LSM ziņās: Scenogrāfs Andris Freibergs: Man vienmēr jādomā, kas ir tur, aiz horizonta

"Veļu laiks – tas gan man patīk. Tad bilde apvienojas. Reizē arī ļoti daudz noslēpumu," – tik zīmīgus vārdus pirms četriem gadiem, 2018. gada 14. oktobrī, intervijā "Klasikai" pauda latviešu scenogrāfijas lielmeistars, telpas arhitekts, gara aristokrāts, vieduma un sirdssiltuma svētītais vīrs ANDRIS FREIBERGS. Un tieši mīļajā veļu laikā viņš arī aizgājis – vien dažas dienas pirms savas 84. dzimšanas dienas, kas būtu apritējusi 24. oktobrī...

"Andra Freiberga māksla ir klasiska, jo tā nav iesprostojama ikdienības rāmjos. Viņa pasaule ir klasiskās drāmas vai traģēdijas pasaule ar tās cildeno vienkāršību, patiesumu un izturētību; tā ir lielu kategoriju un lielu formu pasaule." Tā par mūsu izcilo Meistaru savulaik rakstījis scenogrāfijas teorētiķis Erasts Kuzņecovs.

"Klasikā" Andris Freibergs bijis biežs viesis - fascinējošs sarunu partneris! Lielo Atvadu brīdī lai lasām vai klausāmies "Klasikas" pēdējo interviju ar Meistaru - toreiz, 2018. gadā, viņu uz sarunu bija aicinājusi Sandra Ņedzvecka: https://ej.uz/Andris--Freibergs

***

Rudens nav viņa gadalaiks – esot par saldu. Lapkritis, Sigulda... "Veļu laiks – tas gan man patīk. Tad bilde apvienojas. Reizē arī ļoti daudz noslēpumu,” saka izcilais scenogrāfs Andris Freibergs, kuru 80. gadskārtā varam sveikt gan 14. oktobrī, gan 24. oktobrī…

"Esmu dusmīgs uz Anitu Vanagu – viņa saduļķoja to ūdeni," smejas meistars.

"Skrundas baznīcā mācītājs Grīnbergs bija pārklausījies un uzrakstījis 14. oktobri, kas pēc tam pārlabots uz 24. Tāpēc iznāk svinēt divas reizes, bet vienosimies par 24. oktobri,” saka Freibergs, kurš dzimšanas dienā labprātāk izvēlas iesēsties mašīnā un drusku aizmukt no visa un visiem.

"Vientulība mani neapgrūtina, īpaši tagad – ja vairāk par trim cilvēkiem, sāku nervozēt. Cita lieta – Vidzemes jūrmala. Uz jūru varu skatīties un neatskatīties – man vienmēr jādomā, kas ir tur, aiz tā horizonta..."

Prātā atsaucot kaut tikai vienu teātra izrādi, kurai scenogrāfiju ir veidojis Andris Freibergs, acu priekšā atdzīvojas desmiti citu: "Trešās impērijas bailes un posts" Jaunatnes teātrī liek atcerēties "Centrifūgu", turpat "Dzīvo ūdeni" un "Sniegotos kalnus", sniega baltums – "Arkādiju" Jaunajā Rīgas teātrī, kur arī "Jūlijas jaunkundze" redzēta, "Meža pīle" Nacionālajā teātrī, "Raudupiete" Dailē - šai virknei nav gala, un katra no izrādēm vispirms nāk atmiņā ar savu vizuālo tēlu, ar telpu, kurā iestudējumam ļauts ieslīdēt kā rokai cimdā, paverot bezgalīgas iespējas šo telpu tulkot, padziļināt, paplašināt, cik vien katrā jūtīguma, vērības un dzejas.

Studentu un režisoru, aktieru un skatītāju mīlēts, ne vien Latvijā, bet arī citur pasaulē ar augstām balvām godāts, Andris Freibergs bijis scenogrāfs divarpus simtiem izrāžu.

Četras no tām šobrīd - mūsu Baltā nama repertuārā, kur Andris Freibergs kopš 1992.gada ir galvenais scenogrāfs.

Mazubrīd pirms 80. dzimšanas dienas (tajā viņu varam sveikt gan 14. oktobrī, gan 24. oktobrī), "Klasika" ar Andri Freibergu tikās viņa būcenītī Latvijas Nacionālajā operā, kur ārpasaule līdz ar tramvaju un ielu troksni ienāk pa atvērto logu, bet mūzika, kas ieskanas sarunas laikā, ir paša Andra Freiberga izvēlēta - Santas Ratnieces "Sālsezers" un Kloda Debisī "Mēnessgaisma". 

Sarunas gaitā meistars atzīs lūk, ko: "Tā pamatshēma, ko saku arī jaunajiem cilvēkiem, ir tāda: iedodiet metaforu, bet atstājiet luftpauzi arī man kā skatītājam!

Kāpēc mūzika ir tik fenomenāla, ka viens tajā jūt kaut ko romantisku, bet cits sajūt ko citu? Tās nosacītības pakāpe ir tik liela, ka man paliek iespēja domās piedalīties ar savu versiju.

Tāpēc jāuzmanās, lai nepateiktu kaut ko priekšā... Noslēpums - tā ir daļa no visas izrādes panākumiem."