"Latvieši ar savu radošumu tieši grūtākos laikos vienmēr mācējuši tikt cauri sveikā un vēl pat kādu efektu panākt, kaut rocība mazāka! Tā ka es ar ticību skatos nākotnē un zinu, ka Latvijai viss būs labi. Un arī mums un Liepājai būs labi," intervijā Intai Pīrāgai teic Liepājas Simfoniskā orķestra direktors Uldis Lipskis. Decembra vidū Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā viņš tika atzīts par labāko  kandidātu uz valdes locekļa amatu, un, kā pats saka, "turpināšu vest orķestri uz jaunām virsotnēm".

Kā mainījies orķestra imidžs, sabiedrības uzticība un  lojalitāte kopš 2010. gada, kad Uldis stājās šajā amatā, uzzinām sarunā, kurā pieskaramies arī rakstura rūdīšanai, pašterapijai, jaunības sajūtām un klusumam.  Arī par iecerēm un plāniem, atrodoties uz Liepājas – Eiropas kultūras galvaspilsētas – skrejceļa, par attiecību veidošanu reģionos, dinamiskajām mūziķu saiknēm kamermūzikā, olimpisko formu un operu pie jūras…

Inta Pīrāga: Ar tevi tiekamies, lai ne tikai atskatītos uz 2025. gadā piedzīvoto, bet ieskicētu arī jaunā gada aprises. Jo šie divi lielceļi, pa kuriem jāmāk to transportlīdzekli vadīt, eksāmenu kārtojot, ir ļoti būtiski. Un tāds eksāmens nupat ir nokārtots, un mēs tevi apsveicam ar uzvaru Kultūras ministrijas rīkotajā konkursā: tu vadīsi Liepājas Simfonisko orķestri arī turpmākos gadus. Mūsu sadarbība ilgst jau teju sešpadsmit gadus – tik ilgs laiks tev pagājis kā orķestra vadītājam. Kas orķestris tavā dzīvē ir šobrīd un kā tas laika gaitā rūdījis tavu raksturu?

Tā ir ļoti liela manas dzīves daļa. Reizēm pat par bēdām manai ģimenei, jo lielu daļu domu aizņem orķestris, jo tas taču ir ārkārtīgi spēcīgs, enerģētisks veidojums: simts personības, radoši cilvēki, dara vienu darbu, iet vienā virzienā. Ir bijušas arī viedokļu atšķirības, kas tik tiešām arī mani rūdījušas pieņemt kolēģu redzējumu un veidot kādus kompromisus. Vai arī citreiz izturēt līdz galam, pieņemot lēmumus, kas tiek kritizēti – tā ir visiem vadītājiem pazīstama lieta. Bet domāju, ka varu būt šim laikam pateicīgs. Sešpadsmit gadu garumā vadu šo orķestri, un pirms tam četrarpus gadus tajā spēlēju klarneti.

Ja skatāmies no Liepājas viedokļa, orķestris ir ārkārtīgi svarīga garīga komponente un kopā ar "Lielo dzintaru" tas veido Liepāju cēlāku, gudrāku, attīstītāku. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Tā ka mēs kalpojam Liepājai, kalpojam arī Kurzemes reģionam un faktiski arī visai Latvijai.

Sešpadsmit gadi… Šajā laikā daudz kas ir mainījies. Pirmkārt jau tādēļ, ka Liepāja pirms desmit gadiem beidzot sagaidīja savu koncertzāli. Tā nebūt nav pašsaprotama lieta. Tas taču ir viens ļoti būtisks stūrakmens arī orķestra darbībā?

Pilnīgi noteikti. Un paldies Dievam, Imantam Resnim un arī Intam Dālderim, kurš pēc tam to visu palīdzēja izvadīt cauri krācēm… Tas orķestri svētīja, bet arī izaicināja. Atceros koncertzāles atklāšanas koncertus – tajā pusgadā no oktobra līdz decembrim to mums bija četri. Protams, visi pārpildīti, jo visiem interesēja, kā tad tur īsti ir. Un tad sākās patiesības stunda: otrais, trešais gads, kad mums bija grūti pārdot pat divus simtus biļešu, jo pēkšņi Liepājā sāka skanēt ļoti dažāds repertuārs: brauca blūzmeņi, brauca džezmeņi, brauca ļoti dažādi viesmākslinieki, kurus iepriekš Liepājā bija aicinājis tieši Liepājas Simfoniskais orķestris: ar Zvaigžņu festivāla starpniecību mēs bijām tāds kanāls uz pasauli. Pēkšņi tas kanāls bija kļuvis daudz platāks, un mēs – tikai viena stīdziņa tajā. Tā ka mums nācās ļoti saspringti domāt un strādāt.

Bet salīdzināsim: ja pirms sešpadsmit gadiem mums izdevās pārdot simt biļešu uz koncertu Latviešu biedrības namā vai simt piecdesmit biļešu Liepājas teātrī, kur sākumā spēlējām, jutāmies ļoti veiksmīgi... Vēl simt ielūgumu – toreiz tie netika limitēti –, un izskatījās puslīdz normāli. Tagad mums uz Vecgada koncertprogrammu, kurš skan pat ne populārā, bet klasiskā mūzika, ir trīs tūkstoši klausītāju trijos vakaros.

Šī izaugsme ir visu manu kolēģu sasniegums un daudzu gadu darbs, kas pamazām summējas: orķestri mīl un gaida, ko jaunu tas atkal piedāvās. Tādēļ arī radījām zīmolu "Liepājas simfoniskais Vecgada koncerts". Tas ir ļoti pārdomāts nosaukums, jo apvieno orķestra nosaukumu ar Vecgada koncerta kalendāro vietu. Reizēm ir arī tā, ka koncerta programma ir skaidra, bet solisti tiek saskaņoti pakāpeniski, tomēr ieliekam šo koncertu tirdzniecībā – ar daļēju informāciju. Klausītāji uzticas kvalitātei, kas tiek piedāvāta, un, pat vēl nezinot solistus, jau pērk biļetes! Jo zina, ka būs labi! Tad mēs pakāpeniski paziņojam solistus, ar kuriem tikko noslēgti līgumi. Tā kā esmu neizsakāmi pateicīgs sabiedrības uzticībai un lojalitātei.

Vai šogad Liepājas orķestrim zilo debesu bijis vairāk nekā mākoņaino?

Precīzi nenocitēšu, bet man nāk prātā kāda dzen meistara teiktais – bet varbūt tas bija samurajs: "Dzīvi pa īstam tu sajūti tad, kad lido virs bezdibeņa vai zobens ir pie tava kakla. Tad tu dzīvi izjūti viskrāsaināk."

Skaisto vienmēr var izjust saasināti tad, kad ir nestabilitātes sajūta, kad ir kāda nedrošība – tad to mirkli pa īstam var novērtēt. Šogad mums bijis gan daudz raižu, gan daudz triumfa brīžu. Vienkārši nenormāli daudz! Reizēm tajā skrējienā paši sev sakām: tas īsti nav normāli, tas īsti nav reāli – no vienas mākslinieciskas virsotnes uz otru… Viens kolosāls koncerts, otrs kolosāls koncerts… Bija programma, ar kuru devāmies Latvijas turnejā – tā bija fantastiska: tie bija pieci koncerti ar pianistu Daniilu Mickeviču – tas bija vienkārši kaut kas brīnišķīgs! Un Jēkaba Jančevska pirmatskaņojums sezonas atklāšanā…

Dievs mūs lutina. Galvenais – nekļūt lepniem un godbijīgi strādāt: gan labākos periodos, gan grūtākos, bet mums ir svarīgi nepazaudēt vadzvaigzni un būt uzticīgiem gan liktenim, gan cits citam. Tas ir mūsu uzdevums, lai mēs pastāvētu ilgtermiņā.

Jo nākošie gadi jau arī būs ļoti izaicinoši – ja sekojam prognozēm valsts budžeta ziņā, šis būs laiks, kad jākļūst efektīviem, varbūt ekonomiskākiem. (..) Bet domāju, ka latvieši ar savu radošumu tieši grūtākajos laikos vienmēr mācējuši tikt cauri sveikā un vēl pat kādu efektu panākt, kaut rocība mazāka! Tā ka es ar ticību skatos nākotnē un zinu, ka Latvijai viss būs labi. Un arī mums un Liepājai būs labi.

Vairāk – ierakstā.