Dzeja – trimdas latviešu rakstnieka Gunara Janovska daiļrades mazāk zināmā šķautne

Ciklā "Dzejas dienu laiks" literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece un Rakstniecības un mūzikas muzeja mākslas eksperte Inguna Daukste-Silasproģe iepazīstina ar trimdas latviešu rakstnieka Gunara Janovska (1916–2000) daiļrades mazāk zināmo šķautni – dzeju.

Janovska pirmie dzejoļi tapuši Latvijā, atsevišķas dzejas publikācijas parādījās studiju laikā 20. gs. 30. gadu otrajā pusē izdevumā "Studentu Dzīve". Tās parakstītas ar pseidonīmu – Gunārs Salna. Trimdas posmā dzeja periodikā publicēta gan ar īsto vārdu, gan pseidonīmu Arturs Skuja.

Kaut ironiski teicis, ka "es reizēm uzkaļu kādu pantiņu", tomēr bez ironijas Janovskis arī atzinis: "Romānu var izdomāt. Dzejai jāatnāk pašai. Kad to vismazāk gaida. Pat sapnī – gatava, tikai jāpieceļas un steigšus jāuzraksta."

Gunara Janovska dzeja apkopota divos kopdzejas krājumos ar Indru Gubiņu (1927–2017) – "Paskaties kļavā" (1974) un "Vai ilgi vēl?" (1989), kā arī lasāma grāmatā "Mans dzīvesstāsts un 33 dzejoļi" (1997), kas gan izdota, rakstniekam par to neko nezinot.

Dzejā Janovskis ir gan romantiski rezignēts, gan apcerīgs un tiešs, arī ironisks. Un, kā prozas darbos, tā arī dzejā un tās noskaņās, sajūtās, izjūtās, pārdzīvojumā un vērojumos, pavisam noteikti varam meklēt pašu autoru,

jo vēstulē Indrai Gubiņai viņš atzinis: "Daudzas mūsu dzejas ir gaužām personīgas dabas. [..] Vajag mazliet drosmes – tās nodot lasītāju ziņkārīgajām acīm un domām. Bet arī rakstnieks daudzko atklāj no savām domām, piedzīvojumiem. Kāpēc lai to nedarītu ar dzejām?" Un citā vēstulē piemetina: "Vienkāršos vārdos mēs esam devuši vaļu savām sāpēm, aizžņaugtām sirdīm. Un to saprot tie, kuriem ir "tās pašas sāpes un cerības."

Dzejolis "Zemei"

Mēs cietām ilgus grūtus gadus.
Kā liekas, tad būs jācieš vēl.
Neviens nekā par velti nedos
Nevienam trūcīgā nav žēl.
Vien pati zeme dod mums graudus,
Tā mūs zemei līdzēs augt.

Kas zemei dots, tiks simtkārt atdots –
Ar zemi esam tuvi rados,
Tā žēlotāja laikos bargos.
Tā māte mums un spēka avots.
Nāks laiks un tā mums rokas pados
Un savā klēpī dusēt ļaus.

(Anglijā, 1992. gada oktobrī)