Un debesis jau ir citas. Saruna ar trompetistu un fotogrāfu Jāni Porieti

"Klasikas" studijā viesojas Jānis Porietis - Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pirmā trompete, bet citkārt arī solists - kā 8. augustā koncertā Cēsīs. Bieži arī fotogrāfs un dažādu kustīgu bilžu speciālists...

Liene Jakovļeva: Jau labu laiku tev strauji sākusies muzikālā vasara. Daudzi brīnišķīgi muzikāli piedzīvojumi jau aiz muguras, bet 8. augusta vakarā tava trompete skanēs Cēsīs – kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, diriģentu Andri Pogu un pianistu Reini Zariņu. Kā parasti trompete un vispār orķestra instrumenti jūtas brīvdabā?

Jānis Porietis: Tā jancīgi jau nedaudz ir – nevar to akustiku saprast. Skaņa it kā skan no nekurienes, no kokiem vai lapām varbūt atstarojas, bet kā nu kurā vietā.

Bet vakara vēsmas? Tumsa, rasa, migla – tādi apstākļi nopietni neietekmē skanējumu?

Jā, ar intonāciju ļoti jāuzmanās –

ja ilgāku brīdi ir vēss, visu laiku instruments jāsilda, lai to uzturētu vienā temperatūrā, jo citādi, iesākot spēlēt, var gadīties, ka ir krietni par zemu.

Ja karsts – krietni par augstu, kā gadījās pirms vienas iespēles Vācijā, kad nejauši sasildīju instrumentu uz radiatora...

Cēsu mākslas festivāla koncertā "Mēmais melnbaltais un Šostakovičs" atkal uz skatuves satiksies ar Reini Zariņu. Ar “Sinfonietta Rīga” un Reini jau spēlējāt šo koncertu 2014. gadā. Tas ir klavierkoncerts, kurā trompetei ir tikpat liela loma. Pagājšgad to spēlēji kopā ar Plamenu Mangovu. Kādas ir atšķirības, saspēlējoties ar šiem pianistiem?

Man šķiet, ka Reinis ir asāks – ne jau sliktā ziņā, protams. Šostakovičā tas iederas.

Un ko tas prasa no trompetista?

Koncentrēšanos. Ātrās daļas ir diezgan straujas,

arī Reinim patīk izveicīgi spēlēt, un tad nu tās iestājas trompetei ir ļoti pēkšņas – kā braucošā vilcienā jāmēģina ielēkt un nenosisties. (smejas)

Kāpēc ir tā, ka tieši metālpūšamos instrumentus klausoties, publikai ir visvairāk bail – būs vai nebūs? Klausoties vijoli vai flautu, nekad tā nav.

Tā ir atsevišķa saruna... (smejas) Tur ir visādi aspekti. Kaut vai tas, ka

mums, kuri spēlē metālpūšamos, nekas cits kā mēs paši skaņu veidot nepalīdz – piemēram, oktāvu lēcieni ir tieši atkarīgi no tā, ko mutes dobumā darām ar mēli vai kaklu.

Koka pūšamajiem ir oktāvu klapītes, kas palīdz. Tāpēc tie instrumenti vēsturiski ir virtuozāki pēc būtības. Tagad, protams, pasaule strauji gājusi uz priekšu – trompetes spēlē arī vijolncertus un ko tikai vēl ne. Jā, ekstra piepūle tajā ir.

Kuri trompetisti tavā vērtējumā šobrīd ir virtuozākie?

Noteikti – un jau ilgstoši – Sergejs Nakarjakovs un mūsu skandināvu draugs Hokans Hardenbergers.

Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī esi trompešu grupas koncertmeistars. Kāda ir sajūta, kad piecelies no sava krēsla un izej kolēģu priekšā?

Tas noteikti nav tas ierastākais.

Tev bija skaists piedzīvojums Rīgas Domā – koncerts "Garīgās paralēles" ar Valsts akadēmisko kori "Latvija", kurā tiki pieteikts kā pūšaminstrumentu ansambļa vadītājs. Kā skanēja?

Skanēja jauki! Lai gan, to atceroties, mazliet nāk smiekli par to, ka bija digitālās ērģeles. Doma baznīcā un digitālās ērģeles – komisks notikums. Protams, tas viss bija saistībā ar ierobežojumiem. (..) Taču klausītājiem bija interesantāk, jo varēja apskatīties, kā tas notiek – visi bijām lejā.

Ar ērģelēm tev ir bieža sastapšanās, tāpat arī ar Valsts akadēmisko kori "Latvija" – jau atkal 20. augustā būs koncerts, kurā skanēs Gijas Kančeli pēdējais skaņdarbs vīru korim un trompetei. Esi sācis mācīties?

Notis ir, uzdevums ir saprasts. Studēju ierakstu. Bet šajā gadījumā tas pat nav tik būtiski, jo tā ir tāda kā improvizācija trompetei – svarīgi saprast kopējo koncepciju.

Procesā tev ir arī ieraksts ar ērģelnieci llzi Reini.

Jā, šobrīd notiek aktīvi ierakstu darbi – Rīgas Domā ieskaņojam latviešu komponistu skaņdarbus trompetei un ērģelēm. Šobrīd mums ir finansējums veikt pašu ierakstu.

Mums ir Maija Einfelde – prieks, ka komponiste tik cienījami strādā ar mūziķiem, nevis vienkārši uzraksta un – še, ņem. Tas ir ļoti patīkami.

Tad mums ir arī Renāte Stivriņa, Ilze Arne, Rihards Dubra, Alvils Altmanis, Dzintra Kurme-Gedroica. Ja esmu kādu piemirsis, ļoti atvainojos.

Kāpēc trompete tik labi skan kopā ar ērģelēm?

Domāju, ka trompete vienkārši spēj ar tām sacensties. Nav jābaidās. Ar klavierēm tomēr nespēlēsi tik skaļi, bet kopā ar ērģelēm vajadzības gadījumā var "izlikties" tik, cik vajag. Tapat arī uz otru pusi – ērģelēm ir tik daudz reģistru, arī kluso. Ļoti krāšņs instruments.

Sarunu pilnā apjomā lasiet LSM!