No 12. jūnija līdz 24. augustam Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru veidotā izstāde “Pļava”, kurā līdzās mākslinieces Ivetas Vecenānes tekstildarbiem eksponētas tradicionālās aušanas tehnikās darinātas visu Latvijas novadu amata meistaru segas.
Par šo ieceri un neparasto pļavas sajūtu, kas gūstama muzejā, stāsta gan muzeja vadītāja Inese Baranovska, gan arī pati tekstilmāksliniece Iveta Vecenāne: „Jau kopš agras bērnības pļava man ir dzīves telpas pagarinājums. Vieta, kur piedzīvoju brīvību. Kur varu būt pati ar savu patību, esmu bezgala laimīga, gūstu mierinājumu un spēku dzīvei.

Pļavai kā dzīvai būtnei pieder mana bezgalīgā mīlestība. Šo sajūtu ieaužu savos gobelēnos.”

Pļavā aplūkojamo Latvijas novadu amata meistaru segu atlasi ir veikuši Latvijas Nacionālā kultūras centra pārstāvji kopā ar ekspozīcijas iekārtojuma mākslinieci Daci Džeriņu. Kopumā ir izvēlētas 173 segas un pārstāvēti 138 autori. Kopējo noskaņu papildina Ilgas Reiznieces un Māra Muktupāvela īpaši radīta skaņuglezna.

Iveta Vecenāne: Ziedu kopums, augu kopums un pļava ir tāpat kā cilvēku sabiedrība - viņa sazied, saaug kopā, nomainās. Varbūt no pļavas, šīs vienkāršās pļavas, no šī Dieva dizaina, mēs varam mācīties, kā dzīvot, kā visiem kopā sadzīvot. (..)

Dzīvoju vasarā, bet strādāju ziemā. Vasarā kā brīvmāksliniece uzkrāju noskaņas, sajūtas. Es varu iet pa mežu, līst lietus man uz galvas, man līst asaras, un saprotu, ka esmu darbā.

Tas ir mans darbs - es sakrāju šīs noskaņas, mājās atgriežos šajās sajūtās un tad strādāju ar skicēm. No daudzām skicēm izvēlos, kuru aust. Tas ir ļoti skaists process, kurā reizēm piedalās arī mana ģimene. Ieejot muzejā, skatāma filmiņa, kurā redzams mans darba process, stelles un mana radošā noskaņa, strādāšanas noskaņa. Man ļoti svarīga ir rīta gaisma. Es strādāju pie dienas gaismas, ar rīta gaismu.

Strādājat mājās, savā dzīvoklī?

Jā, dzīvoklī-darbnīcā. Tā ir mana dzīves telpa. Darbs un dzīvošana - tas ir nedalāmi.

Cik laika ir nepieciešams, lai noaustu ugunspuķes?

Apmēram 3-4 mēneši.

Izstādes noskaņās pārsvarā ir augu pasaule, bet divos gobelēnos ir ieaudušies arī mazi, balti putniņi. Kāpēc?

Tas ir stāsts par manu vīratēvu, kuram bija ļoti svarīga griezes dziesma. Briesmīga tā dziesma, piecos no rīta pa atvērtiem logiem, kad sāk skanēt un modināt, bet viņš to mazo putniņu bija tik ļoti iemīlējis. Vienu gadu mums nebija griezes, viņa nedziedāja. Tā bija drūma un šausmīga vasara. Vēl vīratēvs teica, ka jāprot pļavu pļaut, lai neiznīcinātu griezes ligzdas.

Griezes mazulītis ir kā apaļš bumbulītis, tā ir kā pasaule, kas mums jātur rokā un jānosargā visiem cilvēkiem kopā, un jādomā par mazākām būtnītēm uz pasaules. Tas ir cilvēka humānisms - domāt par mazāko.

Vēl gribu pastāstīt par diviem gobelēniem, kuriem nosaukums ir “Dubultais”, zaļa pļava ar tādiem kvadrātiņiem. Skatītāji bieži nevar saprast, kāpēc tur ir tādi kā svešķermeņi. Bet tā ir mana dubultā dzīve - dzīve starp pilsētu un laukiem. Ja runā par mūsu latvisko kodu, tas arī dzīvo kaut kur starp pilsētu un laukiem. Daudziem cilvēkiem tas tā ir. Tas ir starp prātu un jūtām. Kas ir svarīgāks - prāts vai jūtas? Prāts, kas ierobežots šajos kvadrātiņos, vai jūtas, kas plūst pāri malām? Kā dabūt harmoniju starp prātu un jūtām, pilsētu un laukiem?

Vasaras svētdienu vakaros redzam sastrēgumus, mašīnas plūst uz Rīgu, un sastrēgumos gandrīz vienmēr būs ziedi uz aizmugures mašīnas logiem.

Taviem darbiem būs arī turpinājums, tie turpinās iet pasaulē, tiks izdots katalogs un top filma.

Jā, es strādāju pie vairākām kolekcijām, kuras gribu apvienot vienā katalogā. Tagad domāju par jauno projektu, kas notiks pēc gada Rotko muzejā Daugavpilī, un tur man ir uzticēts aust gobelēnus pēc Rotko zīmējumiem.

Vai pļavas kolekcijai arī būs turpinājums?

Man šeit jau ir 20 darbi, un ir liels prieks, ka tos varu vienā telpā parādīt. Noslēguma darbs ir “Pēdējā pļava”. Tad, kad esmu it kā pabeigusi šo kolekciju, es saprotu, ko vēl gribu noaust. Es vēlos šo pļavas tēmu pacelt, varbūt tas ir smieklīgi, līdz tādam sakrālam, monumentālam [līmenim]. Man gribas kaut ko ļoti, ļoti lielu noaust. Par pļavas rašanos, no kurienes pļava rodas, kā var izdomāt šo pļavu kā tādu un dažādu augu sazobi, kas bija pašā sākumā pļavai.