Daina Sirmā: Vēlme un spēja rakstīt kaut kā atgriezās pilnīgi nez no kurienes!

Turpinām ciklu "Dzejas dienu laiks", kura saturisko ievirzi šogad rosinājusi Ineses Zanderes ideja - saulītē izcelt labi pazīstamu latviešu dzejnieku pirmos dzejoļu krājumus... Šoreiz mūsu galvenā varone ir dzejniece Daina Sirmā. 1977. gadā viņa, toreiz kā Daina Luste, publicēja dzejoli "Mūsdienīgas dzejolis". Lai iznāktu pirmais dzejoļu krājums "Kailsals", bija nepieciešami trīsdesmit pieci gadi. 

Liega Piešiņa: Daina, kā tas ir, ka tā dzeja nāk, tad pazūd, un tad nāk "Kailsals", kas tik daudzus ir sajūsminājis?

Daina Sirmā: Tajos trīsdesmit piecos gados es par dzeju vispār nedomāju... Pirmos dzejoļus rakstīju vidusskolas laikā, studiju laikā, agrā jaunībā. 

Jums bija deviņpadsmit. 

Publikācijas bija arī nedaudz vēlāk – bija pat publikācija žurnālā "Karogs", tas man likās liels sasniegums… Bet tad es kaut kā "nolūzu" projām no šī toņa un darīju kaut ko citu. Jo sāku rakstīt, pēc manām domām, ļoti slikti, un tad visu noliku malā, saprazdama, ka tas nav domāts man – tas nav mans ceļš. Strādāju skolā, strādāju lielas slodzes, dzīvoju laukos, audzināju klases, audzināja savus bērnus. Un tikai tādā jau cienījamā vecumā –piecdesmit gadu vecumā – es tā kā atgriezos. Iestājos Literārajā akadēmijā pie Ronalda Brieža un, pateicoties šīm mācībām, pateicoties Ronaldam Briedim, tapa šī grāmata. Vēlme un spēja rakstīt kaut kā atgriezās pilnīgi nez no kurienes!

Vai, būdama latviešu valodas skolotāja, nevarējāt pašas uzrakstītus dzejoļus izmantot kā piemērus?

Es taču vispār nerakstīju! Goda vārds, es vispār nerakstīju, kaut gan man Amanda Aizpuriete savulaik teica – tu to vari teikt, cik gribi, neviens tev neticēs! (smejas) Bet tā tiešām bija, ticiet vai ne.

Un arī tagad, pēdējos gados, kad jau ir šī grāmata, es neizmantoju savus dzejoļus – ļoti kautrējos no tā.

Bet dzeju taču lasījāt arī tad, kad nerakstījāt?

Es lasīju ļoti, jā! Iepriekšējā raidījumā jūsu viesis bija Jānis Rokpelnis – viņš man bija dzejas ideāls, tāpat Uldis Bērziņš un arī mani laikabiedri, vienaudži – Anna Rancāne, Inese Zandere, Klāvs Elsbergs. Es ļoti lasīju dzeju, studēju literatūru un visu pārzināju: tiku eksaminēta un rakstīju visādus kursa darbus, diplomdarbus par dzeju. Visam sekoju. 

Mēs dzīvojam laikā, ka tad, ja vajag kādas rindas atrast, ko kādam apsveikumā ierakstīt, meklējam internetā, nevis dzejoļu krājumos. Un tad es domāju: kā šis cilvēks, kurš tādā izrautā veidā vēlas ko skaistu atrast, spēj noteikt uzieto rindu kvalitāti? Jo tās ir tikai izrautas rindas, tikai fragmenti... Vai arī dzīvojam tik fragmentāra laikmetā, kad tas ir normāli?

Droši vien, ka tā arī ir, jo viss jau ir fragmentēts – arī dzejolis, izrauts no krājuma, ir fragmentēts, jo visu gribas īsi un arvien īsāk. Varbūt tāpēc. 

Viens no stāstiem, kas izlasāms grāmatā par Imantu Ziedoni, ir tāds, ka viņš [Raimondam Paulam dziesmai uzrakstījis tikai četrus vārdus – pēc tam, kad Pauls bija pārmetis viņam, ka viņš rakstot pārāk gari.

Man prātā liela, gara mūzikas kompozīcija, ko Brīvības pieminekļa rekonstrukcijai par godu bija uzrakstījis Zigmars Liepiņš: tajā bija tikai trīs vārdi: Tēvzemei un brīvībai. Un tad lai katrs liek iekšā saturu, kādu vien grib un spēj. Var rakstīt ļoti īsi. Man nāk prātā arī Velta Sniķere, kura bija uzrakstījusi dzejoli: Abra rūgst. 

Jūsu dzejoļu krājums "Kailsals" iznāca 2012. gadā. Vai atceraties, kāda bija apkārtējā aina, kas tajā laikā vēl iznāca? Piemēram, Inesei Zanderei, kurai kopumā klajā nākušas 38 bērnu grāmatas, 2012. gadā vien iznākušas piecas bērnu grāmatas. Kāda bija tā situācija 2012. gadā, vai atceraties?

Biju traki samulsusi, jo es – piecdesmitčetrgadīga debitante – sēdēju "LaLiGaBas" apbalvošanā, jo biju nominēta kopā ar jauniem cilvēkiem. Pie mana galdiņa bija debitante Agnese Rutkēviča, debitants Toms Treibergs, toreiz un daļēji arī pašlaik zenītā bija Inga Gaile, Arvis Viguls un Ingmāra Balode. Un vēl jau interesanti bija tas, ka toreiz pat visa "LaLiGaBas" žūrija bija jaunāka par mani! Un es tur – debitante... (smejas)

Bet tas man radīja ārkārtīgi lielu pacēlumu un pozitīvas emocijas, arī milzīgu, milzīgu pārsteigumu… Savos gados biju uzrakstījusi grāmatu, kuru, man par ārkārtīgi lielu pārsteigumu un, protams, lielu prieku, pieņēma arī jaunākās paaudzes lasītāji un jaunākās paaudzes dzejnieki, par mani rakstīja ļoti labas recenzijas. Pilnā līksmībā pirmo atzinīgo recenziju uzrakstīja Katrīna Rudzīte, bet par tālākajiem krājumiem rakstījuši arī Artis Ostups un Raimonds Ķirķis – cilvēki, kas man ir lielas autoritātes literatūrā. Arī Kārlis Vērdiņš ir uzrakstījis vienu labu, atzinīgu recenziju. Tā ka šis gads un viss debijas laiks man bija liels prieks un pārsteigums.

Kāda ir tā situācija, kad dzejoļus raksta it kā sev, bez domas par publicēšanu grāmatā, bet tad sastopies aci pret aci ar skatītājiem, kur atnākuši paklausīties tos dzejoļus. Kas tajā emociju virpulī jūsos mīt?

Protams, ir liela nedrošība un visu laiku šaubas, kā tas ir vai nav izdevies, varbūt vēl vajag kaut ko palabot, varbūt vēl vajag atlikt un kā tas viss notiks.

Bet tajā pašā laikā jau ir arī pretējais virziens – ka gribas, lai kāds izlasa un gribas, lai tas paliek, un paliekoša ir publikācija grāmatā. Runājot patētiski, tas ir tā, kā rakstīt mūžībai, jo grāmata jau ir mūžīga. Gan jau kāds eksemplārs paliks arī simtiem gadu.

Vairāk – audioierakstā.