Ar "VFS Films" producentu Uldi Cekuli runājam par studijas jaunākajām filmām. Uldis nule atgriezies no Romas filmu festivāla, kur ar lieliem panākumiem izrādīta "VFS Films" līdzproducētā nudien aizraujošā filma "Dzīve bez scenārija" ("Living without a script"), kas ieguva skatītāju balvu. Filmas seanss Roberto Rosellīni meitas Izabellas Rosellīni un režisora drauga Tinto Brasa klātbūtnē bijis neaizmirstams piedzīvojums.

Uldis stāsta arī par citām lentēm: Norvēģijas/Korejas kopdarbu "North South Man Woman" par Ziemeļkorejas un Dienvidkorejas simbolisku saprecināšanu, un Indijas/Somijas kopdarbu "Redlight to Limelight" par sarkano lukturu kvartālu un kinomākslu.

Sarunas noslēgumā vairāk uzmanības veltām Kristas Burānes filmai "Visi putni skaisti dzied". Mūsu klausītāji, kas atceras staigājamās un izdziedamās izrādes ar šādu pašu nosaukumu, būs sevišķi ieinteresēti visus izrādē aplūkotos apdraudētos putnus redzēt viņu dabiskajā vidē. Tuvplāni, skats no lidojuma, aktieru personiskā saikne ar dabu un tuviniekiem, un pāri visam vēstījums par to, kam jāpievērš uzmanība, kad domājam par putniem, mežu, dabu kopumā un mūsu nākotni.

***

Orests Silabriedis: Mūsu uzmanības lokā ir četri jaunumi, un man šķiet, ka tev pašam ir diezgan liels prieks un nepieciešamība ar tiem dalīties. Paskatoties vismaz uz daļu no tiem, ir skaidrs, kādēļ. Tu pavisam nesen atgriezies no Romas, kur tika izrādīts viens no šiem jaunumiem. Varbūt tad sāksim uzreiz ar šo? Ar filmu "Dzīve bez scenārija" par Roberto Roselīni. Pats to noskatījos ar milzu aizrautību! Un no tā, ko redzēju, pat nevarēju saprast: vai interesantākas ir viņa filmas, vai tomēr viņa personība.

Prieks, ka filma aizrāva arī tevi! Jo mums bija skaidrs, ka filma ir laba. Es arī tāpēc piedalījos šajā filmā kā kopproducents no Latvijas puses ar mūsu pašu studijas ieguldījumiem, jo mēs ļoti cienām un mīlam mūsu komandas biedrus: producentu Rafaelu Bruneti (Raffaele Brunetti), montāžas režisori Ilariju De Laurentisu (Ilaria De Laurentis) un scenārija autoru Andreu Paolo Masaru (Andrea Paolo Massara). Tie visi ir cilvēki, ar kuriem mēs pirms septiņiem gadiem veidojām pirmo filmu par Roberto Roselīni – "Es piedzimu Roselīni" (2020).

Tad tā jau ir apgūta teritorija.

Pirmā filma bija par lielā režisora mazdēlu Alesandro Rosellīni, par viņa ceļu atpakaļ uz ģimeni. Būtībā tā bija tāda ceļa filma bez lielām ambīcijām, kuru sākumā prezentējām ar daudziem fragmentiem no Rosellīni filmām, jo bija ģimenes arhīvs un daudz kas pieejams. Bet beigās Alesandro šo filmu arī pirmo reizi prezentēja Rīgā! Man bija liels prieks, ka viņš atbrauca uz Rīgu. Ļoti sadraudzējāmies! Atceros, ar riteņiem pusnaktī izbraucām pa Rīgas rajoniem. Viņš pie tam ļoti gribēja redzēt Maskačku, jo viena no filmas tēmām ir tāda, ka viņš bija aizgājis galīgi tālu – narkotikas, alkohols, viss līdz pilnīgai zemei, un viņš pats rāpās ārā. Viņš bija izrāpies ārā un kļuvis par moderatoru atkarīgajiem ļaudīm. Viņš teica – gribu redzēt tos rajonus, kur šeit dzīvo atkarīgie. Viņš arī pats atrada vietu, kur ar viņiem tiek strādāts.

Tā bija tāda kā paralēlā misija, kas bija cilvēcīga un saprotama. Šī filma mūs visus saveda ļoti cieši kopā.

Un tad pirms trim gadiem Ilarija un Rafaels atsūtīja ziņu, ka viņi taisot jaunu filmu, kas beidzot būtu par pašu režisoru – ģēniju, kuru Itālijā visi ļoti mīl, un es tāds ļoti šaubīgs saku – nu, kā, bija jau taču filmas fragmenti, daudz kas jau ir izstāstīts. Viņi teica – labi, atsūtīšot montāžas fragmentus. Domāju – paskatīšos sākumu. Bet rezultātā visu noskatījos ar milzīgu aizrautību! Tā bija melnā montāža. Un tad beigās – pag, bet es taču skatos arhīvus, jo šajā filmā nav nekas jāgriež, vai ne? Jo tev liekas, ka filma ir dzīva. (..)

Lielākais pārsteigums nāca festivāla beigās, kad mūsu filma ieguva skatītāju balvu. Esmu bijis daudzās žūrijās, un visas žūrijas ir subjektīvas. Jo parasti visas nominētās filmas ir pelnījušas balvu, bet – kā nu izliekas kārtis. Bet skatītājus tu nevari ne lobēt, ne uzpirkt. Jā, mēs zinājām, ka tā ir laba filma, bet mums bija būtiskākais arī saprast, vai šī filma tomēr nav vairāk orientēta uz sinefiliem. Bet Romā saņemt skatītāju balvu… Un festivāls Romā ir skatītāju festivāls. Skatītāji dzīvoja līdzi, raudāja, aplaudēja. Gaidām īsto brīdi un meklējam pareizo vietu vai festivālu, kurā to pirmizrādīt Latvijas skatītājiem nākampavasar.

Vairāk – ierakstā.