Sestdienas rīts "Klasikā" sākas ar mērījumiem! Tiekamies ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) direktori Solvitu Kresi un kuratori Gundegu Laiviņu, un intervijas epicentrā ir LLMC rīkotais festivāls "Survival Kit", toskait festivāla mākslinieciskā vadītāja Jusi Koitelas (Jussi Koitela) kūrētā izstāde "Mērījumi". 

Sarunājamies par to, cik ļoti mērījumi ietekmē mūsu ikdienas dzīvi, par laika, telpas un vides līdzāspastāvēšanu, par Vecrīgas atdošanu iedzīvotājiem, par to, kas labs, un arī par to, kas vēl attīstāms...

Anna Marta Burve: Domājot par saviem personīgajiem ikdienas mērījumiem, zinu, ka no mājām līdz darbam ir 30 minūtes, varbūt 35, ja nevēlos skriet. Un tad, ja no mājām izeju nedaudz vēlāk, rodas stress. Vai arī – ja izeju no mājām krietni, krietni ātrāk, diena ieiet pilnīgi citā gultnē. Vai arī jūs savā ikdienā domājat par šādiem mērījumiem? 

Solvita Krese: Pirms tam par to nebiju domājusi, bet saistībā ar festivālu Survival Kit un runājot ar Jusi par tā koncepciju un mākslinieku un telpu izvēli, mēs ļoti bieži pieskārāmies pilsētas mērogiem, izmēriem, attālumiem, laika mērījumiem, un jāatzīst, ka tieši šī festivāla kontekstā arī es sāku mērīt savu apkārtni un savas kustības, savu virzību pilsētvidē. Jusi aicināja cilvēkus izmērīt attālumu soļos, pārvietojoties no vienas izstādes vietas līdz otrai, tāpēc par izstādes sastāvdaļu kļuvis arī tilts, kas atdala vienu izstādes vietu no divām pārējām, kas atrodas Pārdaugavā. Tātad arī attālums kļuvis ne tikai par organisku tiltu starp abām pilsētas vietām, bet arī par aicinājumu padomāt par to, kā mēs kustamies, kā mēs pārvietojamies, kur ejam, cik laika tas mums aizņem.

Esmu sākusi skaitīt soļus un sadalīt distanci mazākās distancēs, kad, piemēram, ir kāds garāks gabals ejams. Ja braucu ar riteni, izdomāju nogriezni, kas mani ved, piemēram, uz mājām, un sadalu to trijās daļās: pieveicu vienu, otru, un tad domāju, kas tad man tur patīk labāk vai sliktāk.

Caur izstādi tiešām vairāk uzmanības pievēršu tam, ka mērījumi nav bezkaislīgi cipari: mērījumi var būt politiski, tie var būt pozicionēti, tie var paust attieksmi, piemēram, skatoties, kā tiek apkopoti dati par kultūru statistikas mērķiem, un pēc tam vērojot, kā tas tiek izmantots, lai manipulētu ar "pārfinansētās kultūras" jēdzienu. Vai arī – domājot par iekļaujošu sabiedrību – skatāmies, cik augsts ir slieksnis, vai tur var uzbraukt ar ratiņkrēslu, vai tur māmiņas ar ratiņiem var pārvietoties. Vai arī lielo un mazo burtu lietojums:

man šķiet interesanti, ka mēs, piemēram, tagad bieži vien Putina uzvārdu rakstām ar mazo burtu, pārvēršot to par sugasvārdu. Tas ir žests, attieksme, ko paužam, un tas notiek ar tādas ļoti eksaktas lietas kā ciparu un mērījumu starpniecību.

Bet ikdienas dzīvē… Jā, man liekas, ka pievērst uzmanību mērījumiem nozīmē padarīt mūsu dzīvi apzinātāku un varbūt arī atbildīgāku.

Gundega, un kā jūs raksturotu savus ikdienas mērījumus?

Gundega Laiviņa: Jā, man arī nākas par tiem domāt, īpaši šobrīd: jau gandrīz četrus gadus dzīvojot Ņujorkā, tagad, atbraucot uz Latviju, pievēršu uzmanību gan laika plūdumam, gan attālumiem, kas šeit šķiet tik nelieli, tik pārvarami... Un ne jau tikai fiziskajā telpā, bet arī attiecībās ar cilvēkiem. Tie ir mērījumi ne tikai horizontālajā, bet arī vertikālajā plāksnē. Arī attiecībā uz laiku.

Latvijā laiks ir tavs sabiedrotais – tu vari padarīt ļoti, ļoti daudz un vēl pietiek laika arī citām lietām, kamēr Ņujorkā tu lēkšo tam pakaļ un nekādi nevari noķert: laika nepietiek nekam!

Jā, šajā dzīves posmā es daudz domāju par samēru un samērīgumu, atstatumiem un to, cik ļoti dzīves pieredze, ko nākas viena vai cita iemesla dēļ piedzīvot, maina šos lielumus.

Kāpēc Ņujorkā jālēkšo pakaļ laikam?

Gundega Laiviņa: Es vienkārši caur savu pieredzi atskāršu, ka laiks ir dzīva, autonoma vienība. Attiecības ar laiku ir ļoti interesantas. Nezinu, vai tas ir atkarīgs no tā, ka esmu Ņujorkā pastāvīgi, bet arī tu, Solvita, esi teikusi – ja uz Ņujorku atbrauc pat uz desmit dienām, neko nevari paspēt. 

Solvita Krese: Ar Ņujorku man ir mīlestības un naida attiecības. (smejas)

Gundega Laiviņa: Līdz ar to es drīzāk teiktu – jo plašāka ir tava dzīves pieredze, jo vairāk dažādas vides, telpas, attiecības dzīvē pieredzi, jo vairāk tu arī saproti, ka šie šķietami eksaktie lielumi jeb cipari, kas tiešām visur ir vienādi, tomēr nav vienādi. Tas ir empīriskas pieredzes rezultāts.

Solvita Krese: Tu tagad salīdzini Rīgu un Ņujorku, bet es gribētu salīdzināt abus Daugavas krastus! Kad savulaik "Survival Kit" taisījām Zeļļu ielā un veidojām to kopā ar kolēģi Ingu Lāci, rakstījām viena otrai vēstules, ko reāli sūtījām pa pastu no viena Daugavas krasta uz otru. Atceros, ka viņai rakstīju: dzīvoju Pārdaugavā, Torņakalnā, un ka pilnīgi jūtu:

kad ar riteni braucu pāri tiltam, notiek kā Harija Potera filmās, izejot caur neredzamo sienu… Es pat zinu precīzi, pie kura staba tas notiek, kad jūtu: iebraucu centrā. Tad tu tā izslienies, saņemies, un, tērpies sarkanajā kleitā, ej cīnīties, pierādīt, veidot attiecības, atstāt iespaidu, izsist naudu, kaut ko pārliecināt.

Bet vakarā brauc mājās un atkal jūti to neredzamo joslu uz tilta, kad tu itin kā izelpo, jo laiks otrā Daugavas pusē ir lēnāks: tur ir zaļie dārzi, mazās koka mājiņas, dzirdu, kā dzied kaimiņienes gailis, varu iziet savā dārzā un justies kā laukos. Tas viss kaut kā nomierina. Tā ir telpa, kurā es domāju, kurā es rakstu, kurā saprotu daudzas lietas, kamēr šajā krastā man vispār tam nav laika! Domāšana man notiek tikai Daugavas kreisajā krastā. Pat tādos mazos mērogos tas ir izjūtams! 

Vairāk – audioierakstā.