Svētdienas rīta intervijā tiekamies ar ĒRIKU EŠENVALDU, kurš ir viens no pieprasītākajiem mūsdienu komponistiem, kura mūzika tiek pasūtīta un atskaņota visā pasaulē. 2023./2024. gada sezonā Ēriks ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošais komponists.  

Inta Zēgnere: Vispirms apsveicu tevi ar rezidējošā komponista statusu Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī! Jau nākamnedēļ, 6. un 7. oktobrī, kopā ar klarnetisti Annu Gāgani Tarmo Peltokoski vadībā izskanēs tavas "Arktikas nakts vīzijas". Pirmo reizi tās dzirdējām pirms desmit gadiem, un toreiz tas bija Liepājas Simfoniskais orķestris, diriģents Atvars Lakstīgala un Ints Dālderis kā solists. Tagad ir pagājuši desmit gadi. Kas šajās vīzijās ir mainījies?

Ēriks Ešenvalds: Laikam nekas nav mainījies.

Pagājušajā gadā atkal aizdevos uz to pašu vietu, uz Trumsi Norvēģijas ziemeļos, kur pirmo reizi biju nu jau pirms gandrīz divpadsmit gadiem. Tur dzima mana mīlestība pret Arktiku. Jo tik daudz tur var sadzirdēt – tajā klusumā. Un krāsas! Un harmonijas! To gribējās uzgleznot toreiz.

Un tagad, kad pagājuši desmit gadi kopš šīs mūzikas piedzimšanas, laikam nekas nav mainījies. Tagad, kad es tur biju, izbraukāju tās pašas vietas gar fjordmalām, gar kalniem, gar jūru, un piestāju arī tur, kur naktī bija kūris ugunskuru, dzirdējis vaļu elpošanas strūklakas fjordu ūdenī, piestāju pie mežiņa, kurā biju iebridis dziļāk… Toreiz tajā īpašajā mitrumā, temperatūras un mitruma proporcija bija tāda, ka kokiem plīsa miza un tie sprakšķi... Un tagad es tur stāvēju, izstaigāju visu un domāju – redz, kā: ir pagājuši desmit gadi, bet daba ir tā pati.

Man bija asaras acīs – stāvēju un domāju: redz, toreiz, pilnīgi svešā zemē, kad tur biju pirmoreiz, man bija tā kā bail vienam pašam tajā tumsā – tā nedroši. Bet tagad nav vairs bail. 

Tu saki – dabā nekas nav mainījies. Bet mūs jau tomēr aizvien vairāk biedē, ka Arktikā drīz nebūs sniega, ka tur līs lietus. Bet kā mainījies tieši tavs darbs – atklājot  sezonu, tas piedzims no jauna. Cits orķestris, cita soliste, cits diriģents, kurš ir ziemeļnieks. 

Tāpēc mani ļoti interesē dzirdēt viņa tvērumu, jo viņš tomēr tai Arktikai ir tuvāk nekā es. Tam ir liela nozīme, un viņš varbūt tvers to kaut kā savādāk.

Jo tad, kad es komponēju, es jau arī tomēr iztēlojos, ka es pats to skaņdarbu arī diriģēju un komponējot domāju, kādi būs tie rubato, cik liela un plaša būs kulminācija, kādas būs nianses. Bet te es ar lielu interesi vērošu mēģinājumu procesu, klausīšos, kā Tarmo tvers uztaktis, kāda būs artikulācija, akcenti, cik daudz spriganuma būs, kad suņu pajūgā – tā ir pirmā daļa – traucos pa sniega vērpetēm, kas iesitas sejā. Kā viņš to uzgleznos ar savām rokām, ar savu mīmiku, un kā orķestris to uztvers?

Ar lielu, lielu sajūsmu gaidu nākamās nedēļas mēģinājumus!

Vai partitūrā brauciens suņu pajūgā ir atšifrēts?

Nē, sākumā tas nebija atšifrēts, bet pēc tam es to ieliku, jo atceros, kā

pēc pirmatskaņojuma Pēteris Vasks pienāca man klāt, uzslavēja par to, cik krāsains un spilgts skaņdarbs, bet kāpēc sākumā tur tāds spriganums? Un es teicu – Pēter, tas taču ir suņu pajūgs! Ahā, tad viņam kļuva skaidrs. Nodomāju – varbūt tomēr vajag ielikt programmiņā šo informāciju?

Jo tas stāsts jau ir tāds, ka tā Arktikas nakts atklājas pamazām: ir vakara brauciens, tāda avantūra, ļaušanās nezināmajam, traucoties ar suņu pajūgu, un tad – attapšanās kaut kur meža vidū, kad iestājusies jau nakts un pasaule ir norimusi. Un Arktikas daba sāk runāt... Un tu viņu vēro. Un tad atnāk sajūtas – tu visu vēro ar savām latvieša acīm un piedzīvo jaunas atklāsmes. Un beigās – skandināvu tautas melodija, tāda skumīga, bet ar skaistiem ornamentiem. Nakts piedzīvojumi beidzas un aust rīts ar tādu tālu tautasdziesmu.

Man laikam visvairāk patīk uzkavēties tajā mežā, kur ir zvaigžņu plašums un tā neaprakstāmā sajūta, ka vari gandrīz vai fiziski uztvert Arktikas gaisotni un arī savas iekšējās sajūtas piedzīvot. 

Es nevarētu uzrakstīt šo skaņdarbu, ja pats nebūtu bijis tur uz vietas. Jā, var skatīties kādas dokumentālās filmas un lasīt grāmatas, bet tad, kad es tur aizbraucu… Sajust uz savas ādas to temperatūru, ūdens saltumu, iemērcot tajā kāju... Es pat iebridu nopeldēties! Vienkārši tā ir kaut kāda cita dimensija, cits dziļums, citādāks tālums, citāda gaisma.

Un to visu vērojot, sajūtot, arī pat sapnī sapņojot, atceroties un fantazējot, lasot arī grāmatas par polārpētniekiem, par ceļotājiem, kas turp devās jau pirms divsimt gadiem, kad tautas tur dzīvoja… Kā viņi redz ziemeļblāzmu, kā viņi redz savu pasauli apkārt… Jā, ļoti krāsains piedzima šis opuss.

Tu minēji braucienu suņu pajūgā. Tas nozīmē, ka arī to tu esi izbaudījis uz savas ādas?

Es nobijos un neparakstījos uz to, bet vēroju, kā tas jampadracis tur notiek. (smejas) Ar to sākas skaņdarbs.

Vai tā bija Tarmo Peltokoski vai tava izvēle, ka sadarbība ar orķestri rezidences komponista statusā jāsāk tieši ar "Arktikas vīzijām"?

Tarmo izvēle. 

Viņš to kaut kā pamatoja?

Neesmu Tarmo vēl saticis, bet es viņu apgādāju ar visiem maniem simfoniskajiem skaņdarbiem, un viņš izvēlējās šo. 

Toties tu esi saticis jau Annu Gāgani, un jums jau ir bijusi sadarbība šī opusa sakarā. Ko tu par šo sadarbību var teikt?

Kolosāla mūziķe! Un gudra.

Mani priecē tas, ka Anna spēj saredzēt to, kas varētu slēpties aiz nošu teksta. Un vēl viņa ir drosmīga – gatava jebkādiem pavērsieniem. Nupat mēs tikāmies mēģinājumā – Anna krāso, viņa meklē krāsas. Viņa saka – bet  varbūt šeit tā, un tur – tā? Un tad viņa grib dzirdēt arī manu stāstu. Un kādā brīdī es viņai saku: Anna, es tev varu izstāstīt savu stāstu, bet nestāsti Ešenvalda stāstu – stāsti  savējo! Un viņa – malacis!

Vispār man ar klarneti gāja grūti, jo laikam tas bija tas instruments, ko iemīlēju kā pēdējo. Jo vienmēr gribējās romantisko flautu, oboju. Bet pienāca laiks un nolēmu – jāizurbjas cauri arī klarnetes materiālam un klarnetes bibliotēkai, un paldies Jurim Karlsonam, manam instrumentācijas pedagogam, kurš iemācīja man mīlēt klarneti. Jo tiešām – izteiksmīgs instruments ar žilbinošu figurāciju, ar diapazonu, ar tembrālajām un dinamiskajām iespējām, artikulāciju un multifoniju. Ļoti bagātīgs! No savas kompozīcijas skolotājas Selgas Mences esmu ielāgojis, ka tad, kad raksta koncerta tipa skaņdarbu, ir vērtīgi uz vienas lapas sarakstīt tās iespējas, kādas piemīt šim solo instrumentam – tīri tā, lai tev blakus klavierēm būtu balta lapa, kurā tu, nešķirstot nevienu grāmatu, redzi: ahā, ir staccato, ir trilleris, ir tādi un tādi knifi. Un tā es arī izmantoju šī instrumenta iespējas, bet nevienā brīdī šis instruments nekļūst vienkārši kaleidoskopisks, kas enciklopēdiski izrāda, ko vien spēj. Tas viss ir ieausts muzikālajā vēstījumā, un Anna Gāgane to lieliski izdara.

Vairāk – audioierakstā.

Ērika Ešenvalda vizītkarte

Starp pēdējā laika vērienīgākajiem pirmatskaņojumiem minami "Ezeri atmostas rītausmā" Bostonas simfoniskā orķestra un Birmingemas SO izpildījumā, "Plejādes" Čikāgas Granta parka mūzikas festivālā, "Ēna" pirmatskaņojums BBC Proms, Dreams Under Your Feet Leipcigas Gewandhaus, "Prēriju vēja čuksti" Jūtas štata SO un Jūtas kamermūziķu izpildījumā, "Lūkas pasija" ar Latvijas Radio kori un Sinfonietta Rīga, "Arktikas nakts vīzijas” Liepājas SO izpildījumā, kā arī iespaidīgās multimediālās simfonijas "Ziemeļu gaisma" un "Vulkānu simfonija", kas pirmatskaņotas Latvijā un pēcāk visā pasaulē. 2016. gadā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvoja viņa opera "Iemūrētie", kas guva lielu atzinību.

Viņa skaņdarbus ierakstījuši Kembridžas Trīsvienības koledžas koris un Polyphony kopā ar Britten Sinfonia ierakstu namā Hyperion, Portlendas Valsts kamerkoris un Vasari Singers (Naxos), Latvijas Radio koris kopā ar Sinfonietta Rīga ierakstu namā Ondine, Elīna Garanča kopā ar Latvijas Radio kori Deutsche Grammophon, ORA Singers (Harmonia Mundi), VOCES8 (Decca Classics), The Crossing (New Focus), Oksfordas Universitātes Mertonas koledžas koris (Delphian), Pacific Luterāņu universitātes Rietumu koris, Dublinas Universitātes koledžas Choral Scholars, Skotijas Nacionālais jauniešu koris (Signum) un daudzi citi.

Pēc studijām Latvijas Baptistu draudžu savienības Teoloģijas seminārā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā kļuvis par Valsts Akadēmiskā kora "Latvija" dalībnieku. Bijis Kembridžas Universitātes Trīsvienības koledžas rezidējošais komponists (2011-2013). Kopš tā laika Ēriks Ešenvalds ir daudzkārtēji apbalvots par saviem darbiem, kā arī rada mūziku un pasniedz Latvijā un ārvalstīs.

Ērika Ešenvalda pasūtījumu un nodarbību grafiku vada Edition Peters Artist Management, un viņa skaņdarbus izdod Musica Baltica sadarbībā ar Edition Peters.