Aicinām viesoties Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā, kas 27. un 28. aprīlī svinēja 10. dzimšanas dienu.

Par godu šim notikumam tika sarūpēta daudzveidīga un pārsteigumiem bagāta svētku programma, uz kuru  no Amerikas Savienotajām Valstīm bija ieradusies arī izcilā mākslinieka meita Keita Rotko-Prizela ar dzīvesbiedru Iļju Prozelu, mākslas eksperti no Lielbritānijas Filips Dods un Sems Kornišs, kā arī vēl vairāki citi ārvalstu viesi, pilsētas domes pārstāvji, arī mākslas zinātnieki, kuratori un kultūras iestāžu vadītāji,  kā arī paši mākslinieki un interesenti no visas Latvijas.

Par godu jubilejai divu dienu  garumā Marka Rotko centrā risinājās sarunas un diskusijas;  protams, vieta bija arī mūzikai, bet par kulmināciju kļuva pasauslavenā mākslinieka Marka Rotko oriģināldarbu jaunās ekspozīcijas atklāšana ar sešiem līdz šim Latvijā nebijušiem darbiem, kā arī iespēja pirmo reizi Latvijā skatīt slavenā britu abstraktā ekspresionista Džona Hoilenda izstādi, kura dzīvi apliecinošās  gleznas  ar klausītāju sarunājas ļoti personiskā emocionālā valodā.

Raidījumā tiekamies ar Marka Rotko meitu Keitu Rotko-Prizelu, Marka Rotko Mākslas centra direktoru Māri Čačku, kā arī izstāžu kuratori Faridu Zaletilo, Latvijas Kultūras ministrijas valsts sekretāri Daci Vilsoni, mākslas ekspertu, Džona Hoilenda izstādes "Uztveres durvis" kuratoru, grāmatu un televīzijas raidījumu autoru Filipu Dodu, kā arī izcilaā britu abstraktā ekspresionista Džona Hoilenda dēlu Džeremiju Hoilendu.

***

Keita Rotko-Prizela: "Tēvs daudz nerunāja par savu bērnību, tomēr

viņam patika stāstīt stāstus, un viens no tiem, ko vislabāk atceros, ir par slidošanu pāri Dvinas upei – kā viņš to sauca. Gadu gaitā esmu sapratusi, ka tas tomēr nav patiess stāsts – gan tāpēc, ka šīs upes ledus nav gluds, tādējādi tur ir grūti slidot, un, otrkārt, labi zinot savu tēvu, skaidri zināju, ka viņš nav bijis nekāds atlēts.

Bet mans tēvs runāja par savu dzimto pilsētu un ļoti skaidri apzinājās, no kurienes viņš ir nācis…

Tēva  gleznas ir  ļoti rūpīgi pārdomātas, viņš bija ļoti precīzs strādājot. Tas bija lēns process, tēvs  nekad neuzgleznoja gleznu vienā dienā, tas notika vairāku nedēļu garumā, un tad,

kad viņam šķita, ka darbs ir pabeigts, viņš to nedēļām ilgi pētīja, lai pārliecinātos, vai viss ir kārtībā, vai proporcijas ir īstās, vai attālums starp malām un formu centrā ir pareizs. Šajā precizitātē es varu saskatīt līdzību ar Mocarta mūziku un saprast  mana tēva mīlestību mīlestību pret Mocartu."

***

Kurators Filips Dods: "Hoilends uzskatīja, ka gleznas ir garīgas, un arī es uzskatu, ka šīs gleznas ir garīgas. Angļu valodā ir tāds teiciens: "Uzticies  stāstam, nevis stāstītājam." Aizmirstiet, ko saka mākslinieks! Skatieties uz gleznu, un glezna jums pateiks, kā uz to reaģēt. Es domāju, ka tas attiecas arī uz Hoilenda darbiem.

Kad  Hoilends bija jauns, viņš radīja šīs lielformāta gleznas, un viņš tajās jūtas tā, it kā viņš pār tām dominētu, tās kontrolētu. Bet kad viņš kļūst vecāks, tās kļūst eksplodējošas. Tās ir kā zvaigznes eksplozija, bet vienlaikus arī kā zūdoša ķermeņa metafora..."

Džeremijs Hoilends: "Manam tēvam bija ļoti plašas zināšanas – viņš bija ārkārtīgi gudrs, ar bagātīgu mākslas pieredzi, bet viņš nekad neintelektualizēja savus darbus, jo viņam pats galvenais bija gleznā radīt notikumu, radīt sajūtas, kurām nav vajadzīgi paskaidrojumi. Viņš sacīja: "Es nevēlos gleznot darbu, kurā attēlota daba, es gribu radīt ko tādu, uz ko skatoties, jūs piedzīvojat sajūtas kā dabā, un tas aizkar jūsu dvēseli."

Tēvs mīlēja dzīvi, saules gaismu, sievietes, mūziku, dzeju. Mīlēja visu. Itin kā savās gleznās sakot – cik brīnišķīga dāvana ir dzīve!"