2026. gada pirmajā sestdienā "Klasikas" studijā tiekamies ar aktieri Gundaru Āboliņu – ne tikai tāpēc, ka Gundaram tuvojas 66. dzimšanas diena (tā būs 7. janvārī), bet arī tāpēc, ka klajā nākusi jau kārtējā aizraujošā grāmata viņa tulkojumā. 

"Moooaaahhh! Mums ar Joahimu ir nācis pasaulē vēl viens bērns! Arī mammas ir vairākas: Kristīne Jurjāne, Gundega Blumberga, Sanda Rapa un Iveta Mielava!" Tā 12. decembra rītā savā feisbuka kontā rakstīja Gundars Āboliņš, liekot saausīties gan tiem, kuri jau zina, ko nozīmē "Moooaaahhh!", gan tiem, kuri neko par to nezina, savukārt ir noskatījušies izrādi "Kritiens augšup", kas pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī piedzīvoja 24. oktobrī.

Vācu aktiera Joahima Meierhofa grāmata "Var krist arī augšup", ko Gundara Āboliņa tulkojumā klajā laidusi Ivetas Mielavas vadītā izdevniecība "Upe tuviem un tāliem", dzīves un teātra nomocīto aktieri Joahimu šoreiz aizved pie viņa mātes, kuras temps un apgriezieni ir apbrīnojami ikkatrā darbībā: vai tā ir zāles pļaušana, masāža vai kūku cepšana. Joahimam neatliek nekas cits, kā mēģināt turēties līdzi...

Liene Jakovļeva: Domāju, ka ne viens vien Ziemassvētkos zem eglītes saņēma tavu tulkoto grāmatu. Vai tev ir zināmi cilvēki, kuriem šo grāmatu izdevies jau izlasīt?

Gundars Āboliņš: Ir!

Esmu saņēmis atsauksmes un ziņas no cilvēkiem, kuri grāmatu jau paspējuši izlasīt. Man liekas, īsākais izlasīšanas laiks bija sešas stundas. Tas gan ir liels skrējiens. Es jau ieteiktu lasīt tā pa gabaliņam, izbaudot un nesteidzoties.

Kamēr mēs 1. janvārī baudījām "Vīnes filharmoniķu" Jaungada koncertu "Klasikas" tiešraidē, tu pats biji Vīnē: brauci turp, lai satiktu Joahimu Meierhofu un arī viņa mammu, kura nu jau ir zvaigzne gan grāmatā, gan Jaunā Rīgas teātra izrādē "Kritiens augšup". Izdevās satikties?

Izdevās gan! Vispirms nopirku lidmašīnas biļeti, tad pasūtīju istabiņu un tikai tad tiku arī pie biļetes uz izrādi-lasījumu. Vāciski runājošajās zemēs – Vācijā, Austrijā, Šveicē – šādi lasījumi ir ļoti populārs žanrs. Grāmatas "Var krist arī augšup" lasījumā piedalījās pats Joahims Meierhofs, un tur klāt bija arī viņa māte Suzanna Meierhofa! Tas notika nelielā teātrī blakus Belvederas pilij.

Pēc lasījuma satiku arī autoru – pasēdējām pie viņa grimētavā. Grāmata man bija līdzi: palūdzu autoram autogrāfu, un uzdāvināju grāmatu arī viņam pašam. Joahims ļoti nopriecājās par dizainu!

Tieši par to gribēju tev vaicāt…

Lūkasa Krānaha Vecākā 1546. gadā gleznoto eļļas krāsas gleznu "Mūžīgās jaunības avots" Joahims piemin savā grāmatā, runājot par to, kā saglabāt mūžīgo jaunību jeb kā atjaunoties – tur ir aina, kurā autors tieši par to raksta. Kad ar mākslinieci Kristīni Jurjāni runājām par to, kā grāmatu ietērpt, teicu – "ietinam" to gleznā! Izrādījās, ka šī glezna ir ļoti tuva arī pašai Kristīnei Jurjānei, tāpat kā viņas vecākiem, kuri bija gleznotāji. Tāpēc Kristīne uzreiz tam piekrita. (..)

Kā tev šķiet: vai priekšroka, lasot tevis tulkoto grāmatu, ir tiem, kuri jau paspējuši noskatīties izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, vai tiem, kuri to nav redzējuši?

Kā kuram. Ir cilvēki, kuri vispirms izlasa grāmatu un tad skatās izrādi. Ne ar kādu īpašu interpretāciju mēs izrādē necenšamies skatītājus pārsteigt – tas ir grāmatas lasījums ar aktierspēles elementiem. Bet –

uz skatuves ir tikai kāda piektā daļa no tā, kas ir grāmatā! Tā ka arī pēc izrādes noskatīšanās droši var lasīt grāmatu: tā ir plašāka un tajā ir vēl citi stāsti, kas mūsu izrādē nav iekļuvuši, jo varbūt ne tik labi padodas skatuvei. Tā mēdz būt.

Tā ka es neteiktu, ka viens variants ir labāks par otru. Kā kuram.

Vai atgādināsi par savu satikšanos ar Joahimu Meierhofu un viņa rakstīto? Jo tieši pirms gada mēs ar tevi runājām par Joahima grāmatu "Ak, šī plaisa! Sasodītā plaisa!" Kas viņā ir tāds, kas tevi saista un nelaiž vaļā?

Viņa dzīves izjūta. Viņa humora izjūta. Viņa interese un kaislība uz niansēm un detaļām, kas arī man ir ļoti tuvas. Galu galā – mēs esam amata brāļi, tāpēc jūtu arī to, kas viņa tekstos rakstīts starp rindām. Satikāmies Minhenes Kamerteātrī 2015. gadā tieši šādā lasījumā, kad tikko bija iznākusi viņa grāmata "Ak, šī plaisa, sasodītā plaisa" vācu valodā. Pārpildītajā Minhenes Kamerteātra zālē sēdēju uz trepītēm gaismotāju ložā un redzēju, kā viņš pats lasa savu grāmatu…

Tobrīd tev taču vēl nebija ne domas par to, ka tu varētu viņa grāmatu tulkot?

Droši vien mugurkaulā starp kādiem skriemeļiem kaut kas nočirkstēja, jo es uzreiz turpat arī to grāmatu iegādājos, izstāvēju rindu un palūdzu autogrāfu. Joahims droši vien to neatceras, jo tur nāca viens pēc otra. Bet mēs satikāmies arī kā kolēģi. Diemžēl ne vienā izrādē, bet vienā teātrī gan – gan Minhenē, gan Vīnē. Pirms tam bijām tikušies arī Cīrihē.

Katrā ziņā Joahimam ir liels prieks, ka šī grāmata ir iznākusi [latviešu valodā], un viņš, tikko būs iespējams, atbrauks uz Latviju arī pats. Runājām, ka Rīga skaistāka ir pavasarī – aprīlī, maijā. Un brauks ne tikai viņš – brauks arī mamma! (..)

Vai viss, kas rakstīts šajā grāmatā, tiešām ir taisnība? Vai Joahims tiešām ir tāds, kādu viņš sevi atspoguļo grāmatā? Un māte? Man šķiet, ka viņa ir vienkārši traka sieviete!

Bija skaists dialogs.

Māte, lai situāciju nogludinātu, saka – nē, nē, tik daudz to viskiju jau mēs nedzeram. Uz ko Joahims atbild – jā, kā tad... (Smejas.)

(..) Šī grāmata no autora puses ir ļoti, ļoti atklāta. Viņš raksta arī par savām kļūdām, saviem klupieniem. Ne jau velti sākumā bija iecerēta grāmata par teātri, bet rakstīšana neraisījās. Un tad viņš aizbrauca uz laukiem pie mātes…

Vairāk – audioierakstā!