"Tumsa nav bezgalīga. (..) Arī pēc vistumšākās nakts vienmēr atnāk gaisma – to nebeigšu atgādināt," intervijā Orestam Silabriedim uzsver pasaulē pazīstamākais latviešu komponists Pēteris Vasks, kuram 16. aprīlī apritēs astoņdesmit.

Sirsnīgi smejot, Pēteris teic – "Dod, Dievs, izturēt šo mēnesi!" –, jo jubilejas koncertu amplitūda aptver ne tikai Latviju: jaundarbs orķestrim "Pateicības dziedājums" 25. aprīlī skanēs Cēsīs, bet tad arī Japānā, Austrālijā un Vācijā. Taču īstajā dzimšanas dienā – 16. aprīlī – Meistars būs dzimtajā Aizputē: Latvijas Radio kora un "Sinfonietta Rīga" koncertu Aizputes luterāņu baznīcā ierakstīs arī Eiropas kultūras kanāls "TV Arte", bet tiešraidē, gluži tāpat kā 25. aprīļa koncertu Cēsīs, piedāvās "Klasika".

Orests Silabriedis: Vispirms "Klasikas" vārdā apsveicu ar jauno apbalvojumu – ar Atzinības krusta komandiera statusu! Atcerējos Knutu Skujenieku, kurš bija pieticīgs vīrs, bet viņam ļoti patika rādīt savus ordeņus. Tavā mājā nekad neesmu redzējis ordeņu plauktu.

Pēteris Vasks: (Smejas.) Tur ar dzejnieku mums atšķirīgas domas. Jā, ir Triju Zvaigžņu ordenis, ir viens Igaunijas ordenis, ir arī itāļu. Katram savs krusts jānes, jā. 

Saki, vai visā savā joprojām radošajā aktivitātē un pasaules ceļošanā tev izdodas paskatīties, kas notiek ārpus mūzikas? Zinu, ka vienmēr esi bijis cītīgs lasītājs.

[Literatūrā] mani tagad vairāk interesē vēsture, politiskās aktivitātes. Mūsu zemes, mūsu valsts, Eiropas un pasaules vēsture un šīsdienas politiskās aktivitātes. Andris Dzenītis, mans skolnieks, uzrakstījis eseju grāmatu – to tagad lasu. Daiļliteratūru pērku un vedu savam draugam Jurim Griņevičam – viņam patīk krimiķi. 

Grāmatas man vienmēr līdzi! Joprojām man patīk braukt uz māju ar tramvaju vai trolejbusu, un vienmēr man līdzi ir grāmata, ko gribas turpināt lasīt. 

Bija laiks, kad regulāri apmeklēju visas izstādes: tas vairs nesanāk tik bieži. Vairāk uz pilsētu – kā saka Pārdaugavas iedzīvotāji, runājot par Rīgu – braucu uz koncertiem. 

Tumsa nav bezgalīga

Mēs tevi patiešām bieži redzam koncertos: kas no pēdējā laika iespaidiem darījis tev prieku?

Absolūti un pilnīgi unikāls muzikāls piedzīvojums bija Rīgas Svētā Jāņa baznīcā, Latvijas Radio kora koncertā a cappella: iesākās ar diviem pasaules slavenākajiem hitiem – Bārbera Adagio, kas pārlikts korim, bet beidzās ar "Nimrod" no Elgara. Pa vidu mijās Makmilana darbi un manas klusās lūgšanas.  Un viens mans hits – "Fruit of Silence" ("Klusuma auglis"), kas ir gan stīgu kvartetam, gan klavieru kvintetam. Tas Radio kora absolūti unikālais skanējums… Un Sigvards [Kļava], kas to visu diriģēja – tas bija kaut kas ārkārtējs! Tagad katru vakaru kaut kur eju – sakarā ar to briesmīgo dzimšanas dienu... 

Par gadskaitli tu negribi skaļi runāt, ja?

Nepavisam, nē! Tas ir tik dīvaini,

es to nekādi nevaru salikt kopā – savu iekšējo jušanu un to, ko ieraugu spogulī: kas tas par veci skatās man pretī?! (Sirsnīgi smejas.) Bet tā iekšējā prieka sajūta, ka dzīve nodzīvota mūzikā… Vai ir kas dižāks un skaistāks par mūziku?

Dzīvoju saskaņā ar savu iekšējo garīgo dvēseles stāvokli – dzīve mūzikā un jau trīsdesmit sestais gads brīvajā Latvijā, manā mīļotajā dzimtenē. Un turpat sāpes, neizpratne un šaubas par to, kas notiek ar cilvēkiem, ar pasauli – kā tas ir iespējams?! Kāpēc tik šausmīga asinsizliešana?! Lielais kaimiņš kārtējo reizi sevi parāda ar briesmu darbiem: nu, kā vienā lielā valstī var būt tik dīvains prezidents... Vienkārši grūti saprast, kas notiek pasaulē.

Vai kādā brīdī negribas izolēties no tā visa? Piemēram, neskatīties ziņas.

To nevar. Es gan, paldies Dievam, esmu tāds analfabēts, ka man nekādu moderno tehnoloģiju nav, toties Dzintra (komponista dzīvesbiedre, kinorežisore Dzintra Geka – red.) gan: ejam gulēt ar jaunākajām ziņām, un no rīta ceļamies un atkal klausāmies.

Tā ir ļoti bīstama tendence, ja pierod pie tā, sak, viņi tur karo? Nu, lai karo, gan jau kādreiz beigs! Tā nedrīkst, tas ir absolūti amorāli. Tā ir tāda brūce...

Protams, kad aizbraucam laukos, mežā, pie upes, pie ezeriem… Tur tagad atgriežas putni. Bet mans pasaules skatījums – ka tumsa nav bezgalīga. Pēc visdziļākās tumsas, pēc dziļākās nakts tik un tā atgriežas gaisma.

Būt optimistiski noskaņotam kļūst aizvien grūtāk.

Jā, tas ir skumjais optimisms. Kad iesākās gadu tūkstotis, likās, ka mūsu vēstures briesmīgākie gadsimti varbūt būs pagājuši. Bet te nu bija... 

Kā lai neraud no tāda skaistuma?

Atgriežoties pie koncerta, par kuru tu stāstīji – tas notika 1. aprīlī. Pieminēji Sigvardu. Raidījumā "Kultūras rondo" nesen bijām dialogā par Pēteri Vasku, un Sigvards teica, ka tev esot izveidojies brīnišķīgs paradums – braucot uz laukiem, sveicināt Sigvardu Nīcgales ielas rajonā, un tad piezvanīt. 

Sigvards , jā... Tā ir tāda garīga brālība. Es jau esmu tāds jūtīgs puisis: man šajā koncertā vienkārši lija asaras no skaistā skanējuma. Kā lai neraud no tāda skaistuma?!

Tev ir nojausma, kā klājas tavam draugam Juham Kangasam?

Draugs Juha Kangass drīz vien būs klāt! Viņš atbrauks ar savu dēlu Juho, kurš arī ir komponists un mūziķis, un kopā drusciņ paceļosim. 23. aprīlī Rīgas Domā būs koncerts ar Latvijas Radio kori un "Sinfonietta Rīga", nākošajā dienā atbrauks vēl draugs no Nīderlandes, un tad brauksim uz Liepāju. Pēc tam – uz Cēsīm. (..) 

Manā dzimšanas dienā Turku orķestris un čellists Marko Ilonens spēlēs manu Pirmo čellkoncertu. Juha teica, ka arī viņš tur aizbrauks – tā viņi atzīmēs [manu dzimšanas dienu] ar šo atskaņojumu. Savukārt 26. aprīlī Helsinku brīnišķīgajā koncertzālē dziedās Latvijas Radio koris – tikmēr es būšu Cēsīs, kur uzstāsies Iveta Apkalna un Valsts akadēmiskais koris "Latvija". Somija man ies secen. 

Mani skaņdarbi ir mani bērni, kas radīti mīlestībā, bet nav tā, ka klausos tikai tos! Mani joprojām interesē viss process, kas notiek mūzikā un ko dara kolēģi.

Un mūzikā mums tagad tik bagāts un interesants laiks – ienāk jaunā paaudze.

Es tieši gribēju jautāt – vai kāds no jaunajiem tev iekritis prātā?

Man ļoti patīk Aleksandrs Avramecs. Brīnišķīgs puisis! Dārziņskolā, kur mazliet mācīju kompozīciju, ceturtdienās pie manis nāca jaunie komponisti: jau tad ievēroju, ka Aleksandrs ir ļoti interesants un dziļš. Bet ir arī jaunie autori, kurus vairs nesaprotu – esmu cita paaudze. Bet lai Dievs dod viņiem skaistu dzīvi mūzikā! 

Tu mini jaunos, ko nesaproti, bet Pētera Vaska fonds atbalsta diezgan daudzus jaunos komponistus. Vai starp tiem arī var gadīties kāds, ko nesaproti?

Drusciņ jāatzīst – pārsvarā ir tie, kurus mazliet labāk saprotu... Bet kopumā vajadzētu daudz vairāk jaunos komponistus jebkādā veidā atbalstīt, jo tas ir tik svarīgi sākumā – lai  saproti, ka  savā ceļā neesi viens, ka arī citiem tas interesē. Ar katru gadu komponistam būt kļūst arvien komplicētāk, jo visu laiku esam nevienlīdzīgā konkurencē ar iepriekšējo gadu simteņu komponistu mūzikas izlasi. Un tā vēsture kļūst arvien biezāka. Šobrīd tā ir liela uzdrīkstēšanās un liela garīga iekšēja nepieciešamība – rakstīt mūziku cerībā, ka tu pasaulei dosi kādu mīlestības dāvanu.

"Īstu domubiedru man tajā laikā īsti nebija"

Vai nav tā, ka atskaņotājmākslinieki savulaik tevi saprata labāk nekā kolēģi komponisti?

(Smejas.) Kad sāku, biju ārkārtīgi aizrāvies: man likās, ka mūsu mūzikas dzīve tolaik ir samērā pelēcīga. Sešdesmitie, septiņdesmitie gadi – bija Pauls Dambis, kuru vienmēr pieminu: viņš kormūzikā meklēja un atrada jaunus ceļus, un tas bija labi. Romualds Grīnblats bija ļoti interesants – viņš gan diezgan ātri aizbrauca projām, laikam uz Pēterburgu. Man īsti nebija domubiedru, visiem pat drusciņ tā kā uzmācos – rādīju poļu komponistu partitūras, kuras bija dabūjamas mūsu veikalos. Tādi ģeniāli komponisti kā Ļutoslavskis un Gureckis, arī Kšištofs Pendereckis un vēl virkne – tajā laikā poļu mūzikas izdevniecība visus "driķēja", un ik pa laikam bija tik ekstravagantas partitūras... Tas viss man likās interesanti un aizraujoši. Īstu domubiedru man tajā laikā īsti nebija. 

Bet attiecībā uz interpretiem bija tā: es nevis gaidīju, lai kāds man pajautā, bet gāju pats pie viņiem. Ja redzēju, ka kādam mūziķim deg acis un viņam mūzika ir ne tikai profesija, bet arī mīlestība, es viņu vienkārši uzrunāju.

Lai uzzinātu, kādas iespējas ir flautai, klarnetei, obojai, jautāju mūziķiem – varbūt gribi, lai tev uzrakstu? Imants Sneibis, Vilnis Pelnēns, Normunds Šnē, Ģirts Pāže – viņi bija brīnišķīgi! Visiem rakstīju, un visi spēlēja.

Pagājušonedēļ divās versijās dažu dienu laikā dzirdēju savu pamatīgo opusu divām klavierēm – "Mūziku divām klavierēm". Interesanti! Vienu brīdi man bija tāda ideja, ka klavierēm taču ir ne tikai melnbaltie taustiņi, bet arī stīgas, un klavieres var izmantot bagātāk, atrast jaunus tembrus.  (..) Ar koriem bija tā: rakstīju, piedāvāju vairākiem, bet vienīgais, kam bija interese, bija koris sieviešu koris "Dzintars", kas tiešām manus opusus iestudēja. Visi pārējie bija piesardzīgi vai nesaprata. (..) Esmu pateicīgs, ka dziedātājas bija atsaucīgas un vēlējās arī tādus riskantus manus meklējumus realizēt. 

Ko nozīmē komponistam rakstīt monodiju? Piemēram, "Ainava ar putniem". Bet tas nav vienīgais darbs. Kā vispār pārslēdzas komponista domāšana? Kā tu vari atteikties no savām mīļajām harmonijām, no visa, kas veido tavu mūzikas valodu un kopumu? Jo šajos skaņdarbos ir tikai viena līnija.

Ja ir ideja – teiksim, "Ainava ar putniem" –, tad iedomājies, ka tas ir viens putns vai putnu bars, kas atlido, kas varbūt panikā bēg projām... Tur bija tādi putni, kas ir arī sirdsapziņas simbols – jo putni dzīvo tur, kur tie var dzīvot, bet kolhoza lauki piegāzti ar ķimikālijām, meži izcirsti un pilni ar raķetēm un tankiem... Tas arī tur bija. Vienkārši atrodi ideju un strādā ar iespējamiem līdzekļiem. Un tad vēl var paprasīt [mūziķim], vai ir vēl kaut kādas iespējas. Tā es uzzināju, ka instrumentu var spēlēt arī divbalsīgi – spēlēt un dziedāt. Var arī instrumentu izjaukt... (Smejas.) Fantāzija strādā! 

Visskaistākā dāvana dzimšanas dienā

Vai tev ģimenē ir kādas dzimšanas dienas tradīcijas, kuras vienmēr tiek ievērotas?

Bērnībā dzimšanas dienas netika svinētas. Neatceros, ka kādreiz būtu bijis dzimšanas dienas kliņģeris vai kas tamlīdzīgs. Bet es uzreiz atzīšos: kad tuvojās mana dzimšanas diena, kādu nedēļu iepriekš Aizputes baptistu draudzē, kur mans tēvs bija mācītājs, piegāju pie dažām jaukām, sirsnīgām kundzēm, un pačukstēju – ziniet, man pēc nedēļas būs dzimšanas diena! Kundzes pasmaidīja un manā dzimšanas dienā uzdāvināja dažus skaistus cepumiņus vai ko tamlīdzīgu. 

Bet visskaistākā dzimšanas dienas dāvana bija pirms gadiem piecpadsmit: Dzintra mani pamodina agri no rīta un saka: ātri ģērbies, mums jādodas ceļā!

Bija saulains, auksts rīts, man liekas, vēl bija pat sniegs. Dzintra pie stūres, braucam uz Vidzemes pusi. Un tur, kur "Sēnītes" vieta, tāds ceļu krustojums, skatos – pie tā krustojuma ir pļaviņa, kurā ir gandrīz jau piepūsts gaisa balons. Tajā sēdējām un pacēlāmies pāri Gaujai, Siguldai – apmetām skaistu līkumu. Tā bija brīnišķīga dāvana! Tur augšā ir absolūts klusums. Šad un tad no augšas redzi, kur skrien zaķis. Tādi brīnumi. Un tu lido pāri mīļotajai dzimtenei. Tā bija visskaistākā dāvana.

Tagad tapis jauns darbs Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim. 

Jā, būs interesanti! Darbam ir četri pasūtītāji. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris to pirmatskaņos 25. aprīlī Cēsīs. Tā nosaukums ir "Pateicības dziedājums", un tas rakstīts manam mīļotajam sastāvam – stīgām.

Tā ir pateicība Radītājam par to, ka viņš man uzdāvājis tik skaistu dzīvi mūzikā un tik skaistā, brīnišķīgā zemē kā Latvija. Tā ir arī pateicība visiem maniem draugiem un domubiedriem mūzikā, kas manas notis pārvērš skaņās. Vienkārši pateicības dziedājums... Tāds kluss.

Vidusdaļā gan tāds aktīvāks un degošs, kulminējošs, bet darbs izskan klusumā. Mēnesi vēlāk Andris Poga to atskaņos ar otru šī skaņdarba pasūtītāju – Tokijas orķestri. Tad ir Austrālijas kamerorķestris un Minhenes kamerorķestris. 

Tāda ģeogrāfija! Japāna, Austrālija, Vācija, Latvija – tāda kombinācija nemaz tik bieži negadās.

Runājot par komponistiem, nav tā, ka viņi mēnesnīcā gaida, kad nāks iedvesma, un tad raksta kā apsēsti. Komponists – tā vienkārši ir tava profesija! Katru dienu sēdi pie klavierēm un nošu lapām, raksti daudzas skices, un no tām beigās rodas skaņdarbs.

Ir tādi ģeniāli vīri, kas uzreiz raksta tīrrakstā. Katram savs. Es smagi strādāju, bet – ja esi apsolījis kaut ko uzrakstīt, tad to arī uzraksti, [respektējot laiku,] kad tam jābūt gatavam.

Pa retam, protams, rodas arī citādi darbi – kad atrodi kādu brīnišķīgu tekstu un to pārliec mūzikā. Un nav būtiski, vai to kāds grib [atskaņot], vai kāds to pasūta – tā vienkārši ir iekšēja nepieciešamība. 

Savā dzimšanas dienā – 16. aprīlī – tu būsi Aizputē. 

Jā, Aizputes luterāņu baznīcā, kur būs Latvijas Radio koris un "Sinfonietta Rīga" – abi brīnišķīgie kolektīvi. Man neviens īsti neprasīja, ko es gribētu, lai spēlē – viņi paši izvēlējās. Bet tas, ko Sigvards atradis – man tur nav, ko piebilst, to absolūti varu akceptēt. Un ir tik interesanti!

Aizputē, turpat simt metru no baznīcas, ir māja, kurā es pirmo reizi ieraudzīju šo pasauli: tur bija Aizputes slimnīcas dzemdību nams, kas tagad laikam pārbūvēts.

Un turpat – dzirnavu dīķis un uzkalniņš, kurā aug ozoliņi: tur ir Latvijas simtgades ozoliņš, tur ir Tālivalža Dekšņa ozoliņš, un tur ir arī mans ozoliņš. Tie tur kuplo, tā kā tos varēšu atkal apmeklēt un apciemot.

Lai cilvēki nepadomātu, ka pasākums paliks neievērots, te būs vieta ne tikai korim,  orķestrim un publikai, bet arī kamerām un Eiropas kultūras kanālam "TV Arte".

Jā, to grūti aptvert, bet tā nu ir. Ceļš drīz vien jau būs galā, bet es joprojām esmu priecīgs. Un beigu beigās esmu ticīgs cilvēks – ticu, ka gars nemirst.

Dziedāšana kopkorī un muzikālie bērni

Vai meitas un dēli arī kādreiz ar tevi parunā par tavu mūziku?

Jā, man liels, liels prieks, ka lielajā Dziesmu svētku korī, kad pirms pāris gadiem bija Dziesmu svētki, dziedāja divas manas meitas un arī jaunākais dēls – katrs savā korī. Viņi apmeklē arī koncertus.

Man, starp citu, ir ideja: ja Dievs ļaus nodzīvot, kā mans tēvs vienmēr teica, varbūt nākošajos Dziesmu svētkos es arī kādā korī mēģināšu pieteikties, lai varētu dziedāt – to sajūtu vēl nekad neesmu piedzīvojis, kā tas ir – dziedāt šajā milzīgajā masā. Esmu tikai klausījies. Tas varētu būt brīnišķīgi!

Bet – jā, jā, mani bērni arī bija tajā neaprakstāmi brīnišķīgajā koncertā Jāņa baznīcā – Gundega un Laura, manas meitas. Vidējā meita Madara ir Zviedrijā, tāpēc viņas koncertā nebija. Vēl divi mani mazdēliņi: Andrievs spēlē klarneti un uzvarējis jau kādos konkursos, bet Ernestiņš spēlē oboju. Varbūt kāds no viņiem nākotnē būs profesionāls mūziķis.

Tik daudz ko tev novēlēt: dziedāšanu kopkorī un lai mazbērni kļūst mūziķi. Bet – mēs daudz esam runājuši par putniem: varbūt ir kāds putns, kura atgriešanos vai parādīšanos tu sevišķi gaidi?

Man patīk putnu koris, kuru vislabāk var izjust, esot mežā. Dzeguze – savas  vienkāršās balss dēļ. Un cik interesanti: kad esmu Vidzemes pusē, viņas gaidu, bet viņu nav.

Un tad pēkšņi vienā brīdī no visām pusēm skan dzeguzes balss! Kā sarunājušas viņas kopā ir atlidojušas. Jā, putni... Dieva brīnumainās pasaules muzikālākā daļa! Kas tur ir par neaprakstāmu skaistumu!

Es mēģinu ar saviem līdzekļiem to daudzkārt panākt... Man ir viens simbols, kad putni gavilē – orķestrī to var panākt, un to var panākt arī viens solo instruments, un stīgu kvartets; arī klavierēs, "Gadalaiku" pavasara daļā, mēģinu to brīnumu parādīt – cik nu tas ir iespējams. 

Un izrādās, ka visi instrumenti māk dziedāt kā putni, vai ne? Pat klavieres.

Patiešām! Dieva pasaule ir tik neaprakstāmi krāšņa, bagāta, interesanta... Bet kas notiek ar cilvēkiem? Kāpēc viņos ir tik daudz materiālisma, tik daudz ļaunuma? 

Jā, tumsas ir daudz, bet mēs nolēmām, ka ļausimies skumjam optimismam. 

Jā, jā, un vienmēr es to arī atgādinu, ka

pēc vistumšākās nakts vienmēr atnāk gaisma. Tā vienmēr atnāk! To es nebeigšu atgādināt. 

Paldies tev par sarunu! Un "Klasikas" vārdā novēlu, lai jubileja tev nenes apgrūtinājumu, bet tikai prieku.

(Smejas.) Paldies! Dod, Dievs, izturēt šo mēnesi!