"Ar ekoteātri varam saprast divas pieejas teātrim: pirmā – tās ir izrādes, kuras runā vai domā par dažādiem vides problēmjautājumiem, kas saistīti ar ekoloģisko krīzi, klimata krīzi, bioloģisko daudzveidību un tamlīdzīgi. Un otra puse, kas ir ne mazāk svarīga – kā šīs izrādes top un kāda ir teātru darbība ilgtspējas ziņā. Teātris – ekoloģija – ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās ekoteātris," uzsver Kitija Balcare – teātra kritiķe un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, Latvijas Kultūrs akadēmijas pasniedzēja, arī žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunākā numura viesredaktore. Žurnāla uzmanības centrā ir ekoteātris, kas ir arī Kitijas Balcares topošās disertācijas tēma.

Sarunā ar Kitiju – par to, ko saprotam ar jēdzienu "ekoteātris", kāda ir sabiedrības attieksme pret to, kā tas sācies pasaulē un Latvijā.

Liene Jakovļeva: Mūsu tikšanās iemesls ir žurnāla "Teātra Vēstnesis" jaunais numurs, kuram tu esi viesredaktore. Vai šim žurnālam tas šobrīd ir tipiski, ka nav viena redaktora, bet gan vienmēr ir kāds cits, kurš viesojas un pārzina konkrēto lauku? 

Kitija Balcare: Viesredaktora uzdevums ir izcelt kādu konkrētu tēmu, kas aizņem aptuveni trešdaļu žurnāla. Tā ir rotējoša pozīcija, kurai atrod cilvēku, kurš konkrēto lauku tajā brīdī redz visplašāk un kuram uzticēts uzdevums parādīt šīs tēmas dažādās puses un saistību ar teātra procesiem.

Un tēma šoreiz ir ekoteātris. Domāju, ka daudziem vēl pavisam svešs jēdziens. Cik sens tas ir?

Laikam jāiezīmē, kā uz šo jēdzienu var raudzīties. Ar ekoteātri varam saprast divas pieejas teātrim: pirmā – tās ir izrādes, kuras runā vai domā par dažādiem vides problēmjautājumiem, kas saistīti ar ekoloģisko krīzi, klimata krīzi, bioloģisko daudzveidību un tamlīdzīgi. Un otra puse, kas ir ne mazāk svarīga – kā šīs izrādes top un kāda ir teātru darbība ilgtspējas ziņā.

Tas laikam ir otrs svarīgais atslēgas vārds – ilgtspēja.

Jā! Teātris – ekoloģija – ilgtspēja. Tie ir tie trīs vaļi.

Bet tie nav tādi ļoti sen izmantoti vaļi, vai ne?

Ja raugāmies uz citām nozarēm, mums ir ilgtspējīga mode, ilgtspējīga arhitektūra, un nu beidzot pienācis laiks arī ilgtspējīgam teātrim. Ja skatāmies vēsturiski, tad

ekoteātra idejas nāk no deviņdesmitajiem, kad teorētiķi un pētnieki sāk par to runāt. Tas lielākoties nāk no Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju tautām, kuras visciešāk dzīvojušas ar dabu un visciešāk arī izjutušas tās pārmaiņu sekas, kas ietekmē viņu ikdienu.

Tā ka varam teikt, ka tas nāk no mazām kopienām – šī pakāpeniskā kustība, kas pāraug aizvien lielākā tendencē arī daudzviet Eiropā.

Šķiet, tā nav tava tēma tikai "Teātra Vēstnesim", bet krietni plašāk, krietni ilgāk un krietni dziļāk. 

Jā gan, šobrīd lieku pēdējos punktus pēdējās nodaļās savā disertācijā, kurā pētu, kā ekoteātris var kļūt par vides aktīvisma formu. Tātad – kā teātris mums var palīdzēt būt atbildīgākiem pret vidi – pret citiem, ar ko mēs dzīvojam kopā. 

Tātad jautājums ir – kā, nevis – vai. Jo atbilde ir skaidra, ka – jā, var.

Tieši tā. To rakstīju arī šīs tēmas ievadrakstā par to, ka tas nav jautājums par "darīt vai nedarīt", bet jautājums – kā darīt.

Vai Latvijas teātra vidē dzīvojoties un strādājot "Spēlmaņu nakts" žūrijā, jūti sev līdzdomātājus, atbalstītājus? Un vai vispār jūti, ka ekoteātra tēma ir saprotama un tāda, par kuru var runāt ne tikai vienā "Teātra Vēstneša" numurā vien?

Attieksme ir ļoti dažāda.

Ekoteātris lielā mērā ir personību jautājums. Ja konkrētajam māksliniekam pašam rūp šīs tēmas, tās ienāk arī viņa praksē. To redzu, pētot teātri arī citās Eiropas valstīs, ne tikai Latvijā: tas patiešām iet [rokrokā] ar mākslinieka iekšējo pārliecību, iekšējām vērtībām,

un tad arī redzam, ka šis konkrētais teātra praktiķis – vai tas būtu scenogrāfs, režisors vai dramaturgs – ievij šīs tēmas un vērtības arī savos darbos, kas tur ienāk dabiski. Tā ir dabiska reakcija uz apkārtējo lietu kārtību vai drīzāk nekārtību šobrīd. 

Vai var runāt arī par paaudžu lietu? Pieņemu, ka jaunākā paaudze to saprot labāk un ir gatavi vairāk iesaistīties. 

Mani novērojumi atšķiras. Piemēram,

man ir lekciju kurss Kultūras akadēmijā, kurā ar studentiem runājam par vides aizsardzību un mākslām – kā tas mijiedarbojas, kā varam ar mākslu risināt dažādus vides jautājumus, un arī studentu vidū attieksme dalās: ir arī ļoti skeptiski cilvēki.

Tāpat kā sabiedrībā kopumā.

Pārlapoju tavus materiālus "Teātra Vēstnesī" un apstājos pie fakta, ka pirmā ekoteātra izrāde, ar ko sākās ekoteātris Latvijā, bija "Mārupīte".

Manā teorētiskajā pētījumā – jā, ja skatāmies uz definīciju, ka tas ietver gan vēstījumu, gan formu, kā tas tiek darīts, un arī apzinātību par to, ko esam radījuši izrādes tapšanas procesā. Jo

pat "Mārupītes" programmiņā bija rakstīts, cik bateriju tika izmantots audio tehnikai, cik daudz degvielas patērēts, lai nokļūtu konkrētajā vietā. Tā ka jau tajā brīdī viņi bija apzinājuši arī šīs savas izpausmes ietekmes uz vidi. 

Tas bija 2012. gads. Otrs stūrakmens, kas ļoti domā par šāda veida teātri, tiek minēts Ģertrūdes ielas teātris.

Lielā mērā šeit redzam to pašu, ko citviet pasaulē – ka tas sākas ar mazajām teātra apvienībām, bieži vien neatkarīgajām teātra apvienībām, kuras gan sava kompaktuma dēļ, gan arī ekonomisko iespēju dēļ ir spiestas, iespējams, domāt radošāk. Un patiesībā šis radošums lielā mērā arī ir ilgtspējas atslēga – ka tas nenozīmē darīt kaut ko ļoti citādāk. Vienā no sarunām ar scenogrāfiem secinājām, ka mākslu jau tas nemaina – tas maina tikai to, kā mēs to radām. Un

Ģertrūdes ielas teātris savos principos definējis, cik reižu izrādēm jābūt parādītām, kādai jābūt scenogrāfijas ietilpībai. Bet tur redzam arī šīs dažādās puses – gan ekoloģiski atbildīgo, gan arī kaut kādā ziņā ekonomiski ierobežojošo.

Satiekoties abām pusēm, redzam arī raksturīgo pieeju.

Vai tās ir dekorācijas, kuras var ielikt vienā mikroautobusiņā?

Arī, jā. Bet tas nav unikāli tikai Ģertrūdes ielas teātrim. To jau [teātra režisors] Milo Rau savulaik formulējis savā manifestā. Ka teātrim kaut kādā ziņā ir jāmainās laikam līdzi. Tas nebūt nenozīmē, ka tagad visām izrādēm jārunā tikai par vides jautājumiem. Nē! Tas ir par to, ka mēs izvēlamies radīt izrādes, kā mēs tās radām, no kā mēs tās radām, cik ilgi mēs tās rādām, cik mums ir pirmizrāžu – vai patiešām mums to nepieciešams tik daudz.

Aiz tā visa slēpjas ne tikai ekoloģiskie vides faktori, bet arī tas, kāda ir pašu teātra darbinieku labbūtība – vai viņi radīšanas un ražošanas cehos ir gatavi radīt tik lielā tempā un apjomā. 

Tādi retoriski un arī ļoti praktiski jautājumi.

Vairāk – ierakstā.