vāciju, kad, līdzās ikdienas rūpēs tapa arī dzejoļi, bet nākamais kraso pārmaiņu laiks bija 1950. gads, kad viņa izceļoja uz Ameriku. Nedaudz stabilizējoties ikdienai, nonākusi Ņujorkā, “Elles ķēķī” un radoši bohēmiskajā jauno latviešu intelektuāļu un dzejnieku vidū, Rita Gāle turpina rakstīt. Viņa arī izveidojusi plašāko latviešu kultūras dzīves ASV video un audio arhīvu. Kopumā Rita Gāle ir trīs dzejas krājumu – “kas lietu sauks” (1965), “Atkala” (1977) un “Atšķirtā” (1990) autore, izdotas divas izlases “Gaŗa rinda sudraba naglu” (2005) un “Pirms Saulgriežiem” (2005), kā arī Ritas Gāles dzeja un dzīve “Saule pusdienā” (2020), kas sniedz ieskatu viņas dzejas pasaulē un atklāj personību. Viņas dzejai raksturīgi dzimtenes atmiņu motīvi, pārdzīvojumu dramatisms, zaudētā un nepiepildītā alkas, individuālā spēka apliecinājums un folkloras skaistuma un labestības poetizācijai, dzejā arī laikmeta zīmes un nospiedumi.

“Ja ikviena dzejnieka dzīve atbalsojas lielākā vai mazākā mērā viņa dzejā, tad par Ritu Gāli sakāms, ka viņas dzīve ar dzeju ir tā saaudusies, ka nav šķirama. Pazīstot dzejnieces dzīvi, dziļāk var izprast un novērtēt viņas nozīmi kā laipu metējai uz dzimteni.” (Ruta Veidemane)

Inguna Daukste-Silasproģe: Rita Gāle ir dzimusi 1925. gadā, un 30. septembrī mēs svinētu viņas 99. dzimšanas dienu. 11. marts bija viņas dzīves nogriežņa otrs gals, mūžs noslēdzās. Patiešām var teikt, ka viņa ir pēdējais cilvēks, kurš bija klātesošs “Elles ķēķī”. Daudz par to domājusi, rakstījusi, stāstījusi, dokumentējusi. Ja domājam par viņu kā cilvēku, kas savu dzīvi ir nodzīvojis gandrīz gadsimta garumā, ir pārsteidzoši tas, ko viņa ir rakstījusi, atstājusi. Katram no klausītājiem, kas ir dzirdējis, kā viņa lasa dzeju, tas ir bijis īpašs pārdzīvojums un prieks, jo

Rita Gāle patiešām ir viena no dzejniekiem, kuri ļoti labi lasa savu dzeju. Ne velti viņa ir teikusi, ka sākusi rakstīt tālab, ka skolā viņai paticis arī deklamēt.

Viņa labi deklamējusi un pamazām pati sākusi rakstīt, jo sapratusi, ka viņa var arī pati savas domas un izjūtas uzticēt papīram un pēc tam uzdrošināties kādam priekšā to lasīt.

Ritai Gālei mēs varam būt pateicīgi par to, ka ir saglabājies visai daudz dažādu liecību par laiku un notikumiem, kuros mēs nekādi neesam varējuši un nekādi nevarētu būt bijuši līdzdalīgi, jo dzīvojām katrs savā, teiksim tā, pusē. Grūti izskaidrot, kas bija tas dzinulis, bet

Rita Gāle jau kopš diezgan agrīniem laikiem kopā ar Linardu Taunu un Gunaru Saliņu Ņujorkā ir bijuši tie trīs, kuri visvairāk uzstājušies un lasījuši savu dzeju,

tās ir 50. gadu beigas un 60. gadu sākums. Acīmredzot viņā bijusi kāda vēlme to visu saglabāt. Tiklīdz radās iespēja iegādāties dažādas ierakstīšanas ierīces, viņa to darīja, vēlāk arī tika pie dažādām mazām kamerām un filmēja. Visi zināja, ka, ja viņa kurp devās, tad sēdēja pirmajā rindā. Lentu daudzums ir ļoti liels, tās  redzēju arī viņas mājās, viņa ir veidojusi arī kopijas. Vēl pirms gandrīz 10 gadiem, kad viņas mājās biju pēdējo reizi (mēs satikāmies arī pēc tam Latvijā), ir pamatīgs ierakstu krāvums. Viņa tos ir atdevusi kinoarhīvam, un tas ir lielisks materiāls tagad, kad veidojam šo lielo platformu - digitālo bibliotēku.

Tās ir laikmeta liecības, dokumentālas filmiņas par literāro dzīvi, par rakstniekiem, kas ļauj mums dzirdēt rakstnieku balsis un ļauj viņus ieraudzīt ne tikai statiskus fotogrāfijā, bet arī kustībā, lasot savu dzeju.

Tādējādi šķiet, ka nav nekādu robežu, ka arī mēs varam būt dalībnieki šajos literārajos lasījumos, jo varam tos dzirdēt un redzēt.