"Klasika" aicina doties uz Āraišiem, kur šī gada 1. jūlijā durvis apmeklētājiem vēris Āraišu ezerpils arheoloģiskā parka (ĀEAP) apmeklētāju centrs, piedāvājot interesentiem jaunu ekspozīciju, kas izgaismo unikālās Āraišu ezerpils vērtības.

Ekspozīcija izvietota arhitekta Ģirta Kilēvica un arhitektu biroja Arteks veidotajā koka ēkā, kas 2019. gadā godalgota kā otrā labākā koka būve Latvijā, bet jauno ekspozīciju iekārtojis Dizaina birojs H2E, ar kura vadītāju Ingūnu Eleri "Klasika" tiekas Āraišu arheoloģiskajā parkā.

Savukārt vēstures atmiņu stāstos par Āraišu pils dzimšanu un rekonstrukciju, Latvijas noslēpumainajiem ezeriem un nemierpilno domu, meklēt apbūves liecības arī Latvijas upēs, purvos un ezeros, dalās Āraišu ezerpils atklājēja - dedzīgā arheologa Jāņa Apala kundze, vēstures zinātņu doktore un arholoģe Zigrīda Apala.

"Kaut arī pats Āraišu ezerpils arheoloģiskais parks apskatāms jau gadu gadiem, jaunais informācijas centrs izveidots tāpēc, lai papildinātu un skaidrotu vietas unikalitāti un lielo darbu, kas šeit ir izdarīts," uzsver Ingūna Elere.

Ingūna Elere / foto - Paula Čurkste, LETA

"Man likās būtiski sākumā likt fotogrāfiju ar aizaugušu salu ezera vidū, kurā Jānis Apals ieraudzīja sava sapņa vīziju – ka mītiem un teikām par lidojošajiem ezeriem ir zināms pamats un ka ezera dzelmē var slēpties senās senlatviešu mītnes vietas.

Spēja ieraudzīt aizaugušā salā savu mūža darbu, nākotni un definēt savu sapni – augšāmcelt Āraišu ezerpili, bija Jāņa Apala mūža uzdevums. Veicot eksperimentālo arheoloģiju un hidroarheoloģijas metodes, viņš to darīja visu savu mūžu – vairāk nekā četrdesmit gadu."

Uz jautājumu, kāpēc bijis nepieciešama šāda paskaidrojoša un dažādu specifisku jautājumu izgaismojoša muzeja ēkas celtniecība, Elere atzīmē: "Tā ir Amatas novada pašvaldības gudrā stratēģija, ka šai unikālajai vietai vajag savu paskaidrojošo centru, kurā tiek izskaidrota šīs vietas unikalitāte un tās kultūrvēsturiskā ainava. Tā ir vienīgā senās apbūves rekonstrukcija Eiropā! Bet tam visam vajag arī skaidrojumu – ar ko tas viss ir unikāls, kā notika šis process, jo šis process vien ir apbrīnas vērts, kā viens cilvēks var iedvesmot plašu kolēģu loku un uzcelt Āraišu ezerpili no zemūdens. Izrakumi, kas šeit veikti, un vērtības, kas šeit atrastas – tās ir liecības par mūsu pagātni, un tas ir tiešām unikāli.

Šī ekspozīcija ir kā intriga un iedrošinājums mums ikkatram būvēt savus sapņus un vīzijas, noticēt neticamajam un vienkārši mērķtiecīgi strādāt pie sava darba. Un eksperimentēt!

Izmantot metodes, kādas nav izmantotas, virzīt savu sapni uz priekšu."

Foto - Ansis Starks

Ingūna Elere arī skaidro, ka ekspozīcijas plānojums ir brīvs, un katrs var sākt savu ceļu intuitīvi. Tas ir vesels komplekss, kurā iespējams saprast vēstures slāņus, kas bijuši pirms šodienas, ietekmējuši mūs, kā mēs dzīvojam šodien un kādus materiālus izmantojam.

Vaicāta, kas pašai Ingūnai bijis vispārsteidzošākais, strādājot pie šī projekta, un cik ilgu laiku prasījusi šādas ekspozīcijas izveidošana, dizainere labprāt stāsta: "Ēka ir Ģirta Kilēvica darbs – mēs sākām savu darbu pirms divarpus gadiem, kad arhitekts un centra vadītāja ieradās pie mums jau ar gatavu plānu un projektu šai ēkai – ēka vēl nebija uzcelta, šai vietā bija vagoniņš, un pirmā tikšanās notika tieši tajā – ar plāniem, papīriem, sapņiem un tēmas uzstādījumiem.

Viss sākās no ekspozīcijas puses – ar vēsturnieka un ekspozīcijas vadošās vēsturnieces Sandras Salmiņas piedāvāto saturu. Tā ir prioritāte. Mēs kā dizaineri ietērpjam šo saturu formā – tā, lai būtu saprotami un saistoši apmeklētājam.

Līdz ar to sākām darbu ar ekspozīcijas dizaina stratēģiju, nodefinējot, kas būs mērķauditorija, ko un kādā veidā vēlamies runāt, ka šis varētu būt brīnišķīgs pieturas punkts ceļā uz Cēsīm – piemēram, Cēsu mākslas festivālu, kur apstāties, iedzert labu kafiju, izstaigāties un doties tālāk. Ka šī ir vieta šodienas sapņotājiem un eksperimentēt gribētājiem kā iedrošinājums un pamudinājums paskatīties savādāk uz dažādām lietām.

Jā, šis ir stāsts par arheoloģiju, bet tas neattiecas tikai uz arheoloģiju. Tas ir par cilvēka spēju noticēt savam sapnim un aizraut līdzi citus.

Pēc tam jau stratēģiju ietērpām formā. Kāds būs burtu veidols? Nedaudz robusts. Kāds pats zīmols? Kā sapnis, kas paceļas no zemūdenes dzelmes. Kāds būs krāsu kods? Ezera zilais un brūnie toņi kā pagātnes sajaukums. Kāda būs informācijas uzziņas forma? Mēs piedāvājam kaut ko atvērt, kaut ko pagriezt, ielūkoties, jo, kaut ko darot, informācija paliek prātā daudz labāk. Lai nav tikai aprakstītas sienas un plaknes. Tālāk jau sekoja tehniskais projekts, kurā bija jāuzzīmē visas detaļas, kā konkrēti izskatīsies paši objekti, elementi, salaidumi, materiāli, eksperimenti un tālāk jau līdz realizācijai. Tas ir process, kas mums ilga divarpus gadu."

Foto - Ansis Starks

Arheoloģiskajos izrakumos atrasti daudzi un dažādi priekšmeti. Pēc kāda kritērija izraudzīti tie, kas izvietoti ekspozīcijā? "Par to atbildēja Sanda Salmiņa kopā ar savu satura speciālistu komandu," skaidro Elere. "Tie ir cilvēki, kuri visu dzīvi pētījuši šīs tēmas – tās ir viņu zināšanas. Mūsu uzdevums – kā šos eksponātus izstādīt saistoši, pamatoti, tāpēc eksponēšana notiek uz milimetru papīra, kas ir arheologu darba instruments un palīginstruments; tiek izmantots rokas zīmējums, jo Apals pats ir daudz zīmējis ar roku, ar noasinātu zīmuli. Tāpat arī pārējie mākslinieki un arheologi. Roku zīmējums ir būtisks, tāpēc arī mēs esam izgatavojuši apmēram 80 vēl papildinošos zīmējumus tām lietām, ko vajadzēja vizualizēt. Piemēram, esam izmantojuši lupu un spoguli, lai atbildes sniegtu spoguļrakstā – lai tās uzreiz nebūtu nolasāmas."

Foto - Ansis Starks

Arheoloģisko priekšmetu izvietojums atrodas tādās kā slīpās mucās jeb toveros. "Kopējo noskaņu vēlamies radīt mītisku un noslēpumainu, no ezera dzelmes ņemtu," paskaidro Ingūna Elere. "Šeit nav asu stūru. Ir plastiskums. Pieņemsim, ezera dūņas bijis labs konservators, kas palīdzējis saglabāt visas šīs lietas. Un kas vēl ir iespējams – nebūt mēs nezinām visu, ir vēl ļoti daudz noslēpumainā, neatklātā. Apals vienu trešdaļu salas apzināti atstājis vēl neizpētītu ar domu, ka nāks jauni speciālisti ar jaunām metodēm. Man pašai vispārsteidzošākā bija pati Apala personība, ko pati nepazinu, bet, balstoties gan uz viņa atstātajiem pētījumiem, darbiem, intervijām un viņa līdzcilvēku atmiņām, viņa sievas un darba kolēģes Zigrīdas Apalas stāstīto, viņš tiešām bijis unikāls, aizrautīgs cilvēks, kurš savu radošo mūžu veltījis sava sapņa realizācijai. Manuprāt, tas ir pats, pats fantastiskākais – ka šī vieta ir arī kā piemineklis viņa mūža darbam."

Zigrīda Apala / foto - Eva Koljera

Zigrīda Apala ar Āraišu ezerpili un to, kas šeit notiek, saistīta jau kopš 1966. gada. "Vīra vadītajos arheoloģiskajos izrakumos piedalījos no 1965. līdz 1969. gadam, tālāk mans ceļš veda uz Cēsīm, kur trīs gadu desmitus vadīju arheoloģiskos izrakumus Cēsu pilī, bet joprojām, ņemot vērā ģimeniskās saiknes un visu pārējo, visu laiku esmu šeit," stāsta darbīgā kundze.

Vaicāta, kā vīrs nonācis līdz trakajai idejai par ezera izrakumiem un kā uzzinājis par to, ka šādas pilis varētu slēpties ne tika Āraišu, bet arī citu Latvijas ezeru dzīlēs, Zigrīda Apala neslēpj: "Tas viss bija ļoti interesanti...

Apals, būdams jauns cilvēks, tikko kā beidzis augstskolu, salasījās pazīstamā franču zemūdens dzīļu pētnieka Žaka Īva Kusto aprakstus, un viņam iešāvās doma – kā ir ar mūsu ezeriem? Varbūt arī tajos ir kādi zemūdens apslēptie dārgumi? Tālākais ceļš bija vienkāršs. Pirmkārt, viņš iemācījās nirt.

Tad devās uz Latviešu folkloras krātuvi, pavadīja tur gana daudz laika, izskatot visas teikas, kas stāsta par ezeros nogrimušām mājām un pilīm – proti, par tiem laikiem, kad ezeri esot ceļojuši pa gaisu, meklēdami sev vietu, kur nomesties. Ja kāds uzminējis ezera vārdu, tad ezers tūlīt nokritis, pārklādams visu un visus, izņemot to, kas uzminējis ezera vārdu. Visbiežāk tā bijusi meita, un visbiežāk tā sausām kājām izlaista ārā no ūdeņainās vietas. Vīrs atlasīja visspilgtākās no teikām, un tad ar masku un pleznām – nekāda cita aprīkojuma viņam nebija -, dabūja sev draugus, atbalstītājus, līdzbraucējus, un sāka apbraukāt Latvijas ezerus un nirt."

Zigrīda Apala / foto - Eva Koljera

Apzināšanas gaitās Jānis Apals pārmeklējis 103 Latvijas ezerus, arī purvus un upes visā Latvijā, taču taustāmākais rezultāts izrādījies Vidzemē un apkārtnē ap Vidzemes centrālo augstieni, kur

10 ezeros patiešām izdevās atklāt arheoloģiskās dzīvesvietas paliekas, kas tālākajā gaitā ieguva brīnišķīgu nosaukumu – ezeru pilis, vadoties no teikām par nogrimušajām pilīm.

"Tā bija jauna pieminekļu kategorija, kas Latvijas arheoloģijā līdz tam nebija pazīstama – dzīvesvietas ezeru sēkļos un ezeru salās," uzsver Zigrīda Apala. "Vīram piedāvāja darbu Latvijas Vēstures institūtā, kas tolaik saucās Latvijas PSR Vēstures institūts, un viņš ar lielu prieku arī pieņēma šo darbu – no 1959. gada līdz mūža galam viņš bija šī institūta zinātniskais līdzstrādnieks, vēlāk izstrādāja savu doktora disertāciju un visu pārējo.

Taču tas, ka tiek atklāta jauna pieminekļu kategorija, vēl maz ko izsaka – jāzina hronoloģija: kad, kurā laikā, kad tas viss varēja būt bijis. Lai uz šiem jautājumiem atbildētu, vajadzēja plašākus izrakumus kādā no šīm 10 atklātajām jaunatklātajām dzīves vietām.

Pirmais mēģinājums notika pie Ušura ezera Jaungulbenē – tas ir milzīgs, drūms, skaists ezers. Tur arī aizsākās darbi, bet cīņa ar ezeru un ieplūstošo ūdeni likās nereāli, jo naudas, lai veidotu rievsienas un atsūknētu ūdeni, nebija. Un tad gadījās tā laimīgā sakritība, ka viņš pārnāca šeit, uz Cēsu pusi, kur iepazinās ar Meliorācijas sistēmu pārvaldē strādājošajiem, īpaši ar dārzu un meliorācijas sistēmu pārvaldes priekšnieku Andri Eglīti, kurš par saviem meliorācijas līdzekļiem uz izrakumu laiku ezera līmeni pazemināja par vienu metru. Tādējādi bija iespēja tikt pie tālākās pētniecības. Desmit sezonas izrakumi notika Āraišu ezera saliņā. Sakritība bija lieliska, jo šeit ir bezgala bagāts kultūras slānis. Tas, kas normālos izrakumos – pilskalnos, apmetnēs – satrūd un aiziet postā, šeit bija saglabājies, un tā bija tāda senvēstures bagātība, kuru var tikai apbrīnot!

Apals gan izvēlējās smagāko ceļu – izprast celtniecību. Ja pats neesi racis un diendienā sēdējis izrakumos, tad no milzīgā koku mudžekļa dabūt ārā apbūves, kas vēlāk tika iztrādātas – tas bija briesmīgs darbs, taču Apals to izturēja ar zinātnieka apstēstību un pārliecību, ka tas ir vadzīgs. Viņš nekļūdījās."