Zemi, kas dzied, nevar nedzirdēt. Saruna ar režisoru Māri Martinsonu par jauno filmu

Režisors un scenārists Māris Martinsons strādā pie filmas "Zeme, kas dzied". Filmas pirmizrāde 2023. gadā iecerēta kā veltījums Dziesmu svētku tradīcijas 150. gadskārtai.

Latvijas Nacionālais kino centrs 2020. gada filmu ražošanas projektu konkursā izraudzījies filmas, kuru tapšanai tiks piešķirts finansējums. Kopā tās būs 19 filmas - piecas pilnmetrāžas spēlfilmas, astoņas dokumentālās filmas un sešas animācijas filmas.

Vienu no filmām veidos režisors Māris Martinsons, un tās nosaukums būs "Zeme, kas dzied". Cerot uz pozitīvu notikumu virzību, pirmizrāde plānota 2023. gadā, atzīmējot Dziesmu svētku tradīcijas 150. gadskārtu.

Pilnmetrāžas filmas scenārija autori ir Dainis Īvāns un pats Māris Martinsons, operators - Gints Bērziņš, komponists - Uģis Prauliņš, producente - Linda Krūkle, un filma top studijā K Films.

... Ir 1873. gada sākums. Mazā Vidzemes ciematā ir tikai vīru koris, bet jaunās un izglītotās Annas vēlēšanās dziedāt ir tik liela, ka viņa gatava pārvarēt neskaitāmus šķēršļus un kopā ar simtiem tautiešu doties uz Rīgu, lai pieteiktos dalībai pirmajos vispārējos dziedāšanas svētkos, kurus Rīgas Latviešu biedrība sarīko pusgada laikā. Iespējams, tieši dziesmas spēks pavēra ceļu mūsu valsts neatkarībai un brīvībai.

Ieva Zeidmane: Vai tieši Dziesmu svētku 15. gadskārta bija fakts, kas jūs rosināja veidot šādu filmu?

Māris Martinsons: Pie šī stāsta strādājam jau vairāk nekā trīs gadus, pat četrus, jo filmu veidošanā ir ļoti svarīgi atrast stāstu, kas aizrautu tevi pašu un varētu rezonēt arī sabiedrībā – lai cilvēkiem tas būtu vajadzīgs, jo mūsu stāsta auditorija taču ir skatītāji. Tolaik notika liela gatavošanās Latvijas simtgadei, gaisā virmoja daudz tēmu, bet mēs apstājāmies pie 1873. gada – pie Pirmo Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku notikuma.

Sākot pētīt materiālus, atklājās ļoti daudz interesantu lietu, un tas mūs vienkārši aizrāva – sākām strādāt pie projekta, nezinot, vai kādreiz maz būs iespējams to realizēt.

Sevi mierināju ar domu, ka sliktākajā gadījumā uzrakstīšu grāmatu, jo materiālu bija daudz. Tad nāca kārtējais Nacionālā kino centra konkurss, kas deva stimulu mūsu ideju noformulēt kā filmas projektu. Sākumā tas bija konkurss filmu attīstībai – saņēmām sākuma finansējumu, kas deva stimulu strādāt tālāk un pārliecināties, vai tēma tiešām ir tā vērta un vai tā mūs interesē. Taču strādājot aizvien vairāk un vairāk pārliecinājāmies, ka tas ir ne tikai interesants, bet arī ļoti vajadzīgs stāsts, jo līdz šim nekur vienkopus nav bijuši savākti materiāli tieši par šo notikumu un tieši par šo gadu. Lai saprastu un izveidotu kopējo ainu, bija jāmeklē pa mazam gabaliņam no daudziem un dažādiem arhīviem un bibliotēkām – tikai tā ir iespējams atrast materiālus, kurus neviens līdz šim nav atradis. Kad nonācām jau līdz Nacionālā kinocentra ražošanas konkursam, paši jutām, ka esam pietiekami spēcīgi. Pagājušā gada rudenī mums piedalījāmies arī prezentācijā, kur mūsu projektu izvērtēja tādi zināmi cilvēki kā Māra Zālīte, Pēteris Krilovs – viņi izteica savus vērtējumus mūsu scenārijam un idejām. Vadoties pēc viņu komentāriem un vēlreiz runājot arī ar vēsturniekiem, esam šo projektu izveidojuši tādu, kādu to redzam, gūstot apliecinājumu tam, ka mūsu darbs bijis pareizā virzienā.

No Nacionālā kino centra saņemtais finansējums mums ir kā zaļā starta raķete, ka no šī brīža trīs gadi mūsu dzīvē būs zem šīs Dziesmu svētku zvaigznes.

Šī būs vēsturiski precīza filma?

Domājot par tik attāla laika notikumiem, grūti runāt par precizitāti, jo jebkurš no materiāliem, kas atnāk līdz mūsu dienām, ir subjektīvs. Bet viena no mūsu nostādnēm – būt godīgiem pret laiku un materiālu, filmu mēģinot veidot tā, lai tā nebūtu tendencioza un būtu maksimāli tuva tam, kā tas varēja notikt. Jo materiālu par to laiku ir ļoti daudz.

Mūsu filmas laiks sākas ar notikumiem 1873. gada februāra vidū, kad Latviešu biedrības gada svētkos tika pieņemts lēmums par svētku organizēšanu, bet filma beidzas uzreiz pēc Dziesmu svētkiem – jūnija beigās, kad dziedātāji dodas projām no Rīgas un atgriežas Vidzemē, Kurzemē...

Tas ir pusgads – ziema, pavasaris un vasara. Materiālu ir ļoti daudz, bet tie ir tādi – piemēram, tika pieņemts tāds un tāds lēmums, tika izveidots tāds un tāds repertuārs. Man kā scenāristam tas ir ļoti interesanti – pieslēdzot iztēli, mēģināt radīt situāciju, kādā tas lēmums tika pieņemts. Jo ir skaidrs, ka nebija tikai tās desmit vai divpasmit dziesmas, noteikti bija daudz vairāk. Un vēl – kā viņi strīdējās, kādā veidā nonāca pie kompromisiem un tā tālāk. Daudzi šie fakti no tā brīža liek it kā patīt filmu atpakaļ, paskatīties, kas notiek, un mēģināt iztēloties, kā viņi nonāca pie viena vai cita lēmuma.

Ir arī daudz citu interesantu elementu – piemēram, laikrakstos jau marta sākumā tika paziņots, ka "ar visaugstākās varas atļauju notiks Dziedāšanas svētki", bet augstākās varas atļauja tika saņemta tikai aprīļa beigās!

Jo ir ar roku rakstīta vēstule gubernatoram un tāpat ar roku rakstīta gubernatora atļauja, kas datēta ar aprīļa vidu un aprīļa beigām. Scenāristam un filmas veidotājiem tās ir ļoti interesantas nianses, jo aiz tā visa slēpjas intriga – tas nozīmē, ka cilvēki domāja, kādā veidā šos svētkus izveidot. Filma ir laika posms no idejas paziņošanas līdz svētku beigām.

Mūsu stāstā sekojam divām līnijām – viena ir vēsturiskā līnija un reālie vēsturiskie tēli, kuri bija rīcības komitejā un kuru pūliņiem pateicoties, svētki bija iespējami – uzņēmējs Rihards Tomsons, arhitekts Jānis Baumanis, izdevējs Dīriķis, jurists un advokāts Krišjānis Kalniņš.

Bet paralēli ir izdomātā līnija, kas balstās tieši tā laika situācijā –

Vidzemes laukos ir kāda meitene, kura ļoti grib dziedāt korī, bet viņas apkārtnē ir tikai vīru kori, kas bija ļoti raksturīgi tam laikam. Viņas vēlēšanās nokļūt un dziedāt Dziesmu svētkos filmā ir viens no emocionālajiem un cilvēciskajiem stāstiem, kas piešķirtu šai filmai jūtas, emocijas, pārliecību, vēlmes.

Kāpēc man šis projekts ir mīļš un kāpēc man tas ļoti patīk – tas ir viens no vēstures stāstiem, kuram ir ļoti labas beigas – mēs taču tuvojamies šīs tradīcijas 150. gadskārtai. Tāpēc šis stāsts ir interesants ne tikai man – tas ir vajadzīgs arī citiem cilvēkiem. Jo

lielākoties jau vēsturiskās filmas beidzas ar to, ka varoņi, pie kuriem tu pierodi un kuri cīnās par kaut ko, aiziet bojā, un tu vari tikai bēdīgi nopūsties, ka viņu vairs nav līdzās mums. Šis ir citāds stāsts.

Sarunu pilnā apjomā lasiet LSM!