Vijoļbūves meistars un instrumentu eksperts, tulkotājs, izcilās rakstnieces un dzejnieces Vizmas Belševicas dzīvesbiedrs, literātu Klāva un Jāņa Elsbergu, kā arī tulkotājas no norvēģu valodas Raitas Kozlovskas tēvs Zigurds Elsbergs ir daudz pieredzējis un daudz devis citiem.

Viņa mūžs ir 83 gadi no Latvijas likteņa. Viņš piedzīvojis gan dzimtās pilsētas Liepājas sagrāvi, gan bēgļu gaitas un tuvo ģimenes locekļu aiziešanu mūžībā. Tomēr tas nav spējis aizēnot milzīgo mīlestību, ko viņš jutis pret dzimteni, dzimto valodu, mūziku un ģimeni. Ar Elsberga kungu tiekamies Valsts svētku rītā.

"Esmu laimīgi piedzimis brīvā Latvijā. 1932. gadā, vienā dienā ar Raini - 11. septembrī, tikai trīs gadus pēc viņa nāves.

Ulmaņlaiki man saistās ar daudziem brīnišķīgiem piedzīvojumiem, un viens no lielākajiem saistīts ar 18. novembri, kad Liepājā gar ielu malām dega simtiem uguntiņu, un visa pilsēta bija skaisti izgaismota. Bērnam tā bija kā pasaku valstība!

Atceros Liepāju, kāda tā bija pirms kara... Tēvs strādāja pilsētas valdē, bet mamma - Sarkanā krusta birojā, kura logi izgāja uz brīnišķīgo Rožu laukumu. Redzēju, kā uzbūvēja 15. maija namu - vienīgo ēku, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Pa labi no tās bija Liepājas ekonomiskais veikals - atmiņā vēl ir garšas, kādas tajā laikā bija. Piemēram, brīnišķīgā ābolu sula, ar kuru mazliet var sacensties Pūrē gatavotais dzēriens, visdažādāko veidu saldējumi..."

Elsberga kungs neslēpj: traģiskā ziņa, ka Latvijā ienākuši krievu tanki, bijis viņa jaukā bērnības posma noslēgums. "1941. vai 1942. gadā kopā ar vecākiem gājām uz tirgu - man ļoti nepatika, ka mani ņem aiz rokas. Vīrišķīgs biju savā zēniskajā garā! Tiku salīgts Dunalkas pagastā par ganu. Pēc ganu vasaras dabūju vairākus pūrus kartupeļu, miltus, spaini medus. Ģimenē biju pelnītājs. Bet vēlāk Kalpaka pamatskolā īsti iepazinu Latviju, iemācījos daudzas tautasdziesmas, darbmācība deva pamatu amatnieciskajam ķērienam.

Šodien jau varu palepoties, ka vairākkārt esmu bijis ciemos un spiedis roku leģendārai personībai, kas redzama arī Viļa Rīdzenieka slavenajā fotogrāfijā no 18. novembra svinībām Nacionālajā teātrī - Bruno Kalniņam.

Laikā, kad studēju Zviedrijā - 1965. un 1966. mācību gadā - lielāka ienaidnieka par sociāldemokrātiem, kurus viņš pārstāvēja, nebija. Viņi izdeva laikrakstu "Brīvība" - ja kādu Padomju Savienībā pieķēra, ka viņš draudzējas ar sociāldemokrātiem, draudēja izsūtījums. Zviedrija, kur biju apmaiņas aspirants, siituāciju labi saprata: nomainīja dzīvokli Stokholmas centrā uz nomali, kur netālu dzīvoja arī Kalniņš - tur mani nevarēja izsekot. Bija simtprocentīgas iespējas tikt vaļā no visiem vajātājiem."

Tomēr Zviedrijā Elsberga kungam gājis raibi... Sarunas gaitā uzzinām par sākotnēji nevainīgajiem piedzīvojumiem, kas raisījuši lavīnas efektu un vēlāko krišanu nežēlastībā, čekas kratīšanu, atlaišanu no Operas, amizanto iepazīšanos ar dzīvesbiedri Vizmu Belševicu un vēlāko smeldzīgo likteni, audžudēlu Klāvu, kuram bijis tēva vietā, viņa traģisko nāvi un represijas, ko nācies pārciest abiem ar izcilo dzejnieci...

"Kā mēs to varējām izturēt? Vizma nevarēja... Viņa pārtrauca rakstīt dzeju. Kas tas ir par zaudējumu! Un ko Klāvs vēl būtu varējis uzrakstīt... Sapratu, ka vienam šajā krīzes situācijā jābūt stiprajam...

Trieciens mūsu ģimenei bija tik liels, ka teicu: gribu atstāt šo valsti, kur notiek slepkavības un netaisnības. Vizma atrunāja, sakot, ka Jānim jāuzaug Latvijā, un tēvs viņam ir vajadzīgs.

Es labi zināju, ko nozīmē bēgļu gaitas, kuras pats biju pieredzējis. Zināju, ka svešums nav paradīze... Pēc 1944. gada oktobra, kad mūsu iedzīve tika sabombardēta, devāmies uz Dancigu. Torpēdas mūsu kuģim pagāja garām, bet iepriekšējais bija nogremdēts."

Skaudrs ir Zigurda Elsberga stāstījums par piedzīvoto bēgļu gaitās. "Kad apmetāmies Čehijas rietumos, piedzīvojām situāciju, kad pilsētiņā no vienas puses ienāca franči un amerikāņi, bet no otras - krievi..." Atmiņas ir sāpīgas, un traģisku notikumu tajās netrūkst.

"Kad 2005. gadā Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē notika atvadīšanās no Vizmas, nepilnu stundu sēdējām līdzās ar Vairu Vīķi-Freibergu un kopīgi atcerējāmies bēgļu gaitas..."

50. gados Elsberga kungs mācījies Dārziņskolā, bet studiju gados uz pusslodzi bijis toņmeistars Latvijas Radio, kur kopumā aizvadīti 14 darba gadi. "Kad nodibināja raidījumus Zviedrijā, pielika mani par mūzikas redaktoru. Radio muzikālās daļas vadītājs tolaik bija Jānis Ivanovs, un viņš ļoti interesējās par vijoļbūvi, kas man gāja no rokas. "Tā ir smalka lieta," viņš teica. Nevarot vien pārstāt brīnīties, kā es to pieprotot."

Patiesi, instrumentu meistarošana Elsberga kungam gājusi no rokas - čellisti un vijolnieki nākuši strīpām vien.

Starp citu, arī pats Zigurds Elsbergs savulaik ne tikai aktīvi tulkojis, bet arī dzeju rakstījis un šodien nožēlo, ka sadedzinājis jaunības dienu dzejoļus.

"Latviešu valoda jāmācās vēl joprojām. Nupat lasu Anšlāvu Eglīti -  no viņa ir, ko pamācīties!"

Pats Zigurds Elsbergs prot vācu un zviedru valodu, tāpat vācu, krievu, angļu mēli, saprot un lasa norvēģiski un dāniski, daudz laika veltījis somu valodas apguvei. "Smejos, ka gribu nomirt, saprotot arī franciski..."

"Cepure jānoņem visu to cilvēku priekšā, kas Latvijā palikuši. Pa mūzikas līniju skatoties - tik daudzi jau ar vienu kāju ir Rietumos! Turienes skolotāji dabū labi sagatavotus mūziķus. Lai gan - tie, kuri stiprāki un radošāki, veiksmīgi spēj atgriezties un darboties arī šeit. Tur rodas optimisms."