"Tēvs vienmēr bija mans paraugs, bet viņš NEKAD nespieda mani nodarboties ar mūziku, un par to viņam esmu ļoti pateicīgs – ka viņš mani nespieda kļūt par mūziķi... Tas bija mans lēmums. Biju normāls bērns, kurš gāja mūzikas skolā jau no sešu gadu vecuma, bet lēmumu kļūt par diriģentu pieņēmu trīspadsmit gadu vecumā," intervijā Intai Zēgnerei atklāj Kijivā dzimušais maestro KIRILS KARABICS (Kirill Karabits).

Nu jau divdesmit gadus viņš dzīvo Parīzē, taču regulāri brauc uz Lielbritāniju, kur viņam piešķirts BBC Gada labākā mūziķa goda nosaukums. Šobrīd Karabics ir Bornmutas (Bournemouth) smfoniskā orķestra galvenais diriģents un ne reizi vien diriģējis "BBC Promenādē".

20. un 22. augustā Dzintaru koncertzālē festivāla Artissimo ietvaros viņš stāsies pie Festivāla orķestra diriģenta pults, lai publiku iepriecinātu ar visiem četriem Sergeja Rahmaņinova klavierkoncertiem (šovakar – Pirmo un Otro, bet otrdien – Trešo un Ceturto), kuros solists būs leģendārais pianists Mihails Pletņevs. Pirms pāris dienām ar Kirilu Karabicu telefoniski sazinājās Inta Zēgnere...

Inta Zēgnere: Vai atklāsit, kur esmu jūs sazvanījusi?

Kirils Karabics: Šobrīd esmu Parīzē, kur dzīvoju jau divdesmit gadus, jo savulaik biju Francijas Radio orķestra galvenais diriģents. Šobrīd regulāri braucu uz Angliju pie Bornmutas simfoniskā orķestra, kura galvenais diriģents esmu šobrīd, un mans pēdējais koncerts ar šo orķestri bija "BBC Promenādē" Londonā.

Pirms divām nedēļām "BBC Promenādes" programmā skanēja Sergeja Rahmaņinova Otrā simfonija.

Jā, tā bija. Programmu atklājām ar ukraiņu skaņdarbu, ko komponējis mans tēvs Ivans Karabics, bet otrajā daļā skanēja jūsu Rahmaņinova Otrā simfonija.

Starp citu, runājot par jūsu tēvu: vēl nesen Latvijas Radio fonotēkā atradu ierakstu ar Ivana Karabica Otro koncertu simfoniskajam orķestrim, ko savukārt diriģēja mūsu Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kādreizējais galvenais diriģents Vasilijs Sinaiskis. Vai tas bija jūsu tēvs, kurš mudināja jūs pievērsties diriģēšanai?

Tēvs vienmēr bija mans paraugs, bet viņš NEKAD nespieda mani nodarboties ar mūziku, un par to viņam esmu ļoti pateicīgs –ka viņš mani nespieda kļūt par mūziķi... Tas bija mans lēmums.

Biju normāls bērns, kurš gāja mūzikas skolā jau no sešu gadu vecuma, bet lēmumu kļūt par diriģentu pieņēmu trīspadsmit gadu vecumā. 

Tas ir ļoti agri – tik nopietnai izvēlei! 

Jā, tā varētu teikt. Jau kopš agras jaunības biju ļoti ieinteresēts diriģēšanas mākslā: sākumā – kora, bet pēc tam arī simfoniskā orķestra diriģēšanā. Un, protams, tēva paraugs man bija ļoti nozīmīgs.

Esat dzimis Kijivā. Kādas tagad ir jūsu attiecības ar šo pilsētu šobrīd? Sacījāt, ka jau divdesmit gadus dzīvojat Parīzē, bet ir taču radinieki Kijivā, mūziķi.

Kijivā neesmu bijis apmēram divus gadus... Pirms tam vienmēr esmu ceļojis uz turieni. Protams, esmu ļoti cieši saistīts ar Ukrainas mūziķiem, arī kā diriģents vienmēr cenšos popularizēt ukraiņu mūziku, iepazīstināt publiku ar jauniem vārdiem.

Un kādas ir jūsu attiecības ar Latviju?

Labi atceros Latviju kopš bērnu dienām! Regulāri braucām uz Jūrmalu, jo tur bija Komponistu jaunrades nams. Nezinu, vai tas joprojām eksistē, bet tur mēs viesojāmies regulāri. Ļoti siltas atmiņas man ir par Jūrmalu...

Un tagad esmu priecīgs tur atgriezties. 

Savulaik esat sadarbojises ar mūsu Latvijas Nacionālo operu!

Jā, pirms vairākiem gadiem diriģēju "Pīķa dāmu". Tas bija veiksmīgi, un pēc tam šo uzvedumu vedām arī uz Luksemburgu, kur sadarbojāmies ar Luksemburgas orķestri. Tā bija brīnišķīga sadarbība!

Un kopš tā laika pagājuši jau piecpadsmit gadi! 

Jā, laiks skrien ļoti ātri... 

Tas bija 2008. gadā... Bet tagad veselus divus vakarus skanēs Rahmaņinova mūzika. Kādas ir jūsu attiecības ar Rahmaņinovu? Cik bieži diriģējat viņa mūziku? Pieminējāt "BBC Promenādi", kurā diriģējāt Otro simfoniju, bet kā ir ar koncertiem?

Rahmaņinovs man ir ļoti nozīmīgs komponists. Jau tad, kad spēlēju klavieres, biju iemīlējies viņa mūzikā, un viņš joprojām ir viens no maniem iemīļotākajiem komponistiem. Regulāri diriģēju viņa mūziku.

Ko, jūsuprātm, šie četri koncerti pasaka par Rahmaņinovu kā par personību?

Tā klausītājiem būs ļoti interesanta pieredze, jo ne tik bieži notiek tā, ka visus Rahmaņinova koncertus var dzirdēt divos vakaros. Es pats nekad neesmu diriģējis visus četrus koncertus ar vienu solistu!

Mihails Pletņovs ir izcils Rahmaņinova interprets, viņš ir Rahmaņinova tradīciju sekotājs. Tā būs ļoti vērtīga pieredze.

Un kāda ir jūsu sadarbība ar Mihailu Pletņovu? Cik bieži uzstājaties kopā?

Esam kopā muzicējuši [vairākkārt], un vienmēr tā bijusi neaizmirstama pieredze. Viņš ir leģendārs mūziķis, un tas ir liels gods - atkal kāpt uz vienas skatuves. 

Sadarbība starp solistu un diriģentu vienmēr mēdz būt dažāda. Dažkārt toni nosaka diriģents, bet dažkārt – solists. Kā jūs varētu raksturot sadarbību ar Mihailu Pletņovu? 

Diriģentam tas ir liels izaicinājums, jo Mihailam ir ļoti spēcīga sava vīzija par to, kā viņš redz skaņdarbu. Un jo īpaši, kas attiecas uz Rahmaņinova mūziku. Bet sadarbībā ar viņu vienmēr esmu jutis, ka viņš diriģentam dod arī brīvību, un tā ir tiešām sadarbība. Ja tu kā pianists spēlē viens pats, tu vari darīt jebko, bet, ja aiz tevis ir diriģents un orķestris, tad svarīga ir sadarbība. Un viņš to ļoti labi zina. Viņš tiešām vēlas šo kopmuzicēšanu. 

Visi četri Rahmaņinova koncerti ir atšķirīgi, arī rakstīti tie dažādos laikos. Kurš ir jūsu iemīļotākais koncerts?

Būtu diezgan grūti izvēlēties, jo tie visi ir meistardarbi. Protams, Trešais un Ceturtais varbūt ir ar lielāku meistarību, ja runājam par formu un struktūru. Tajos ir tik lieliskas melodijas un tādas emocijas! Man arī ļoti patīk Pirmais koncerts: agrīna kompozīcija, bet tajā ir tik skaistas melodijas! Tiešām – meistarīgi rakstīts darbs. 

Pilnu interviju klausiteies audioierakstā!