"Un visa enerģija nāk tev!" Kormūzikas balvas par mūža ieguldījumu laureāts Jēkabs Ozoliņš

Vakar, 20. janvārī, Mežaparka Lielās estrādes Kokaru zālē pirmo reizi tika pasniegta Kormūzikas balva – vienīgais apbalvojums Latvijā, kura mērķis ir izcelt izcilākos sasniegumus kormūzikas nozarē, jaunradē, kā arī pedagoģiskajā darbā 2023. gadā.

Pirmās Kormūzikas balvas par mūža ieguldījumu saņēmējs – Dziesmu un deju svētku virsdiriģents un goda virsdiriģents, ilggadējs Liepājas 1. vidusskolas jauktā kora, vīru kora "Nīca" un jauktā kora "Līva" diriģents, Liepājas pilsētas un novada koru virsdiriģents, Kurzemes dziesmu svētku mākslinieciskais vadītājs, komponists JĒKABS OZOLIŅŠ (1945). Jēkabs Ozoliņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un saņēmis Goda liepājnieka titulu. Svinīgajā ceremonijā balvu Meistaram pasniedza Maestro Raimonds Pauls.

Ar Jēkabu Ozoliņu telefonintervijā tikāmies pāris dienu pirms svinīgās ceremonijas...

Ilze Medne: Esam sazvanījuši diriģentu un skolotāju Jēkabu Ozoliņu. Laba diena!

Jēkabs Ozoliņš: Labdien no Liepājas!

"Klasikas" vārdā jūs sirsnīgi sveicam ar skaisto notikumu – ar Kormūzikas balvu par mūža ieguldījumu!

Paldies visiem, kas par to domāja, kas nolēma un mani pamanīja šajā lielajā Dziesmu svētku kustībā!

Šī ir jauna balva, kas tiek pasniegta pirmo reizi. Un tieši jūs esat pirmais mūža balvas saņēmējs. Kā kopumā vērtējat šo ieceri? Cik visai nozarei šāda balva ir vajadzīga?

Latvijā līdzīgas balvas ir daudzās mākslas nozarēs – teātrī, kino. Dziesmu svētki pirms 150 gadiem bija iecerēti ar mērķi, lai latvieši – visa dziedošā brālība – nāktu kopā,  lai dziedātu savas tautas dziesmas un oriģinālmūziku, un no tā arī veidojusies Dziesmu svētku kustība, kurā ir gan kori, gan diriģenti. Tā ir nemainīga jau 150 gadus. Katrs, kurš pēc profesijas ir diriģents un strādā ar koriem, savu spēju robežās dara visu ko.

Mans mūžs arī tieši tā ievirzījās, ka kļuva par diriģentu: ar diviem koriem strādāju jau četrdesmit gadu garumā, ar vienu kori – jau četrdesmit sešus gadus.

Daudz kas ir darīts. Bet ne jau es viens – esam visi kopā lielajā Dziesmu svētku kustībā, arī starpposmā starp lielajiem Dziesmu svētkiem. Kaut kā žūrija un visi citi mani pamanījuši, un milzīgs paldies par to!

Vai varētu teikt, ka arī jūsu dzimtā puse – Liepāja – ir tā, kas devusi jums spārnus tik čaklai un ražīgai darbotiesgribai un varēšanai?

Liepāja ir mana dzimtā vieta: šeit piedzimu, mācījos, izmācījos. Liepāja ir iespējām bagāta pilsēta: šeit ir teātris, simfoniskais orķestris, kori, un tajos visos ir iespēja izpausties. Tādēļ arī Liepāja bijusi vieta, kur esmu varējis daudz ko realizēt no savām iecerēm un strādāt kopā ar ļoti daudziem labiem cilvēkiem – gan ar dziedātājiem, gan arī ar tiem, kas svētkus organizē. Liepājā darboties ir milzīgas iespējas! 

Kordiriģenta profesija ir viena no tām laimīgajām, kurā enerģija tiek ne tikai dota, bet arī pārpārēm ņemta – no tām acīm, kas jums pretī, no tām acīm, kas Dziesmu svētku estrādē, no visiem, ar ko esat kopā.

Vienmēr saku, ka tā ir enerģiju apmaiņa. Piemēram, gatavojamies Dziesmu svētkiem: komponists sarakstījis jaunu dziesmu, kura šķiet ļoti laba, diriģents to aiznes korim un rāda. Neapšaubāmi, ka no sākuma tā enerģija no diriģenta iet visdažādākajos veidos uz kora dziedātāju, lai viņu pārliecinātu, ka tas ir kaut kas labs. Un no sākuma tas nebūt nenotiek viegli! Tā man gāja ar Agra Engelmaņa mūziku. Mēs ar "Līvu" divus gadus cītīgi mēģinājām izprast, kas tur ir, un [tikai] pēc diviem gadiem tas viss sāka skanēt! Tas pats notiek ar jauno mūziku: diriģents no sākuma iedrošina koristus, pārliecina, jo tai jākļūst par koristu mūziku.

Viss nāk atpakaļ lielajos Dziesmu svētkos, kad stāvi priekšā desmitiem tūkstošu lielajam korim, šiem jaukajiem dziedātājiem, un visa enerģija nāk tev – tu vienkārši vari priecāties, viņi tevi uzlādē! Apmēram tā. Mijiedarbība ir viļņveidīga, dvēseļu saprašanās notiek starp diriģentu un kori, jo diriģents viens pats bez kora nav nekas, bet korim diriģents vajadzīgs, lai varētu sasniegt lielisku rezultātu.

Jūs jau pieminējāt Agra Engelmaņa vārdu. Nu jau viņš uz mums raugās no citas saules, bet darbs ar viņa mūziku jums nav beidzies: savulaik viņa mūziku diriģējāt, atskaņojāt, rosinājāt, pētījāt, sakārtojāt. Kādi tagad ir nākamie soļi Agra Engelmaņa daiļrades kopšanā?

Agrim Engelmanim 2026. gadā būtu 90. jubileja, un visa Liepāja un Latvijas muzikālā sabiedrība šos svētkus atzīmēs. Ir neizpildīti, neatskaņoti skaņdarbi. Viens no tiem ir simfoniskajam orķestrim un deju grupām ar gaismas mūziku rakstītās "Arhaiskās spēles". Par šo jau ir ieinteresējis Liepājas Simfoniskais orķestris. Tad vēl Engelmanis ir sarakstījis Rekviēmu – mēs to esam vienreiz atskaņojuši, bet viņš, skatoties Mocarta traģiskajā liktenī, neuzrakstīja Rekviēma pēdējo daļu. Tagad ir sarunāts, ka kāds to pēdējo daļu – In Paradisum – uzrakstīs , un tas būtu labs, jauks atskaņojums. Ne tik sen diriģents Atvars Lakstīgala ierakstīja arī trīs viņa "Diakonijas" klavierēm ar simfonisko orķestri. Es pats esmu pārrakstījis kādas 60 dziesmas vismaz digitāli, kuras izdosim grāmatā ar Engelmaņa kora dziesmām. Ir vēl diezgan daudz neatskaņotu Agra Engelmaņa kora dziesmu. Kā jebkura komponista mūzika, samērīgās devās tā ir ļoti, ļoti jauka. Pie tā strādāsim.

Jums darba pilnas rokas! Un pie saviem koriem taču arī braucat gan tepat Liepājā, gan arī uz Nīcu?

Jā, strādāju arī ar Nīcas vīru kori. Savulaik Liepājā bija ļoti liels vīru koris – kad vēl bija Jānis Dreimanis, izcilais latviešu diriģents, tajā bija 90 vīri. "Dziedonis". Latvijā vīru kori iet mazumā, un

pagājušajā vasarā tika konstatēts: ja pirmajos Dziesmu svētkos bija vairāk nekā septiņsimt vīru, tad šobrīd nekas nav mainījies – arī šodien koros ir tikai mazliet vairāk nekā septiņsimt vīru! Vīru koru balsis kaut kādā veidā vajadzētu dabūt, lai to būtu mazliet vairāk Latvijā.

Ar vīru kori strādājot, esam vienīgie šeit, tad ir koris Brocēnos, vēl Jelgavā. Tik mēs Kurzemē esam, un tas ir pamaz. Četrdesmit gadu garumā strādāju arī ar ģimnāzijas jaukto kori. Pēc diviem gadiem ir Skolu jaunatnes Dziesmu svētki, un tur jāiegulda liels darbs, lai būtu nākamā dziedātāju paaudze: ja skolēni, bērni, jaunieši nedziedās, izzudīs starpposms, un tad būs jādomā, kas tad Dziesmu svētkos dziedās… 

Un tad vēl ir arī koris "Līva", kas kādreiz bija liels un vairāk varošs, tagad tas ir mazliet mazāks, bet ļoti, ļoti cītīgi visi nāk un dzied. Tā es ar trijiem koriem joprojām aktīvi diendienā strādāju.

Kas ir tas, kas dod jums spēku to visu darīt?

Lieta jau ir ļoti vienkārša: ja visu laiku esi darījis to, kas tev sagādā prieku un arī gandarījumu iepazīt kaut ko jaunu, tad ir arī mērķis – iet un veidot. Jo neapšaubāmi –

reizēm, kad pienāk vecums, cilvēks saka: man pietiek… Nu, tad ir jādomā alternatīva, ko darīt – iet makšķerēt vai ko. Bet kamēr varu un jūtos normāli… Klausos ļoti daudz labas mūzikas, skatos, kas pasaulē notiek. Tas dod papildus impulsu. Tā es darbojos.

Bet vajag taču reizēm arī pamakšķerēt!

Man ir mazliet kaut kas cits – mana lielākā aizraušanās ir sēņošana... Man patīk pa mežiem klīst un skatīties. Tas ir mans pamathobijs.

Sarunas sākumā skaisti teicāt – diriģentu brālība. Un šķiet, ka Kormūzikas balva arī varētu stiprināt šo jēdzienu. Jo jūs, diriģenti, taču esat viena liela kopa, kurā vajadzētu katram sajust otra plecu un būtu jābūt arī tādām reizēm, kad satikties un pabūt kopā.

Jā, tas ir modelis, kādam būtu jābūt. Diriģentu starpā brālība noteikti ir, jo citādāk jau neko nevarētu izveidot. Piemēram, Dziesmu svētku vai kādas citas lielās programmas… Ja pilnīgi atklāti, tad jau gadās dažādi viedokļi, dažādi uzskati, kas izpaužas, bet tas ir neizbēgami jebkurā žanrā, kad vienam šķiet tā, vienam šķiet tā. Bet mūsu kustībā tiek rasts kompromiss, un viss vienmēr notiek. Brālība ir svēta lieta, un to mēs turēsim. Un Kormūzikas balvas svētki arī parāda, ka to visu jau sadomājuši paši diriģenti: ir tik daudz diriģentu, kas nominēti kā gada diriģenti, kā gada kori, bet tas jau viss ir kopā: diriģents pats par sevi nav nekas dižs, arī koris pats par sevi īsti nav tas – viss ir kopā, un tas viss ir vienā lielā brālībā, kur dažādos sarunu ceļos tiek meklēta Lielā Mūzikas patiesība. Tā tas dzīvē ir, un tā tas notiek jau 150 gadus.

Un tā tam būs būt!

Es domāju, ka jā. Kāpēc nē?

***

Aicinām noklausīties arī Rūtas Paulas sarunu ar Jēkabu Ozoliņu,
kas tapa 2015. gadā, sveicot Meistaru 70. gadskārtā.