Anna Rancāne: Rakstīt latgaliski ir arī misijas izjūta

Cikla "Dzejas dienu laiks" fokusā - dzejniece Anna Rancāne, kuras pirmais dzejolis "Ko dziedāja bāra bērni" publicēts Ludzas rajona laikrakstā 1975. gada 30. decembrī, bet pirmais dzejoļu krājums "Lūgšana mājai" klajā nāk 1982. gadā.
Ieva Kalniņa grāmatā "Latviešu rakstniecība biogrāfijās" (2003): "Annas Rancānes dzejai piemīt eksaltēts lirisms, jūtu sakāpinātība, ekspresīvi, folkloriski ietonēta tēlainība, īpaši daudz lietota personifikācija.

Dzejā atdzīvināti gadsimtos koptie tautas ētiski estētiskie principi, galvenās vērtības ir tauta, zeme, bērns, māte, māja, Latgale.

Pēdējos krājumos būtiski ir reliģiskie motīvi, kuros atklājas liriskās varones neizsmeļamais spēka, arī ētisko vērtību avots ticībā, paļāvībā uz Dievu. Uz laikmeta negatīvajiem sastrēgumiem dzejnieces skatījums ir dziļi personisks, izdzīvots vienotībā ar savu likteni."

Liega Piešiņa: Kā  sākās dzejošana un dzejotprieks?

Anna Rancāne: Es tā īsti neatceros, jo dzejoļus esmu rakstījusi, šķiet, jau visu apzinīgo mūžu, taču atceros iedvesmu kaut ko pierakstīt uz papīra.

Nāku no ļoti kultūrvēsturiska un literāra novada Latgalē - no Rogovkas. Kad vēl biju bērns, Desetnieku kapsētā tika  atklāti pieminekļi izciliem Latgales kultūras darbiniekiem Pīteram Miglinīkam un Andrievam Jurdžam. 

Mūs no skolas turp veda un stāstīja par šiem cilvēkiem. Bija ciemos arī dzejnieki Andris Vējāns, Pēteris Jurciņš, Marta Bārbele un citi. Viņu viesošanās mūsu skolā tik tiešām man bija nozīmīga, jo dzirdējām un redzējām dzejniekus. Par Andrievu Jurdžu tik aizkustinoši lasīja un stāstīja, ka es, atnākusi mājās, uzrakstīju garu, garu dzejoli, kurā pirmās rindas bija: „Tu, kas neesi gājis skolā ne dienas, prati dzejot, ko prot ne ikviens!”  Šādā pašā garā arī visi seši vai septiņi pantiņi varoņeposa noskaņā. Tā pamazām arī sāku rakstīt un aizsūtīju dzejoļus avīzei „Pionieris”.  Saņēmu  vēstuli, ka diez kas nav, bet vajag censties. Protams, es arī centos (smiekli). Kad jau studēju  Universitātē, iesaistījos Rīgas Jauno literātu studijā.  Tā bija vislabākā skola, jo to vadīja vispirms  Pēteris Zirnītis, viņš gan man nekādu īpašu iespaidu neatstāja, bet pēc tam pārņēma Māra Zālīte un tas bija tiešām gan kultūrizglītojošā ziņā, gan saskarsmes ziņā bija ļoti nozīmīgi.  Māra mūs veda uz Piebalgu, tikāmies ar „Iļģiem”, kopā svinējām Jāņus, bija dažādas lekcijas Rakstnieku savienībā jaunajiem dzejniekiem.

1982. gadā man bija divi svarīgi notikumi -  saņēma Latvijas Valsts Universitātes diplomu par ekonomista izglītību un iznāca pirmā dzejoļu grāmata.

Varam piebilst, ka abi bija sarkanā krāsā.

Jā, tā ir - gan diploms bija sarkans, gan arī šī grāmatiņa - tāda ļoti maza, mīlīga. Tagad, to paņemot, man nav kauns par šiem dzejoļiem.  Protams, tie ir bezgala naivi un ļoti bērnišķīgi, bet šobrīd tos pieņemu.

Kādi ir izvēle, kad dzejot  latviski vai  latgaliski?

Arī pirmajā grāmatā jau bija divi dzejoļi latgaliski, arī dzejolis „Lūgšana mājai”, no kura ņemts krājuma nosaukums. Latgaliešu valoda ir tā, kurā domāju, tā, kuru pirmo iemācījos pēc piedzimšanas.  Es pat nevarēju iedomāties, ka šajā valodā var rakstīt, jo skolā, protams, mums lika gan runāt, gan rakstīt latviski. Bēniņos tēva māsām bija saglabājušās latgaliešu avīzes, žurnāli, kur bija arī dzejoļi. Tos atradu un tiešām biju  pārsteigta, ka arī tā var rakstīt, un mēģināju pati.

Šobrīd vairāk rakstu latgaliski, iespējams, tāpēc, ka mani šī valoda šķiet interesantāka, un zinu, ka tā ir arī zināmā mērā misijas izjūta.  

Esmu ļoti gandarīta, ka tagad ir daudz jaunu, spēcīgu literātu, kas raksta latgaliski, un raksta labāk par mani.