Vai valstij Dziesmu svētki ir vajadzīgi?

"Atļaušos būt skarbs. Manī ticība kaut kādam risinājumam lēnām sāk izplēnēt. Zinu, ka valsts finansiālais stāvoklis nav spožā situācijā, problēmas ar gigantiskajiem projektiem atstājušas iespaidu uz budžetu. Bažas raisa līdz šim iezīmētā piešķirtā nauda kolektīvu atalgojumam – nezinu, kad tas varētu atrisināties, jo birokrātiskie gaiteņi un manevri, kas tiek veikti, nerada nekādas ilūzijas. Par tālāko nākotnes piešķīrumu es vispār atturētos runāt – es vienkārši tam neticu. (..) Ja netiks atrisināts jautājums par [atalgojumu] cilvēkiem, kas strādā ar amatierkolektīviem, mēs vienā brīdī Dziesmu un deju svētkus vienkārši zaudēsim! Valstij tas jāsaprot un jāpasaka skaidri un gaiši: vai mums šo tradīciju vajag vai nevajag? Jo tā ir cilvēku mocīšana!" Tik strikts ir diriģents, Rīgas Doma zēnu kora mākslinieciskais vadītājs, arī Dziesmu svētku virsdiriģents un Dziesmu un deju svētku Padomes loceklis Mārtiņš Klišāns. Intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" piedalās arī Latvijas Nacionālā kultūras centra koru un vokālo ansambļu nozaru eksperts Lauris Goss.

Augusta vidū kordiriģenti satikās plenērā Ventspilī, lai izskatītu latviešu autoru radītās kora dziesmas amatierkoru ikdienas repertuāra papildināšanai, un nupat apstiprināts arī Dziesmu un deju svētku padomes sastāvs. Šie uz citi jautājumi tad arī šīs sarunas fokusā.

Signe Lagzdiņa: Arī šī vasara bijusi pilna Dziesmu svētkiem – ja ne mūsu pašu zemē, tad blakus kaimiņzemē Lietuvā tika svinēta Dziesmu svētku simtgade. Bet jūs, Mārtiņ, tobrīd bijāt Toronto, kur notika latviešu diasporas Dziesmu svētki. Kāda ir pēcgarša?

Mārtiņš Klišāns: Pēc Toronto pēcgarša ir ļoti laba.

Apbrīnas vērta ir mūsu klaida latviešu vēlme uzturēt tradīciju un šādus svētkus rīkot regulāri. Arī kvalitāte bija augsta, lielā mērā pateicoties daudzajiem koriem no Latvijas – šķiet, gandrīz puse no lielā pusotra tūkstoša kopkora Toronto bija tieši Latvijas pārstāvji. 

Arī izvēlētā noslēguma koncerta vieta – Reja Tomsona halle – bija lieliska. Lielisks kora skanējums. Arī programmas grūtības pakāpe un tas, ko šie kori īsā laikā paveica, ir apbrīnas vērts. Jo jāņem tomēr attālums. Tā ka pēcgarša ir ļoti laba.

Lauris Goss: Arī es nebiju Lietuvā, jo atrados Toronto, taču kolēģi, kuri bija uz Dziesmu svētku noslēgumu Lietuvā atzina, ka Lietuva godam nosvinējusi svētku simtgadi. Un mums jāatceras par vēl vieniem svētkiem – šovasar Dikļos svinējām Dziesmu svētku 150. gadskārtu. 

Apstiprināta Dziesmu un deju svētku padome. Ik pa pieciem gadiem padomes sastāvs tiek atjaunots. 

Lauris Goss: Dziesmu svētku padome ir konsultatīva institūcija, kuras mērķis – pārraudzīt Dziesmu un deju svētku saglabāšanas procesu un vēl dažādus uzdevumus, kas noteikti ar Dziesmu svētku Likumu. Padomes sastāvs ir ļoti plašs, sākot ar politiķiem, kultūras ministri, izglītības un zinātnes ministri, finanšu ministru; tāpat ir deputāti, Rīgas domes priekšsēdētājs, Pašvaldību savienība un arī liela daļa nozaru cilvēku. No Padomes vēlāk veidojas Mākslinieciskā padome, kurā ir nozaru pārstāvji: gan nevalstisko, gan Dziesmu svētku kustībā iesaistīto nozaru pārstāvji, gan no Izglītības satura centra, gan no Nacionālā kultūras centra. Tur ir daudz zināmu personību, diriģenti, horeogrāfi. Arī pats Mārtiņš Klišāns, Aira Birziņa, horeogrāfi Dace Adviljone un Jānis Purviņš, Jānis Puriņš kā pūtēju nozares pārstāvis un vēl citi. Mākslinieciskā padome kopā ar nozaru padomēm jau skata nākamo svētku radošos procesus. Pirmie darbi būs svētku nedēļas izveide, diskusijas, kā tie atšķirsies no 2023. gada svētkiem, tad skatīsies katru konkrēto pasākumu, izveidos darba grupas, repertuāru.

Vai ir arī jauni vārdi šajā padomē?

Lauris Goss: Deju nozarē cilvēks ir mainījies. Šobrīd Padomē ir Jānis Purviņš, kurš ilgus gadus bija lielo deju uzvedumu mākslinieciskais vadītājs. Aira Birziņa, ja arī ir kādreiz bijusi, tad tagad viņa ir atkāroti. Arī nevalstiskās organizācijas pārstāvis Ints Teterovskis, aktīvs diriģents, Dziesmu svētku padomē, šķiet, ir pirmoreiz.

Mārtiņš Klišāns Padomē strādās atkārtoti. Mārtiņ, kā īsti padome strādā?  

Mārtiņš Klišāns: Padome regulāri sanāk kopā tad, kad sākas Dziesmu svētku procesa aktīvāka fāze. Taču Dziesmu svētku padome var sanākt arī reizēs, kad ir kādas ārkārtējas situācijas vai cita nepieciešamība. Kā jau Lauris teica, tā ir konsultatīva padome, bet tās balss, skatoties pēc sastāva, ir diezgan skanīga un respektējama. Tās galvenais uzdevums ir strādāt svētku labā un risināt problēmjautājumus. (..) Mākslinieciskā padome tiks izveidota tuvāk svētku laikam, kad būs jāpārrauga radošais process. Lai gan tas jau nav tikai radošais process un saturs – ir arī visa finansiālā puse. Mākslinieki nāk ar labām idejām, bet ne vienmēr tās iespējams īstenot finansiālu apsvērumu dēļ. Tā ir tāda sadarbība starp mākslu un naudu.

Noslēdzoties aizvadītās vasaras Dziesmu un deju svētkiem, bija sajūta, ka augšāmcēlušies koristi, kordiriģenti un cilvēki, kas svētkus grib klausīties. Daudzi pat tieši pēc svētkiem iestājušos koros. Kāds ir emocionālais klimats jūsu pusē?  Ko vēsta kordiriģenti no dažādiem reģioniem? Un vēl ļoti aktuālais finansējuma jautājums – vai Kultūras ministrija to ir atrisinājusi? Kad un kā sāks maksās algas kordiriģentiem? 

Lauris Goss: Daudz kas vēl ir procesā. Ventspilī aktuālas bija ne tikai notis, bet arī sarunas par Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku nākotni vai cerībām, par to pašu mērķdotācijas jautājumu, kas vēl joprojām līdz galam nav atrisinājies un staigā pa dažādiem kabinetiem. Finansējums ir iezīmēts, bet pēdējais solis ir saskaņošana starp Kultūras ministriju un Finanšu ministriju, kā tad šī nauda un kurā brīdī uz kā pamata ieripos pirmkārt jau pašvaldību un pēc tam arī diriģentu un citu amatierkolektīvu vadītāju maciņos. (..) Ir daudzi komplicēti jautājumi. Veidojas jau nākamā gada budžets, tur arī kaut kas ir skaidrs un kaut kas nē, un tā neskaidrība mājo visos. Bet kopumā diriģenti iet uz priekšu un domā par nākamo sezonu. Esam procesā, cerot, ka visas šīs juridiskās lietas tiks atrisinātas.

Mārtiņš Klišāns: Es laikam atļaušos būt daudz skarbāks. Manī ticība kaut kādam risinājumam lēnām sāk izplēnēt. Zinu, ka valsts finansiālais stāvoklis un ekonomiskā attīstība nav spožākajā situācijā, problēmas ar gigantiskajiem projektiem atstājušas iespaidu uz budžetu.

Bažas raisa līdz šim iezīmētā piešķirtā nauda kolektīvu atalgojumiem – nezinu, kad tas varētu atrisināties, jo birokrātiskie gaiteņi un manevri, kas tiek veikti, nerada nekādas ilūzijas. Par tālāko nākotnes piešķīrumu es vispār atturētos runāt – es vienkārši tam neticu. Tie darbi nav līdz galam paveikti.

Un arī Ministru prezidentes teiktais, ka publiskajā sektorā vajag piebremzēt ar algu paaugstināšanu – ko mēs varam piebremzēt, ja mēs stāvam uz vietas jau gadiem!? Man ir sajūta, ka mūs atkal aizmirsīs, ka kultūru, kā jau šādos brīžos, vienkārši paslaucīs zem tepiķa, jo kultūra vienmēr ir pirmā, kas nonāk zem sitiena. Kurai finansējums tiek vienkārši nogriezts. Tas saistīts arī ar izglītības sistēmu un mūsu nākotnes dziedātāju – skolēnu – piesaisti. Jo tas ir mūsu pamats, un man ir ļoti nopietnas bažas, kā īstenosies nākamgad iecerētie Skolu jaunatnes Dziemsu un deju svētki – kāds būs skaitliskais sastāvs, kādu redzēsim estrādē. Ceru, ka daudzi nākampavasar vēl pamodīsies.

Protams, pandēmija atstājusi ļoti negatīvu iespaidu, un tas, ko jūs, Signe, teicāt par svētku atmodu – man liekas, tā vienkārši ir tāda pastāvīga svētku vilkme – mēs esam pieraduši, tā ir mūsu tradīcija, cikliskums. Pēc kovida bijām uz atkalredzēšanās viļņa un iedvesmoti no iespējas vispār to atsākt darīt. Bet,

ja skatāmies nākotnē, neesmu tik optimistiski noskaņots. Ja netiks atrisināts jautājums par cilvēkiem, kas to dara, mēs vienkārši vienā brīdī šos svētkus zaudēsim. Tad nu valstij tagad ir jāsaprot un vienreiz jāpasaka skaidri un gaiši: vai mums šos svētkus vajag? Vai mums šo tradīciju vajag vai nevajag? Jo tā ir cilvēku mocīšana!

Gados cienījamie entuziasti strādā vienkārši pēc inerces – viņi to dara un darīs, bet neviens nedzīvo saules mūžu, un mums ir jādomā par nākamo paaudzi un par nākamajiem diriģentiem – cilvēkiem, kuri šo darbu darīs un kurus kaut kādā veidā tomēr vajadzētu arī motivēt… Ja tas mums ir svarīgi.

Man personiski tas ir ļoti svarīgi, tā ir viena liela manas dzīves sastāvdaļa. Tāpēc arī tik daudz brīvā laika veltu šiem sabiedriskajiem pienākumiem – lai kāds gan nepadomā, ka Dziesmu svētku padome ir kāda naudas pelnīšana! Šīs ir sabiedriskā pienākuma lietas, par kurām cilvēki nesaņem nekādu atalgojumu.

Bet man tas ir ārkārtīgi svarīgi, tāpēc es to daru.

Patiesi, viena lieta ir piešķirtie miljoni svētku organizēšanai un pašiem svētkiem, bet pavisam cita - ikdienas darbs, kas ir ārpus kritikas. Katrā pašvaldībā situācija atšķiras, un tas arī ir problēmu auglis. Jūs, Mārtiņ, pieminējāt bažas saistībā ar Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem: kur slēpjas šo bažu sakne? Tajā, ka skolās vairs nav obligātā kora? 

Mārtiņš Klišāns: Korim būtu jābūt katrā skolā. Pie skolu akreditācijas tam noteikti jābūt kā vienam no punktiem, un tas nebūtu izlemjams direktora līmenī. Korim būtu jābūt obligāti.

Kādreiz bija tādi laiki?

Mārtiņš Klišāns: Kādreiz bija, bet tas bija diezgan sen.

"Pateicoties" skolu reformai, pazaudēti ļoti daudzi bērnu kori tieši skolās. Nenosaukšu precīzus skaitļus, bet tie rajonu virsdiriģenti, kuri pārvalda šo lauku, ir izmisumā.

Kad zināsiet, cik kori būs gatavi piedalīties svētkos?

Mārtiņš Klišāns: Būtībā jau nākampavasar būs zināmi pēdējie skaitļi, jo šogad bija visu Latvijas skolu jaunatnes koru skates pirmā kārta, nākampavasar būs otrā, un tad tie skaitļi arī būs. Pašlaik tie nav uzmundrinoši.

Vai jums ir vīzija, kā to risināt?

Mārtiņš Klišāns: Problēmu ir daudz: toskait izglītība, tas pats finansējums. Pēdējā plenērā mums bija arī diskusijas par šo jautājumu. Droši vien ir jāfokusējas uz kaut ko vienu, jo visu mēs nespējam paveikt vienlaicīgi. Un te tās domas varbūt dalās. Noteikti nevaram apiet kolektīvu finansējumu – kaut publisks solījums, konkretizēšana – tas cilvēkiem radītu kādas cerības. Otra lieta droši vien ir mācību programmu izglītības sistēma. Tās ir divas lietas, uz ko fokusētos es. 

Jau vairākkārt pieminējāt plenēru. Pagājušās nedēļas nogalē divdesmit kordiriģenti viesojās Ventspils koncertzālē "Latvija", par kaut ko vienojās un caurskatīja ap divtūkstoš dziesmu.

Lauris Goss: Ideja radās nozares padomei un tai skaitā Mārtiņam šī gada pavasarī, paldies, ka Ventspils nāca pretī un bija gatava mūs uzņemt – šoreiz divdesmit, bet nākamgad ceram to visu turpināt: idejas jau iezīmējas, un noteikti jau divreiz vairāk diriģentus gribam uzņemt, lai var ne tikai šķirstīt notis, bet vairāk veltīt laika dziedāšanai, jo viena lieta ir skatīties papīrā vai spēlēt uz klavierēm, bet otra lieta – pārliecināties, kā tas skan dzīvē. Mums ļoti nāca pretī Latvijas Nacionālā bibliotēka un tās mūzikas nodaļa, lai mēs redzētu visus digitāli pieejamos resursus. Diriģentus sadalījām mazās komandās, un katram bija savi uzdevumi. Pāris kolēģi divarpus dienas gāja cauri visam pieejamam kormūzikas resursam Nacionālajā bibliotēkā, "Musica Baltica" dalījās ar saviem resursiem – gan drukātajiem, gan digitāli pieejamiem, un trešais bloks bija aicinājums gan visiem Latvijas komponistiem un tiem, kas raksta kormūziku, gan koru diriģentiem sūtīt savus ieteikumus. Skaitot kopā, tika apzinātas un caurskatītas ap diviem tūkstošiem dziesmu, un, lai to visu strukturētu, mēs tās iedalījām pēc grūtības pakāpes: trīs zvaigznītes – sarežģītās dziesmas konkursiem vai ļoti labiem koriem, divas zvaigznītes – vidējs repertuārs, un [viena zvaigznīte] – viegls. Arī skatoties pēc pielietojamības – vai nu individuālām programmām, varbūt valsts svētkiem, varbūt potenciāli Dziesmu svētkiem. Tā mēs to visu mēģinājām darīt un šobrīd vēl visu turpinām. Otrais solis būs, kā šo mūziku, kas nav publicēta, darīt pieejamu jebkuram interesentam. Process ir garš, un droši vien kādu mēnesi vēl ar šo visu darbosimies.

Vairāk – ierakstā.