Tuvojas Imanta un Gido Kokaru simtgades svinības! Sarunas ar svētku rīkotājiem

Ar svētku dziesmu vakaru "BrāliBrāli" 14. augustā Mežaparka Lielajā estrādē tiks godināti kormūzikas dižgari Imants un Gido Kokari abu simtajā jubilejā.

"Klasikas" Rīta intervijā tiekamies ar koncerta māksliniecisko vadītāju diriģentu Romānu Vanagu un režisoru Juri Joneli, kā arī sazināmies ar diriģentu Uldi Kokaru, kurš kopā ar domubiedriem rīko brāļu atceres pasākumus 15. augustā Gulbenē.

Liene Jakovļeva: Romān, droši vien tev bija skaidrs diezgan sen, ka brāļu dubultjubileja nepaies garām neieskandēta, lai kādi vēji arī nepūstu un lai kādi apstākļi pasaulē nevaldītu. Cik sen tu un tava komanda sākāt domāt par šo svētku dziesmu vakaru?

Romāns Vanags: Toreiz pandēmija vēl nebija sākusies... Dziesmu svētku starpposmos mums vienmēr notikuši lieli notikumi – vienmēr esam atzīmējuši mūsu leģendāro komponistu un diriģentu jubilejas.

Šogad, svinot brāļu Kokaru dubultjubileju, nedrīkstam aizmirst, ka nākamgad 100. jubileja ir Jānim Dūmiņam. Tā mums tā dzīve iet, un tas ir ļoti svarīgi.

Tā ka varētu runāt par divu gadu periodu, kurā tapa šī programma. Sākotnēji bija pieteikušies vairāk nekā 7000 dziedātāju no visas Latvijas – dziedātāju interese bija ļoti liela, bet koncerta repertuārs ir jauktajiem koriem, tāpēc tas mazliet limitēja dalībnieku sastāvu. Tomēr divu gadu garumā ne mirkli nešaubījos, ka šie svētki notiks, tikai nezināju, kā tieši tie notiks.

Bet zināji, kur!

Jā, zināju gan, un arī uz to mēs gājām ļoti mērķtiecīgi, pat merkantili, lai estrāde uz šiem svētkiem būtu gatava. Jo Mežaparka estrādes iekšpusē ir viena brīnišķīga vieta, kas vienmēr simbolizēs brāļus Kokarus, tāpēc domāju, ka tas brīdis ir tuvu, tuvu, un tam jānotiek.

Pēc brīža, Romān, vaicāšu par tavām personiskajām attiecībām ar brāļiem Kokariem, bet vispirms jautājums Jurim – vai tev bija nācies sastapties, satikties, sastrādāties ar brāļiem Kokariem?

Juris Jonelis: Nevaru konkurēt ne ar vienu diriģentu, kurš strādājis kopā ar brāļiem Kokariem, bet manā atmiņā ir trīs notikumi.

Ar Imantu man nācās satikties, jo kopā ar manu pedagogu Jāni Siliņu, strādājot pie maniem pirmajiem Dziesmu svētkiem 2003. gadā, aizbraucām pie Imanta uz Buļļiem – tur man nācās arī mazliet satikties ar viņu, tas bija ļoti īss mirklis, bet palicis spilgtā atmiņā. Ar Gido savukārt saikne bija ciešāka, jo viņam bija skaidrs redzējums, kādam jābūt Dziesmu svētku noslēguma vai atklāšanas koncertam – Gido bija kā mākslinieciskais vadītājs, un Ints Teterovskis mani šajā komandā bija uzaicinājis kā režisoru. Nācās tur mazliet sastrādāties. No šī notikuma attīstījās vēl divi koncerti, kas bija šīs pašas programmas realizācija Latvijas Universitātes Lielajā aulā, kur veidojām Gido veltītu koncertprogrammu, kas būtu bijusi Dziesmu svētku atklāšanas un noslēguma koncerta pamatā. Līdz ar to man ar Gido nācās saskarties vairāk un mazliet vairāk arī izzināt viņa pasauli, uzskatus un domāšanu. Paldies Romānam, kurš mani uzaicinājis šo svētku rīkošanas komandā!

Gandrīz gadu pamatīgi pētu, meklēju, interesējos, redzējums kļūst arvien plašāks: jo eju dziļāk, jo vairāk jautājumu rodas, un šobrīd mana dzīve ir Kokaru pasaule, kas, man liekas, būtu jāzina ikvienam cilvēkam Latvijā, kas strādā un skolojas mūzikā.

Es pat teiktu – tas būtu obligāti jāiekļauj Latvijas kultūras kanona sarakstā.

Romān, tev droši vien ar brāļiem Kokariem bijušas dažādu pakāpju attiecības?

Romāns Vanags: Attiecības ar brāļiem man bijušas, sākot jau no otrās klases, kad viņi izmēģināja savus spēkus, vadot Dārziņskolas zēnu kori... Tā varbūt nebija lielākā viņu dzīves veiksme – viņi to ātri saprata un paši aizgāja, bet savu mācību es tur jau ieguvu – gan no Imanta, gan Gido rokas – tīri fiziski. (smejas)

Tālāk saskare bijusi, mācoties gan Latvijas Valsts konservatorijā, tagadējā Mūzikas akadēmijā, gan pēc tam par lielu pārsteigumu saņemot zvanu no Imanta Kokara, lai es ierastos darbā – man tikko bija palikuši 27 gadi. Biju ārkārtīgi pārsteigts, bet viņš laikam bija mani pamanījis. Tobrīd laikam kļuvu jaunākais pedagogs konservatorijas vēsturē... Un tad kopīga darba dzīve – ļoti daudz Dziesmu svētku saiknes mums bijis. Ar Imantu jo īpaši.

Ar Gido bijām ļoti draudzīgās attiecībās, bet šajā gadījumā ar Imantu bija tieši tā profesionālā lieta – viņš dzīvē man daudz ko ir novēlējis, kas man jāpilda.

Varbūt tāpēc tas nav nekāds pārsteigums, kāpēc tieši es esmu šajā koncertā. Jo man izdevies savā dzīvē īstenot dažas nepiepildītus Imanta sapņus – piemēram, Pasaules koru olimpiādi Rīgā vai atvest atpakaļ ciklu, ko apgājām Baltijas un Ziemeļvalstu svētku sakarā – Rīgā tie notika 2015. gadā. Iedibināju arī koru konkursu, pats saprotot, ka tie parādi kaut kā jālīdzina un es to droši vien darīšu visu savu dzīvi.

Tās lietas, ko mēs šobrīd darām ar Juri, ir ārkārtīgi svarīgas mums pašiem – ja mēs tās savas saknes īsti neapzināsimies, būsim tā kā pa vējam, nevarēsim dziļi zemē sajusties un atrasties.

Tā ka šobrīd viss tiek mērķtiecīgi darīts, un ceru, ka Rīgas pilsēta kādā brīdī saņemsies un mums būs arī brāļu Kokaru iela, ne tikai kora mākslas telpa.

(sarunas turpinājums – ierakstā)

Imanta Kokara dēls Uldis Kokars, sazvanīts Lejasciemā, blakus Gulbenei, kur tiek organizēts 15. augusta koncerts, stāsta, kā izvērtīsies nākamā diena pēc lielā koncerta, kas būs pieskandējis Mežaparka Lielo estrādi.

"Iesāksim ar nosacītām pusdienām pie brāļu Kokaru skolas, kur pirms gadiem astoņiem esam atklājuši muzeju. Diriģenti, kas tur vēl nav bijuši, varēs apskatīt ekspozīciju,

un tad pārcelsimies uz Vecgulbenes muižu, kur sākumā būs mēģinājums, bet pulksten piecos – koncerts. Visu filmēsim un raidīsim uz ekrāniem pilsētā, lai maksimāli ierobežotu cilvēku skaitu."

Koncerta rīkotāju komandā ir Edīte Siļķēna un Gulbenes novada pašvaldība, kuru Uldis slavē par sirsnīgo atsaucību. Diriģenti būs gandrīz tie paši, kas diriģēs koncertu Rīgā. "Piedalīsies diriģentu korism, "Ave Sol" un abi mani kori – gan Balvu koris, gan "Dziedonis", tāpat Jāņa Baltiņa vadītais Alūksnes skolotāju koris "Atzele". Vēl būs arī Jānis Ozols ar "Masku" un "Pa saulei" nelielo sastāvu, kā arī "Beverīna" – arī tas būs nelielā sastāvā.

Maksimāli centāmies balstīties uz brāļu Kokaru savulaik vadītajiem koriem."

Dziedātāju kopskaits būs aptuveni 250, programma – gandrīz tāda pati kā Mežaparkā.

Uldis Kokars atklāj, ka šajā koncertā diriģēs trīs dziesmas: ""Svētī debesis šo zemi" bija Gido pēdējā dziesma, ko viņš diriģēja. Tad vēl Raimonda Paula "Manai Dzimtenei", ko pēdējo reizi diriģēja mans tēvs, un vēl diriģēšu Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava". Bet Rīgā – "Svētī debesīs šo zemi"."