18. jūnijā durvis pirmajiem apmeklētājiem vēra jaunais Ventspils zinātnes centrs "VIZIUM", par kuru plašāk uzzinām Dinas Dūdiņas-Kurmiņas un Ingas Saksones sarunā ar Ventspils Digitālā centra direktori Elīnu Kroņkalni.

Iecere par zinātnes centra izveidi radās pirms 10 gadiem ar mērķi vairot bērnos un jauniešos interesi par zinātni un tehnoloģijām, kā arī izveidot vietu, kas piesaistīs tūristus, ģimenes ar bērniem un skolēnu ekskursijas, ne tikai tūrisma sezonā, bet visa gada garumā.

Zinātnes centra izveides stāsts sācies 2015. gadā, kad tika izsludināts starptautisks metu konkurss, kurā par labāko žūrijas komisijai atzina Audrius Ambrasas (Lietuva) ēkas projektu.

Sešu stāvu ēkas fasāde ir  izgatavota no stikla un kapara apdares loksnēm. Lai kapars ar laiku nezaudētu mirdzumu, loksnes apstrādātas ar īpašu tehnoloģijas paņēmienu, kas Latvijā izmantots pirmo reizi. Īpaši izceļama ir zinātnes centra foajē grīda. Uz tās 365 m2 platībā veidota pasaules karte, kas sastāv no vairāk nekā 600 000 Murano stikla flīžu gabaliņiem. Kartes centrā – Ventspils, zem kuras iemūrēta kapsula ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.

Zinātnes centrā VIZIUM ir ap 80 interaktīvu un izglītojošu eksponātu septiņās tehnoloģijām un dabaszinātnēm veltītajās galerijās, kur var iepazīt STEM pasauli. Zinātnes centra eksponāti ļauj apmeklētājiem iejusties futbolista, šāvēja un snovbordista lomā, izjust zemestrīces spēku, izkļūt no virtuāla labirinta, pielaikot virtuālos tautu tērpus, izbraukt pa amerikāņu kalniņiem utt. Zinātnes centrā ir padomāts arī par mazākajiem apmeklētājiem, šeit pirmsskolas vecuma bērniem būs iespēja kārtīgi parotaļāties ūdens piedzīvojumu pasaules atrakcijā, spēlēt vienu no bērnības rotaļu klasikām - veikalu, un iejusties mazo būvnieku lomā.

***

Inga Saksone: Atklāšana tikko kā aiz muguras: kādas ir pirmās sajūtas?

Elīna Kroņkalne: Nogurums. (smejas) Bet šobrīd jau ir tā, ka nu jau esam pārgājuši vērtēšanas stadijā, kad varam staigāt, skatīties, vērtēt emocijas, tāpat "aplaizīt brūces", jo pēc atklāšanas pasākumiem, kuros cilvēku bija daudz, bija kādi minibojājumi un lietiņas, kas jāpieremontē un jāsakārto.

Bet nu - tas bija pilnīgi saprotams. Tas ir pilnīgi loģiski - jo

viens ir uztaisīt tik lielu ekspozīciju, pašiem mēģināt testēt - un mēs paši vienmēr esam centušies to darīt pēc iespējas saudzīgāk, skaistāk, smukāk, labāk, bet otrs ir tas, kad atnāk reālie lietotāji un rāda, kā patiesībā tas ir jādara.

Tas viss ir darba kārtības jautājums. Eksponāti jāapkalpo, jāuztur, tāpat redzam, ka kaut kas vēl nav īsti uztverams un saprotams, ka vēl ir jābūt kādām papildus instrukcijām un norādēm. Viss vēl tikai sākas, un pirmos mēnešus pie tā noteikti strādāsim - kā vēl uzlabot un attīstīt to visu.

Vai pēc pirmajām pāris dienām var pateikt, kas cilvēkus visvairāk interesē?

Tas, ko mēs jau bijām paredzējuši: lielie simulatori un virtuālās realitātes kustības un sajūtas. Amerikāņu kalniņi bija topu tops! Bet tajā pašā laikā mums ir arī tāds ļoti interesants eksponāts kā lāzeru labirints, pie kura stāvēja rindas un kuru cilvēki gribēja ložņāt, iejūtoties Džeimsa Bonda lomā un mēģinot netrāpīties lāzera staru ceļā. Tas arī bija ļoti interesanti un saistoši gan lieliem, gan maziem. Veselīga dzīvesveida galerijā, kurā ir aktīvāka darbošanās, brīžiem var slapju muguru dabūt, un tepat ir sevis uztveres galerija, kur apsēžamies uz soliņa pie ekrāna - varam pildīt tekstus, fotografēties vai pamēģināt, kā mainās balss intonācija, un tad atkal var nomierināties un pasēdēt mierīgāk. Šeit var droši izpausties cilvēki ar dažādu vecumu, dažādu gaumi, dažādiem noguruma un aktivitātes līmeņiem. 

Kas ir tās lietas, kas "Vizium" atšķir no līdzīgiem zinātnes parkiem?

Pirmām kārtām - dizains. Ekspozīcija veidota kā vienots koncepts. Ne velti arī uzņēmumu kopums, kas to veidoja, pilnsabiedrība "Nākotnes laboratorija / Futurelab", jau nosaukumā ielika "Nākotnes laboratoriju". Viņi arī savu metu jau bija piedāvājuši ar šo nosaukumu, un principā tas ir arī tas, kas mums vislabāk patika metu konkursā - šis laboratorijas koncepts, nākotnes redzējums arī jau pašās konstrukcijās, ne tikai tehnoloģiju pielietojumā. Un tas tagad ir arī realizējies līdz gatavībai.

Līdzīgi saka arhitekts Didzis Jaunzems, kas to visu ir izdomājis un radījis - ka šeit veidojas tāda kā nākotnes laboratorija, kā nākotnes pilsēta, kur ir ielas, skvēri, katram savs mīļākais apmešanās un atpūtas punkts, kur ar ģimeni kopā būt.

Ar šādu ideju viss koncepts arī veidots, jo to, apceļojot arī citus zinātnes centrus, esam novērojuši - ka dizainiskais vienotums nav tik populārs. Vēl viens aspekts ir tas, ka gadu gaitā, veidojot jaunus eksponātus, ir jātur līdzi - ja grib vienoto stila izstrādi, arī mums tas būs jāņem vērā: ka eksponātiem jāiekļaujas kopējā vizuālajā izskatā.

Otra lieta, ko apzināti esam centušies darīt, ir tehnoloģiju pielietojums - ka arī dažādos citos eksponātos, ko varētu pasniegt pavisam savādāk, praktiskāk, mēs tomēr esam lietojuši dažādus ekrānus, projekcijas, dažādus tehnoloģiskos risinājumus,

lai cilvēkiem parādītu, ka tās pašas projekcijas un skārienjutīgos ekrānus, ko tik bieži izmantojam ikdienā, varam izmantot arī izglītojošiem mērķiem. (..)

Bērni un jaunieši. Skārienjutīgi ekrāni. Vecāki uzvelk ērtas kurpes, sportiskas drēbes, bet kā ar omītēm, opīšiem?

Pirmie, kas ienāca pa mūsu zinātnes centra durvīm, kad pārgriezām lenti, bija tieši omītes un opīši! Saistoši te ir visiem.

Viņi varbūt baidīsies staigāt pa virvi vai ko nu vēl, bet kopumā esam ļoti piedomājuši, lai traumatisms te būtu absolūti minimāls, lai viss būtu droši pavisam maziņiem un arī vecākiem cilvēkiem. Šeit ir ļoti daudz iespēju piestāties pie ekrāniem un skatīties saturu - viens ir tīri tehniski kaut ko nospiest, bet otrs ir iedziļināties, kas tiek rādīts - padziļinātā ideja, kā tas viss tiek pasniegts, jo

redzot, kā zinātnes centrs darbojas - tas visiem asociējas ar atrakciju spēli, izklaidi, kas arī ir svarīgi, bet mēs pilnīgi visiem eksponātiem esam klāt likuši izglītojošo saturu.

Tas bija ļoti svarīgi no projekta realizācijas viedokļa, un tas ir arī ļoti svarīgi, lai mēs varētu to tālāk nest - ko mēs esam sākuši darīt ar visu izglītības jomu. Tāpēc - ja vien cilvēks tiešām iedziļinās, var ļoti daudz ko jaunu uzzināt. Domāju, ka gados vecākiem cilvēkiem tieši tas būs interesanti.

Vai ir kaut kas, kas arī ar mūziku ir saistīts? 

Mūzika mums ir kā papildus elements, jo viens ir tas, ka fizikas galerijā. (..) Mums ir eksponāts, kas ir projekcija-tunelis, kas vienkārši skan - kas dod noskaņu ekspozīcijā, un tad ir atsevišķi, kuri ir balss pārveidotāji, kur balss tiek apstrādāta un izmantota. Skaņas apzināti esam likuši dozētos daudzumos, lai nav tā, ka skan viss un līdz ar to nevar uztvert. Mēs [esam likuši tā], lai viens otru nenomāktu, lai būtu efekti, bet lai viss kopā būtu gaumīgi.

Ienākot ir brīnišķīga mozaīka. Kam pieder šī ideja?

Jā, mozaīka mums ir kā vesels mākslas darbs. Diezgan ātri radās ideja - ka atnākot šādā centrā, pasaule, kurā pulcējamies, ir kā eksponāts.

Piemēram, kamēr skolotājs pērk biļetes pie kases, viņš var pateikt jauniešiem - pagaidiet mani uz Austrālijas vai Āfrikas, un tur vēl ir jāorientējas, kur tas ir.

Būvniecības procesā vēl mainījās varianti, kā to risināt, bet galarezultāts ir izdevies ļoti skaists - tās ir murano stikla flīzītes, kuras Itālijas rūpnīcā tika saražotas vairāk nekā 600 000, uz gataviem šabloniem un tad vestas uz Latviju, kur tās "Krassky" speciālisti vairākus mēnešus lika kopā un kombinēja. Lai nebūtu pārāk vienkārši, vēl ir siltā grīda ar visām kompresijas šuvēm, līdz ar to speciālistiem bija, ko palauzīt galvu. Bet rezultāts, manuprāt, ir ļoti skaists un gaumīgs.

(..) 

Vai ir kas tāds, kas darba procesā ekspozīcijā mainījies un atšķiras no iecerētā?

Ja ņemam no tā brīža, kad mēs vispār gatavojām iepirkuma specifikāciju un kāds ir rezultāts, tad man gribas teikt, ka ir mainījies ļoti daudz. Varbūt ne tik ļoti ideja, ko mēs gribējām veidot, bet ideja, kā tas izskatīsies un kā tas notiks.

Jau no pirmās dienas, kad mums bija skaidrs, kas veidos šo ekspozīciju, sēdējām visi pie viena galda un tiešām gājām cauri katram eksponātam ļoti detalizēti - kāds tad ir šī konkrētā eksponāta uzdevums un kā to tehnoloģiski un tehniski mēs izpildīsim.

Un tur parādījās ļoti dažādi aspekti, jo mēs kā pasūtītāji skatījāmies no viena virziena - sak, mums vajag, lai ir tas, lai pilda tādu un tādu funkciju. Un tad mums pretī uzdeva 20 jautājumus - par drošību, ērtumu, augstumu, platumu. Palikām uz tādas pārdomu pauzes. Un otra lieta: riņķī apkārt ir gana daudz citu zinātnes centru, kas Latvijā top, un mēs ļoti domājām par to - pat ja tas eksponāts ir kaut kas relatīvi līdzīgs ar citiem eksponātiem, pat ja tā ideja ir kaut kur smelta no kāda cita zinātnes centra, lai pie mums tas izpildījums tomēr ir nedaudz citādāks, lai tehnoloģiskais un vizuālais izpildījums ir atšķirīgāks. Pat ja tas ir kaut kas tiešām ļoti līdzīgs, lai tomēr katrā vietā ir cita pieredze.

Vai eksponāti arī ik pa laikam mainīsies, tiks kaut kas atjaunināts?

Līdz ar to, ka eksponāti ražoti no dažādiem projektu finansējumiem, ir nosacījums, ka piecus gadus mums ir jāuztur projekta rezultāts tāds, kāds tas ir. Līdz ar to tehnoloģiski un no konstrukcijas viedokļa mums ir mazāk iespēju kaut ko mainīt, bet tas, ko mēs visu laiku sakām un ko mēs noteikti darīsim, ir tas, ka mums ir iespēja mainīt saturu. Šobrīd ļoti maz izmantots gatavais produkts, un, pat ja tas ir izmantots, tas pielāgots īpaši mūsu vajadzībām un situācijai, līdz ar to mēs jau no pirmās dienas varam domāt, kā to saturu audzēt, attīstīt un papildināt. Kaut vai Ziemassvētkos - ar pavisam maziem sīkumiem, elementiem, kādā ekrānā varētu izlīst Ziemassvētku vecītis un pasveicināt. Tas mums ir jādara jau burtiski tūlīt, tūlīt. Otra lieta ir tā, kas jau parasti ir ekspozīcijās -

ja nebūtu naudas ierobežojumu, varētu iekšpusē uzbūvēt kaut vai kosmosa kuģi. Bet vienmēr ir jādomā, cik ir finanses un ko par tām var izdarīt. Līdz ar to mums jau ir atsevišķs eksponātu saraksts, kurus esam izslēguši pirms ražošanas, no kā mēs vienkārši atteicāmies tagad, sākotnējā stadijā.

Tas noteikti būs pirmais, ko mēs gribēsim atgūt atpakaļ un ielikt ekspozīcijā, lai tā būtu noslēgta pilnībā - tā, kā mēs bijām sākotnēji izdomājuši. Nākamais solis jau ir kaut ko likt klāt, un es teiktu, ka pēc pieciem gadiem pilnīgi noteikti procentus divdesmit no ekspozīcijas saturiski būtiski jāmaina.

Esam šobrīd galvenajā lielajā zālē, bet ir īpaša zāle arī mazākajiem darboņiem. 

Jā, mēs arī apzināti tā izdalījām, ka parasti jau ģimenēs ir lielāki un mazāki bērni, un, lai tiem mazākajiem arī tomēr būtu sava vieta, kur padarboties, ir speciāli izdalīta viena galerija atsevišķā telpā, kas ir tieši pašiem mazākajiem, un pašiem mazākajiem mazāk esam izmantojuši tehnoloģijas, vairāk - tieši praktisko darbošanos. Tā kā mēs kādreiz bērnībā - būvējām mājas, spēlējāmies veikalos un visas šīs aktivitātes - tā arī viņiem: tur ir visas šīs iespējas, tikai ar mīkstajiem lego klučiem, veikaliņā samaksājām ar karti un mocīšos iepildām elektrouzlādei. Ņemam vērā pasaules tendences, bet ļaujam bērniem spēlēties arī klasiskā veidā.

Cik dažādas jomas centrā apkopotas?

Pamatā mums viss sadalīts 7 galerijās, kā jau minēju, tad viena galerija, kas adresēta pašiem mazākajiem pētniekiem, ir izdalīta atsevišķā zonā, un lielajā zālē sanāk sešas galerijas. Atsevišķi ir par veselīgu dzīvesveidu, ir simulatoru zona, ir ģeogrāfijas un vēstures galerija, ir cilvēka uztveres galerija, fizikas un matemātikas galerija, un viedo tehnoloģiju galerija.

Un kurai galerijai pieder staigāšana pa virvi?

Tā ir pie veselīgā dzīvesveida jeb, kā mēs sarunvalodā paši esam iesaukuši - par sporta galeriju, jo tur ir dažādas fiziskas aktivitātes. Bet visam jābūt līdzsvarā - jāstaigā pa virvi, lai arī to uztrenētu.

Vai darbinieki specializējas vienā eksponātā, vai ir kompetenti visos?

Viņi var staigāt pa visu zāli, un viņi arī tiek mainīti. Viņi var būt gan pie kāda konkrēta eksponāta, gan kasē, gan arī vienkārši strādāt kā zāles uzraugi - lai viņiem to dienu padarītu  kaut cik loģiskāku. (..) Darbinkieku izvēlē mums pats svarīgākais bija nevis konkrētā cilvēka izglītība, bet vēlme tādā vietā strādāt un vēlme un gatavība vispār ar cilvēkiem komunicēt un ieinteresēt visā šajā lietā. Mums vajadzēja apmēram 18 cilvēkus, mums pieteicās vairāk kā 100, un mums bija ļoti svarīgi jau runājot just, ka ir iesaiste - vēlme komunicēt, pastāstīt, darīt. Tas ir pats svarīgākais. Jo šeit neder, ka vienkārši klasiski stāv malā un skatās, lai nelauž. Šeit vajag iesaisti.

Vai vairākās valodās jāpalīdz?

Jā, gan ekspozīcijā, gan visos eksponātos ir trīs valodas - latviešu, angļu un krievu, gan arī darbiniekiem ir jākomunicē trijās valodās. 

Kā jūs paši uztverat mājas siluetu? Citi saka - vilnis. Citiem tas ir kalns vai slīdkalniņš.

Man tomēr šī ēka asociējās ar kāpu. Arhitekts metu konkursā šo objektu bija nosaucis par kāpu. Es te drīzāk tiešām redzu to. Zinu, ka ļoti daudziem tas asociējas ar kuģi, ar rampu. Bet man kaut kā zeltainā kāpa ar jūras smiltīm vairāk iet kopā.