Sarunā ar mākslinieku Robertu Koļcovu galvenais temats ir mākslinieka personālizstāde "Ādams un četras Ievas", kas no 3. septembra līdz 10. oktobrim apskatāma Jūrmalas pilsētas muzejā.

Sarunas gaitā pieskaramies arī daudz kam citam, toskait radīšanas fenomenam, zemes hermafrodītismam, tieksmei uz simetriju, augu valstij un dzīves saturam.

Orests Silabriedis: Vispirms lūkosim noskaidrot – uzsvars tavā uzvārdā ir uz pirmās vai otrās zilbes?

Roberts Koļcovs: Latviešu valodā tas ir svešvārds, tāpēc – kā teicis Šekspīrs – kā būs, tā būs [pareizi].

Sāksim ar aktuālo, gan jau pēc tam aiziesim arī līdz kosmiskajam mieram un tamlīdzīgām lietām. Kāpēc tava izstāde sarīkota Jūrmalā?

Esmu vienkārši izmantojis dzīves piedāvātās iespējas, kas ir diezgan cienījami, jo agrāk es tā kā bieži vien tām liedzos.

Pirmām kārtām Jūrmalas muzejs ir vienreizēja iespēja ne tikai latviešu māksliniekiem, bet arī Latvijas publikai. Telpas ir tādas, par kuru klātbūtni teritorijā var būt priecīga jebkura Eiropas un pasaules pilsēta. Nu, vienreizējas telpas izstādēm! Tas, ka tās atrodas mazliet tālāk no Rīgas, tas ir cits stāsts. Bet Jūrmalas muzejs ir kolosāla telpa.

Kas tur īsti ir tik kolosāls – gaisma, siena, leņķis, krāsa?

Pirmām kārtām – tiem, kas darbojas ar krāsu, tātad arī man, tā ir lieliska iespēja savus darbus izstādīt telpās, kurās ir āra apgaismojums.

Tur ir lieliska gaisma, un – tagad bišķiņ "no pleca metīšu" – divas tonnas celtspējīgs lifts uz otro stāvu, un tā ir iespēja dabūt augšā brīnumus! Mašīna tur var uzbraukt, līdz ar to tehniski tā ir vienreizēja vieta.

Bet var būt tā, ka lifts ierosina mākslinieku uztaisīt kādu darbu izstādei?

Protams! Mākslinieku ierosina jebkura lieta. Man vienkārši pietrūkst spēka – gadījumā, ja vajadzēs cīnīties, būs grūti, bet –

nu, kā var visu laiku atrast [kaut ko, kas liek teikt], cik šausmīgi slikti mums te iet. Nu, kā uz tā var uzsēsties – kā sērferis noķert kaku un uz tās mīcīties... Nu, paņem skaistu vilni! Un viļņu šobrīd ir no tiesas daudz.

Neskaitot Jūrmalas mākslas muzeju – ieeju veikalā, un man ir pieejami, piemēram, trīsdesmit veidu rapidogrāfi. Varu brīnumus taisīt, jo pieejami visi iespējamie instrumenti! Varu darīt "da jebko"! Varu iztērēt savu dzīvi, to pat nepamanot. Vienīgais, ko daru – situ sev pa pirkstiem un nelienu visur, lai gan es varētu arī komponēt – manā aipadā un aifonā ir visādi brīnumi. (smejas)

Esi mēģinājis?

Nē, tas nu ir cauri. Tas bija akadēmijas laikā, ko beidzām kopā ar Aivaru Vilipsonu – viņš ir mans līdzgaitnieks, soli solī gājējs kādu periodu. (..)

Vai izstādes nosaukumam ir kāds sakars ar to, kas redzams izstādē?

Vistiešākais sakars ar to, kas izstādē redzams, ir personīgi man. Arī kaut kādiem ārējiem apstākļiem, kas, tos lietojot, man ļāva nonākt pie šāda rezultāta. Izstāde... Nekādā veidā negribētu to daudzināt – bet man tomēr būs jāpiemin tas COVID-19 – jo tikai pateicoties tam, radās iespēja uzreiz pēc manas personālizstādes galerijā Putti, kad momentāli viss tika aizvērts ciet, atkal strādāt pie jauniem darbiem. Es ātri strādāju, man ātri risinās vizuālas lietas – es gan tās nerisinu 24/7.

Cik tieši es strādāju, pat nevaru pateikt, bet manas nodarbes ir dažādas. Vienā brīdī man ir jāpārvelk divtonnīgs šķūnītis, tad man ir jārok zeme, jābrauc makšķerēt – ir daudz nodarbju.

Es saprotu pēdējās divas, bet kāpēc jāvelk pa zemi šķūnītis?!

Tāpēc, ka tajā laikā,

kad bija finansiāla krīze, biju riktīgi "ieberzies" un nolēmu, ka es kaut ko darīšu ar sevi, nevis bļaušu uz apkārtējiem. Biju izdomājis, ka man būs darba terapija un veicu nelikumīgas celtniecības darbības – veca šķūnīša vietā uzbūvēju jaunu,

šo šķūnīti paredzēdams nākotnei – ka tā man būs vieta, kur, ja gadījumā kādreiz būvēšu sev māju, salikt visas mēbeles.

Šobrīd situācija ir aktuāla, un šķūnīti vajag bišķiņ pabīdīt. Un tur ir baigā ņemšanās, kam nav nekāda sakara ar vizuālo mākslu – tur ir trīses ar tonnāžām, matemātiku un daudz nezināmo. Tik interesanti!

Vairāk un plašāk - ierakstā.