3. martā pirmizrādi Latvijā piedzīvojusi režisora Andra Gaujas īsfilma "Vērošanas māksla", kurā viņš pievērsies atklājumam par noslēpumaino Visuma rakstu, kas caurauž pasauli gan tās vislielākajā, gan vismazākajā mērogā. Filma jau saņēmusi atzinību vairākos starptautiskos festivālos...

Orests Silabriedis: Kad presē pavīdēja teikums, ka Andris Gauja pievēršas metafizikai, man likās tik aizraujoši, ka cilvēks, lūk, tā ņem un pēkšņi nolemj – es tagad pievērsīšos metafizikai. Bet īstenībā tas, ko mēs redzam tavā jaunākajā kinodarbā, patiešām rosina doties abstrakciju, tēlu un izdomas pasaulē, kur ir ļoti daudz skaistuma. Tad nu sāksim no sākuma: kas bija impulss tam, lai tu sāktu mēģināt sasiet kopā divas tik ļoti dažādas pasaules?

Andris Gauja: Ja tu vaicā, kāpēc esmu pievērsies metafiziskajām tēmām, būtu grūti vienā īsā atbildē to ietilpināt.

Nevajag īsi. Tu vari izvērsties.

Ja runājam par gļotsēņu un Visuma īsfilmu "Vērošanas māksla", es biju nonācis ārkārtīgi komfortablā situācijā… Pirms pāris gadiem igauņi, kas gatavojās Tartu kā 2024. gada Kultūras galvaspilsētas projekta īstenošanai, mani atcerējās kā dokumentālistu, kas pirms nu jau 12 gadiem uzņēmis filmu "Ģimenes lietas". To viņi atcerējās, un uzaicināja mani piedalīties konkursā. Dažādi dokumentālisti no dažādām Eiropas valstīm tika aicināti paviesoties Dienvidigaunijā. Tur bija jauki. Bet visjaukākais bija teikums, ko mūžam atcerēšos: tas bija e-pasts, kurā bija teikts: "Jums tiek dāvāta absolūta mākslinieciskā brīvība!" 

Tas nemaz tik bieži negadās, ka tev piedāvā māksliniecisko brīvību...

Tas bija tik ļoti spārnojoši, ka piekritu šim izaicinājumam. Sekoja vairākas rezidentūras, kurās patiešām ļāvos brīvībai un tēmu meklējumiem. Atradu divas tēmas, kuras man šķita vienlīdz aizraujošas: viena ir gļotsēņu fenomens, kas ir ne tikai Latvijā – kopš pandēmijas tas ir tāds patiešām jaunais trends. Un otra tēma bija astrofiziķi, Tartu lielā observatorija, kurā ir viens no lielākajiem teleskopiem Ziemeļeiropas reģionā, un vēl pie labas veselības esošais 95 gadus vecais astrofiziķis Jāns Einasto... Man liekas, ka tos lielos zinātnieku prātus ne vienmēr ikdienā novērtē. Un nekādu materiālu par šo cienījamā vecumā esošo pasaules līmeņa astrofiziķi pēdējā laikā Igaunijā nav bijis! Viņš taču ir kolosāls cilvēks, viens no tiem, kas izvirzījis Visuma šībrīža vadošo teoriju – proti, ka Visumam ir zināma dizainiska uzbūve, ka tas patiešām ir kā regulārs tīmeklis!

Ilgstoši pētot galaktikas un starpgalaktiskos tīklojumus tiktāl, cik  visjaudīgākie teleskopi ļauj uztvert Visuma vizuālo manifestāciju, pakāpeniski atklājušās zināmas kopsakarības. Tas noticis 60., 70. gados. Tas nav tikai Jāns Einasto. Tur bija virkne zinātnieku visā pasaulē, kuri, paralēli pētot šos procesus, pirmo reizi šīs pasaules vēsturē nonāca līdz tādām hipotēzēm, ka galaktikas ir daudz lielākā mērā savstarpēji savienotas un saistītas. Ne burtiski redzamā veidā – tur ir dažādi gāzveidīgi veidojumi, izkaisīti pa izplatījumu, un pakāpeniski zinātnieki nonākuši līdz pirmajai filmiņai, kas izskatās pēc mūsdienu 3D animācijas: viņi ir rēķinājuši un kalkulējuši attālumus starp galaktikām un radījuši to modeli, kas manā filmā arī mazliet parādās – tas patiešām ir tāds regulārs tīmeklis... Palēnām šī teorija kļuva par arvien vairāk apstiprinātu, un šobrīd tā ir jau patiešām apstiprināta. 

Īstenībā to aptvert... Tas ir apmēram kā bērnībā, kad mēģinājām iztēloties, kas ir bezgalība...

Es tiešām no bērnības atceros mazā prātiņa spekulācijas par to, cik liela var būt telpa, vai tai var būt robeža, vai bezgalība ir iespējama, un, ja tā, tad kā to iztēloties? Tāpat arī mani vienmēr interesēja tādas prāta spekulācijas par to, cik maza var būt pasaule…

Un tā nonāci līdz otrajai tēmai – gļotsēnei.

Šo fenomenu pamanīju pandēmijas laikā, un tas man arī liekas ļoti saprotams, ka cilvēki bija frustrēti, izolēti, jutās ierobežoti, klaustrofobiski un tamlīdzīgi. Cilvēki vienkārši devās dabā, un cita starpā pamanīja arī gļotsēni, kas ir tāds pavisam nesen labāk izprasts organisms, jo pirms nieka desmit gadiem tā tikai izslēgta no sēņu reģistra, kad mikologi teikuši – sak’, tas nav mūsējais, "šitais" staigā! Izrādās, ka gļotsēne patiešām pārvietojas brīvi, tā ir kaut kas starp dzīvnieku un sēni. 

Kas ir tas, ko tu atklāj šajā mazajā pasaulē?

Attīstoties tehnoloģijām, daudz pieejamāki kļuvuši dažādi optiski palielināmie rīki. No lupām līdz dažādu veidu mikroskopiem, kurus gļotsēņu pētnieki sākuši vairumā iegādāties. Un tas ļauj šo mazo pasauli saskatīt daudz detalizētāk nekā kādreiz. Kādreiz tā tiešām bija tikai zinātnieku prerogatīva.

Ieraugot gļotsēnes dabā, tie ir tādi pāris milimetru lieluma krāsaini punktiņi, bet, kad tos sāk palielināt, tur patiešām atklājas ārkārtīgi krāsaina pasaule – noteikti daudz krāsaināka, nekā meža ainava! Gļotsēnes ir rozā, oranžas, zilas – spilgtās un dažādās krāsās. Turklāt gļotsēne maina savu agregātstāvokli: vienā fāzē tā ir burbuļaina masa, kas vizuāli atgādina zinātniskās fantastikas filmas, bet tad, kad beidzas barība, iestājas sals un ir jāizdzīvo, masa transformējas par sēni – tā pēkšņi kļūst par objektu, kas izdala sporas un vairojas tālāk! Ļoti, ļoti interesants radījums. Man tas vispār šķiet kaut kas metaforisks, kas kaut ko pasaka par lietu dabu – ka daba jau arī ir nemitīgā mutulī un kaut kādā transformācijā.

Vairāk – ierakstā.